Mīt pedāļus 12 dienas pēc dzemdībām. Riteņbraucēja Lelde Ardava par savu kaislību  (2)

"Kalnu, šosejnieks, pilsētnieks, ziemas, vēl viens pilsētnieks..." Tā Lelde uzskaita savus lolojumus – velosipēdus. Lai gan agrāk ģimenes dzīvoklītī esot bijuši aptuveni 11 braucamrīki, ar vīru sapratuši, ka mājoklis pārvēršas par noliktavu, un tagad samazinājuši riteņu skaitu līdz pieciem.

Lelde Ardava ar savu velosipēdu apceļojusi tuvākas un tālākas vietas, cenšoties sasniegt vēl necerētas virsotnes un gozēties uz goda pjedestāla. Leldes panākumu un braucienu saraksts ir garš – treniņnometnes tepat Eiropā, Eiropas un pasaules čempionāts, kur reiz ieguvusi 16. vietu, bet šogad, negaidītu veselības problēmu dēļ, – 18., pat sacensības Ķīnā, kur viņai izdevās iegūt augsto trešo vietu disciplīnā, ko gluži nevarētu saukt par savējo, jo Leldes pamatdisciplīna ir kalnu riteņbraukšana.

Lai gan rekordi mazliet padzisuši no riteņbraucējas atmiņas, Lelde teic, ka garākais maršruts varētu būt Rīga – Gulbene (196 km) jeb sešas stundas. "Daudz, bet nekas traks," noteic Lelde.

Bet visu pēc kārtas!

Kā jau jebkuram bērnībā, arī Leldes pirmie mirkļi ar velosipēdu piedzīvoti bērnībā, tomēr pēc dažiem sāpīgiem un diezgan smagiem kritieniem šķitis, ka tur arī velosipēds paliks – pagātnē. "Viena tante teica, ka šitā meitene nekad mūžā ritenim virsū neskatīties un nesēdēs," spilgtāko citātu pēc smagajām avārijām ar velosipēdu atminas Lelde. Tomēr kundzes pareģojums bija mānīgs.

"Beigās tas viss izvērsās tā, ka uz vairākiem gadiem hobijs kļuva par manu nodarbošanos un pirms tam, pateicoties šim hobijam, iepazinos arī ar vīru, kurš arī hobijlīmenī labprāt vizinājās ar velosipēdu. Dzīvē viss notiek tā, kā vajag," notikumiem pa priekšu pasteidzās Lelde, atklājot dažus pozitīvos mirkļus, ko dzīvē ieviesis velosipēds.

"Tāds zemākais punkts bija pagājušajā gadā, kad es braucu Tartu velomaratonā, kas ir lielākās sacensības Baltijā. Es braucu pa pirmo vietu un man bija palicis kilometrs līdz finišam. Galvenā domā tajā brīdī vispār bija tikt līdz finišam. 500 metrus pirms finiša mani apdzina meitene, kas bija otrajā vietā, un es biju tik šausmīgi vīlusies un nelaimīga. Bet tas ir sports... Maz trūka, vēl pirms finiša puiši malā kliedza, ka tepat jau tas ir, bet es vispār knapi varēju pakustināt kājas, un vēl apzinoties, ka pēc finiša būs jāatkopjas pašai un vēl bēbīts jābaro. Dzīve turpinās, un tā arī bija."

Jāpiebilst, ka parasti šajos braucienos piedalās aptuveni septiņi vai deviņi tūkstoši braucēju, un katru reizi, stāvot uz starta līnijas, esot neaprakstāma sajūta, ka tieši tu vari būt potenciālais uzvarētājs. Šīs sacensības vienreiz Leldei ir izdevies uzvarēt, tomēr neizmērojama vēlme to bijis izdarīt arī pērn.

Runājot par kaut ko pozitīvāku, Lelde izceļ vēl vienu sacensību stāstu. Viņa piedalījās UCI kategorijas velokrosā, kas gan nav viņas pamatdisciplīna, tomēr, kā teic pati riteņbraucēja – "Latvijā mēs esam tik maz, ka ir jābūt bišķiņ tādiem universāliem kareivjiem."

"Lielākais prieks, protams, ir par trešo vietu Ķīnā, tās ir tādas starptautiskas sacensības, un tā īsti nav mana pamatdisciplīna. Mums visiem bija aizlienēti riteņi un ne tie modernākie. Austrālijas komanda smējās, ka nav tās specifiskās riepas un vēl kaut kas, bet tas tomēr pierādīja, ka ne vienmēr ir vajadzīga tā modernākā tehnika, lai varētu arī uzkāpt uz goda pjedestāla. Tas bija tāds liels notikums un patīkams piedzīvojums."

Jautāta par to, kāpēc tomēr pievērsusies darbam birojā, nevis turpinājusi savu sirdslietu profesionāli, Lelde stāsta. "Tad, kad man ļoti labi pagājušā gadā izdevās atgriezties, bija lieliska forma, šķita, ka labprāt varētu neatgriezties darbā, tomēr sapratu, ka gadi iet uz priekšu, iztika jānopelna... Pilnīgi atpakaļ uz profesionālo sportu es nebūtu gatava iet, jo pārāk daudz lietas uz vienas kārts, kas vairāk gan saistīts ar vecumu." Pašlaik Leldei ir 31 gads.