Zani Skujiņu pazīstu jau sen. Mācījāmies vienā vidusskolā, pēc tam arī vienā fakultātē un pat studiju programmā, taču man allaž ir šķitis, ka Zanes dienā ir vairāk nekā 24 stundas. Viņa paspēj gan vienlaikus studēt divās programmās, gan apceļot Eiropu, gan darboties Latvijas Paralimpiskajā komitejā, brīvos brīžos arī vadīt raidījumu "Radio Naba", brīvprātīgi palīdzēt Latvijas prezidentūrā Eiropas Savienībā un strādāt arī pilna laika darbā Valsts kancelejā. Zane vienmēr ir kustībā, tāpēc tad, kad uzrunāju viņu intervijai, domāju – noteikti būs jāgaida kāds laiciņš. Taču es kļūdījos, un ar Zani tikāmies jau pēc divām dienām.
Zane atzīst, ka līdz pat pamatskolas beigām bijusi ļoti kautrīga meitene. Tobrīd viņa pat nenojauta, ka pārvarēs kautrīgumu un nākotnē absolvēs Latvijas Universitātes (LU) Sociālo zinātņu fakultātes (SZF) Komunikācijas zinātnes studiju programmu, darbosies radio un, galu galā, būs atbildīga par Latvijas Paralimpiskās komitejas darbību un paralimpiešu nokļūšanu un labsajūtu sacensībās. Zanei ir 23 gadi, un viņa ir visu laiku jaunākā kādas valsts delegācijas vadītāja ("chef de mission") paralimpiskajās spēlēs.
Pirmsākumi un ugunskristības ar sniega un smilšu vētrām
Pavērsiena punkts bijis 2012. gadā, kad Zane absolvēja vidusskolu. Tas bija arī olimpiskais gads, kad spēles norisinājās Londonā. "Togad visi mani draugi devās kaut kur strādāt, un arī es sāku domāt, ko lai dara. Gribēju meklēt darbu kādā kafejnīcā, jo zināju, ka ar tējas naudām var daudz nopelnīt," Zane smejas. Taču tad viņas mamma, Latvijas Paralimpiskās komitejas prezidente Daiga Dadzīte, piedāvājusi nākt palīgos komitejā, jo vajadzējis kādu, kas komitejas vārdā var komunicēt angļu valodā un doties līdzi paralimpiešiem uz Londonu.
"Tā arī notika. Atceros, ka bija jālasa daudzas regulas, jālasa dīvainu sporta veidu noteikumi. Es neko daudz par tiem nezināju, sākumā apguvu informāciju par tiem sporta veidiem, kādos Latvija tika pārstāvēta Londonā – zirgu iejādes un vieglatlētika. Vēlāk tikai uzzināju, ka paralimpieši piedalās arī tenisa, regbija, peldēšanas sacensībās. Skatījos uz sportistiem, kas piedalās, un domāju – kā?! Pēc Londonas paralimpiskajām spēlēm un piedzīvotajām emocijām… Man pat tagad uzmetās zosāda," atklāj Zane, atceroties sajūtas, kad redzi – cilvēks ar īpašām vajadzībām spēj piedalīties tajos pašos sporta veidos, kādos sacenšas veseli cilvēki. "Daudzi saka, ka es komitejā esmu tāpēc, ka mana mamma tur strādā. No vienas puses, jā, jo es vienmēr esmu tajā iesaistījusies, bet līdz 2012. gadam es komitejā biju kā brīvprātīgā."
"Lidojot uz Dubaiju mums bija vēl viens gadījums. Nezinu, kāpēc, bet, lidojot uz turieni, vienmēr kaut kas gadās," smejas Zane. "Toreiz lidojām caur Stambulu. Tad bija vēl sliktāk nekā tad, kad mūs nelaida valstī. Līdz reisam no Stambulas uz Dubaiju bija divarpus stundas ilgs pārtraukums. Iesēdāmies lidostā Rīgā, kur stundu nosēdējām bez pacelšanās. Aizlidojām uz Turciju, kur reizi 30 gados ir sniega vētra, līdz ar to nevarējām nosēsties. Nosēdāmies Stambulā, bet kavējām jau lidmašīnu uz Dubaiju. Tie, kas ir staigājošie sportisti, uz lidmašīnu var paspēt, bet mums bija divi cilvēki ratiņkrēslos, un viņus parasti pirmos iesēdina, bet pēdējos izsēdina. Mēs, pārējie, aizskrējām uz nākamo lidmašīnu, stāvēju ar vienu kāju geitā, otru – lidmašīnā, un teicu, ka nekāpšu iekšā, ja neredzēšu, ka mēs visi esam atnākuši. Par stundu aizkavēju lidmašīnu, tur stāvot un neļaujot lidot. Stjuarte mierināja, ka divi cilvēki ir veiksmīgi atrasti un ka viss ir kārtībā, bet – mūsējo vietā atnāca divi iereibuši vīrieši… Daļa mūsējo palika Stambulā, bet mēs aizlidojām, taču stundu riņķojām virs Dubaijas, jo tur pirmo reizi piecos gados bija smilšu vētra. Nosēdāmies Dubaijā un septiņas stundas gaidījām pārējos. Arī viņi bija vēl stundu riņķojuši virs lidostas, jo redzamība bija kā miglā. Pazuda ratiņkrēsli, pazuda koferi… Atceros, ka arī toreiz ļoti cīnījos ar lidostas darbiniekiem, kuri mums iedeva ratiņkrēslus un teica, ka tie pēc tam jāatdod, bet mums nebija ratiņkrēslu, kurus pašiem lietot. Darbinieki, runājot par cilvēkiem ratiņkrēslos, teica: "Nu viņi nevar aiziet?" Visi jau tā bija nenormāli uzvilkti, un pati jau jutu, ka… Nu viss. Esi atbraucis uz sacensībām, bet neviens sportists nestartēs, jo nav ne sporta formu, ne ratiņkrēslu, ne sporta ratiņkrēslu…" atceras delegācijas vadītāja, kurai ar šādiem starpgadījumiem, protams, ar pārējo dalībnieku palīdzību, allaž jātiek galā.
Zane braukt uz Rio nebaidās
Sagraut paralimpieša sapni
Darīt, nevis čīkstēt
Mazs, trausls cilvēciņš ar pieredzi
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
