Kā lauku meitene par kūku feju pārvērtās
"Tas nenāca tā viegli," iesāk Krista. Kad viņa bijusi maziņa, dzīvojusi laukos. Tā kā Krista ir vienīgais bērns ģimenē, savas dienas un brīvo laiku viņa labprāt pavadījusi ar omīti, kura vienmēr lutinājusi ar gardām pusdienām. "Citreiz viņa arī kādu saldo uztaisīja, uzcepa vai izvārīja. Man jau tad par to radās interese. Savu pirmo kēksu es izcepu tad, kad man bija kādi septiņi gadi, "Napoleona" kūku – jau 14, 15 gados. Savā dzimšanas dienā es uz skolu aiznesu pašceptus gulbīšus, kas ir gluži kā kūciņas "Vecrīga". Paralēli visu laiku interese bija. Ļoti patika – tā bija kā meditācija."
Gardumu cepšana bijusi vien hobijs. Apņēmīgā meitene pēc mācībām vidusskolā iestājās Rīgas Tehniskajā universitātē, kur absolvēja Inženierekonomikas un vadības fakultāti. Otrajā kursā, kā jau studentiem ierasts, Krista sākusi meklēt iespējas, kur varētu arī nopelnīt. Paralēli studijām viņa vairākus gadus nostrādājusi par dizainera asistenti bērnu apģērbu zīmolā, kurā arī vairāk iepazinās ar modes industriju. Kā stāsta Krista, neatsveramu pieredzi devusi dizainere Dace Zvirbule, kas ieviesusi ticību, ka dzīvē viss ir iespējams. Pēc dažādiem eksperimentiem viņa attapās savā pirmajā konditorejā. "Sūtīju CV uz visādiem kantorīšiem. Tad nodomāju – kāpēc gan nepamēģināt pastrādāt tādā īstā konditorejā? Tīri saprast – ir vai nav. Sāku strādāt vienā konditorejā. Nostrādāju trīs nedēļas. Nepatika! Es vēl joprojām uzturu kontaktus ar vienu no tur iegūtajām kolēģēm, un viņa man teica: "Krista, tu esi pavisam citā līmenī. Tev ir jādarbojas citādāk."" Kā stāsta pati Krista, tāds darbs vienkārši nav bijis viņai. Kristai patīk radoši izpausties, bet konditorejā, kurā nostrādāja vien trīs nedēļas, bijis princips – ja jācep lazdu riekstu kūka, tātad ne viena, bet četras. "Viens un tas pats," skaidro sieviete.
Pēc neveiksmīgā mēģinājumā nopietni strādāt konditorejā, Krista izmēģināja vēl pāris vietās. Lai arī sieviete pēc dabas nav lielīga un neiet pa Rīgu skandinādama, cik gan gardas kūkas viņai sanāk, vienmēr pieprasījums esot bijis. Tā arī viņa nonāca līdz savai pašreizējajai darba vietai – restorānam "Mute". "Mans hobijs ir pārvērties par manu darbu – es cepu kūkas, un diezgan daudz," nosmej Krista.
Krista iedvesmojas no dažādām interneta vietnēm un grāmatām, tomēr viņa nav īsts recepšu katls, viņai patīk eksperimentēt un pielikt kaut ko no sevis. Tomēr lielā eksperimentēšana sākas tad, kad ir pārliecība, ka viss garšo labi. "Pieturos tik ilgi, lai zinu, ka kumosiņš ir gards."
Vaicāta, vai katra kūka ir citāda, Krista atbild: "Dekorā viennozīmīgi. Man ir ļoti grūti uztaisīt divas pilnīgi vienādas kūkas. Uztaisi vienu, otrā kaut ko pamaini – patīk abas." Krista teic, ka šajā jomā varētu mācīties vēl un vēl.
Kopumā kūku cepēja nelieloties pačukst, ka par pieprasījumu sūdzēties nevarot – dažkārt pat sanākot uzcept desmit kūkas dienā. Kāds ir viņas lielākais izaicinājums līdz šim? Divstāvīga kāzu torte 70 cilvēkiem.
Lai gan ar Kristu neesam pazīstamas, es viņai jautāju, kāda būtu viņas reakcija, ja es uzaicinātu viņu ciemos un galdā liktu kēksu, kuru pagatavotu no tā sauktajiem gatavajiem pulverīšiem. Viņa smejoties atbild: "Bet tas jau nav slikti, tas ir tas, ko tu proti. Es priecājos, ka tu pat to proti. Katram ir tas savs lauciņš." Tas mani nomierina, vismaz zinu, ka viņas draugi viņu vēl aicina ciemos.
Tomēr, satiekot Kristu, mani nemierīgu padarīja vēl kāds fakts. Kūku cepēja, modele... Kaut kur jābūt āķim, es šādiem cilvēkiem neuzticos. Izrādās, bija arī! Skaistā kūkotāja atzīst: "Vispār nav tā, ka man tie saldie ļoti, ļoti garšotu. Man garšo pagaršot, eksperimentēt." Šī atklāsme mūsu sarunu noved pie nākamās Kristas profesijas – modeles darba.
Modeles profesija – karjera, kas 'lauž' Kristu
"Modelēšanās ir pilnīgi kaut kas pilnīgi, pilnīgi cits," tā Krista. "Šad un tad es piestrādāju par modeli, lai sevi uzturētu formā, neaizrautos ar saldumiem."Lai gan ar kūkošanu Krista aizrāvusies jau no bērna kājas, modeles darbu viņa tīņu gados nostādījusi kā nedaudz augstāku prioritāti, jo vidusskolā izgājusi modeļu kursus un bijusi ar lieliem sapņiem par Milānu un plašo modes industriju. Tomēr viss iegriezās nedaudz citādāk, taču Krista atzīst, ka nebūt ne sliktāk. Vispirms tā bijusi mammas gadīgā dvēsele, kas meitu vēlējusies nedaudz pasargāt no šīs dzīves, pēc tam arī pašas atklāsmes, ka tas īsti nebūtu tas, ar ko pelnīt maizīti.
Varbūt jābrauc prom, varbūt jābrauc uz Milānu... Bet tad es aprunājos ar meitenēm, kuras tur jau ir – Milāna ir pilna, darba nav un knapi vien izdzīvošanai var nopelnīt. Bet arī Latvijā tu nevari izdzīvot kā modele.
"Kaut kādā brīdī man bija doma, ka to visu varētu darīt profesionāli, bet godīgi? Es esmu diezgan emocionāla. Līdz ar to būtu baigi grūti, tas nav pasaku darbs – tas ir diezgan smags darbs. Tas ir nežēlīgi, bet skaisti. Tāpēc es ar to modelēšanos tā mierīgāk – man patīk, bet gribu tepat Latvijā un tikai tā, lai mazliet iedvesmotos. Tas, kas ir gala rezultāts, ir skaists, ir sievišķīgs. Rada pašpārliecību, drosmi."
Kaut kādā brīdī man bija doma, ka to visu varētu darīt profesionāli, bet godīgi? Es esmu diezgan emocionāla. Līdz ar to būtu baigi grūti, tas nav pasaku darbs – tas ir diezgan smags darbs. Tas ir nežēlīgi, bet skaisti.
"Galvenais ir noticēt sev, saviem spēkiem, piepildīt savu sapni un darīt to, kas tev ļoti, ļoti patīk," novēl Krista Strelča.
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit