Argentīnas smarža bez sarkanās rozes. Saruna ar tango pasniedzēju Margitu Antonovu  (3)

Kā stāsta Margita Antonova, dejot viņa vēlējusies jau kopš bērnības, taču ne vienmēr bijusi iespēja šādā veidā izpausties. Apzinīgā vecumā Margita bijusi veiksmīga arhitekte, tomēr draudzenes nofilmētais un atvestais video no tālām zemēm ieviesis pavisam citu skatījumu uz dzīvi. Lai arī Latvijā tolaik bijuši kursi un centieni atvest Argentīnu uz Rīgu, tas gluži nav iekārdinājis Margitu.

Viņa atradusi kursus arī tepat, tomēr drīz vien vēlējusies saprast, vai tas ir tas pats, ko māca karstajā zemē, tāpēc tika iegādāta pirmā biļete uz Argentīnu, kurai sekoja vēl daudzas citas, lai mestos jaunā piedzīvojumā, apgūtu ko jaunu un sasūktos argentīniešu kultūru uz nebēdu. Pēc vairākiem ceļojumiem Margita teic: "Pamazām tas kļūst par dzīvesveidu, un tagad man jau ir tāda dīvaina sajūta, ka es vairs neesmu tūrists – viss ir pārāk labi zināms, tomēr skaidrs, ka neesmu arī vietējā. Tāds gaisā pakārts stāvoklis." Viņa teic, ka, atrodoties tur, var baudīt tādas sajūtas, ko nekur citur pieredzēt nevar: "Tas, kur tu ej, ko tu ēd, dzer un elpo – viss ir tango. It kā skan ļoti banāli, bet tāda sajūta ir."

Margita stāsta, ka pēc pieredzes, ko gadu laikā viņa sakrājusi, esot palicis žēl, ka centieni ieviest tango kultūru šeit – Latvijā – ļoti atšķīrušies no tā, kā šī deja tiek pasniegta citviet. Vēlēdamies kaut ko mainīt un padalīties savās zināšanās, kopā ar partneri viņa izveidojusi savu tango klubu, kas Bruņinieku ielā omulīgi iekārtojies jau septiņus gadus, tomēr abi griezušies dejā kopā ar citiem tango dejotājiem arī pirms tam. Margita teic, ka viņas gadījumā tango ir dzīvesveids, un viņai gribētos ticēt, ka tā ir arī citiem viņas kolēģiem šajā jomā.

Nenoliedzami, tango dvēselē ir visu mūžu, tomēr sieviete stāsta, ka divdesmitgadīgs cilvēks dejo pavisam atšķirīgi, kas liek mums aizrunāties arī par Mariju Njevesu Rego un Huanu Karlosu Kopesu, kas ir visu laiku slavenākais tango pāris. Pašlaik starptautiskajā kinofestivālā "Baltijas Pērle" tiek izrādīta filma "Mūsu pēdējais tango", kas atspoguļo viņu mīlestību no pusaudžu gadiem gan pret deju, gan vienam otru. Margita nenoliedz, ka Marija iedvesmo jebkuru tango sievieti, jo cienījamā vecumā vēl joprojām ir žirgta un var savā stāstā padalīties ar skatītājiem. "Atliek tikai vēlēties darīt to un darīt tā, kā viņa," noteic Margita. Viņai kā "ierindas skatītājam" filma esot ļoti patikusi: "Stāsts nav uztaisīts dramatiski banāli, tas ir ļoti gaumīgs, ar lepnu sievieti centrā." Lai arī bieži filmās horeogrāfija esot samērā vājš punkts, šoreiz tā, pēc Margitas vārdiem, esot bijusi skaista un estētiska, tās veidošanā piedalījusies arī pati Marija. Starp citu, interesanti, ka tango kluba "El Naranjerito" foto arhīvos arī atrodamas fotogrāfijas ar slaveno tango pāri.

Kā stāsta pasniedzēja, kādreiz tango Argentīnā bija netīrā deja, ko smalkā sabiedrība nepieņēma. To dejoja piepilsētās, pagalmiņos. Tajā laikā Argentīna bija stipri turīga valsts, un bagāto argentīniešu atvases tika sūtīti uz Eiropu mācīties, izglītoties, iegūt jaunu dzīves pieredzi. "Labie" puikas bija pabijuši arī "sliktajās" vietās un samācījušies tango. Tā ap kādu 1912./1913. gadu tango tika "ievazāts" no ostām Francijā. "Protams Eiropas sabiedrībā to pretī paņēma uz "urrā", bija tango mode, tango krāsas un tango ritmi. Tad, kādā brīdī tango aizbrauca atpakaļ, bet Argentīnas smalkā sabiedrība teica: "Labi, dejosim tango, dejosim eleganti kā Eiropā." Un tā tas iedzīvojās, bet nu jau citā statusā."

Tā kā tango ir gana brīvdomīga un musinoša deja, bijuši arī mēģinājumi no šīs dejas it kā nemanāmi atbrīvoties un iznīdēt tās kultūru militārās huntas laikā septiņdesmitajos gados. "Kad nodžinkstēja rokenrola ēra, tika teikts, lai savos naktsklubos dejo rokenrolu, nevis tango, jo tas bija pārāk brīvdomīgs. Dzeja un teksti, un cilvēka attieksme pret dzīvi – nebūs labi, tā tautu nevarēs kontrolēt." Tomēr pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados tango vēlreiz apceļoja pasauli ar populāru un vērienīgu tango šovu, pievēršot uzmanību, atgriežot un nostiprinot kaislīgās dejas popularitāti.

Uzreiz ķeros pie lietas un vaicāju Margitai, kur šajā visā deju krāšņumā ir vieta sarkanajai rozei, kuru tiek bieži redzam zobos sakostu kādam no dejotājiem. "Tas viss drīzāk ir radīts kā atvasinājums no filmu horeogrāfijām, sporta dejām, kas parasti nav nekādā sakarā ar Argentīnas tango. Argentīnas tango ir praktisks dialogs starp partneriem. Šajā versijā nav nekā ārišķīga. Lai gan argentīnietis ir lepns putns, svarīgākais ir tas, kā mēs komunicējam ar partneri pāra iekšpusē. Un līdz ar to izrādīšanās ar rozi zobos nav nekāda sakara."

Interesanta ir tango etiķete deju vakaros. Izrādās, viss nav nemaz tik vienkārši. "Tango pasaulē ir daudz nerakstītu likumu – kā uzvesties, kā noteikti nē. Ja pret to izturas ar cieņu un cilvēks ir komunikablāks par vidējo latvieti, tad nekādām problēmām nevajadzētu būt. Tomēr, tā ir ļoti delikāta spēle."

Interesantajās un sīkajās detaļās dalās tango pasniedzēja: "Mūzika tiek sadalīta un organizēta pa četriem skaņdarbiem (katrs trīs minūtes garš). Tas ir viena stila tango, kurā uz 12 minūtēm tiek izvēlēts savs partneris. Pēc katrām 12 minūtēm sāk skanēt tango cilvēkam kaut kas nedejojams, piemēram, rokenrols, kas liecina – deja ir beigusies un pāris viens otram saka paldies, un uz to brīdī mūsu attiecības ir galā. Būtiski zināt, ka nav pieņemts teikt – "nav par ko", jo neviens nevienam nav izdarījis nekādu pakalpojumu.

Lai dāmu dabūtu uz deju grīdas, kungam ir jāsastopas ar viņas skatienu. Ja dāma grib dejot, viņai ir ieinteresēts skatiens, viņa neskatās savā kafijas krūzē, viņa drosmīgi skatās apkārt. Ja abu skatieni krustojas, vīrietis ar galvas mājienu uzaicina, bet sieviete ar tādu pašu galvas mājienu atbild, un tikai tad vīrietis drīkst tuvoties, citādi viņam ir diezgan garantēta iespēja, ka viņš tiks "atšūts".

Paturēt dāmu uz otru raundu nav laba doma. Droši vien, 12 minūtes ir labs laiks, lai saglabātu saprāta paliekas, savāktu sevi vienā gabalā un beigās šķirtos no šī cilvēka, bet, ja ļoti labi dejojas, pēc pusstundas vai stundas, iespējams, vīrietis attiecīgo sievieti atkal aicinās, un tas nekāds etiķetes pārkāpums nebūs. Bet ilgāk par vienu 12 minūšu posmu uzkavēties nonstopā nav pieņemts.

Pēc dejas kungs nevar trīties pie dāmas galdiņa un piesēsties blakus, kā arī turpināt sarunu, jo tā nav pieņemts. Pāra attiecības tajā brīdī ir beigušās. Tas pieder pie tradicionālā Argentīnas tango kultūras. Atnākot uz ballīti, ir zāles pārzinis, kurš ierāda vietas, tātad pie konkrētā galdiņa ir mana vieta un es tur visu vakaru sēdēšu. Ļoti tradicionālās deju vietās ir sieviešu un vīriešu galdiņi. Īpaši konservatīvās vietās ir sieviešu puse, kur sēž dāmas, un pretī vīriešu puse.

Ne tik tradicionālās vietās parasti nemiksē svešas dāmas ar svešiem kungiem, bet ir savi draugu galdiņi. Līdz ar to vīrietis no kunga galdiņa ir mani uzaicinājis, bet pēc šīm 12 minūtēm iet atpakaļ pie sava kungu galdiņa un netrinās apkārt, un nemēģina pabeigt, piemēram, anekdoti," piebilst deju pasniedzēja.

"Sieviete var gribēt dejot pirmā, bet neko lietas labā nevar izdarīt. Vienīgais, ko viņa drīkst – ar dzirkstošu skatienu visapkārt paust vēlmi dejot.Reizēm eiropietis grēko, ir diezgan uzmācīgs un uzprasās dejot, pat skatiens jau ir nepieklājīgi uzmācīgs. Pavisam nepieklājīgi ir tad, kad sieviete sāk jau pārvietoties telpā un meklēt izdevīgāku acu kontaktu ar vīriešiem. Kaut ko tādu var atļauties tikai vīrietis. Ja viņš ir nolūkojis konkrēto dāmu un pēkšņi viņam nav iespēja uz viņu paskatīties, viņš it kā nejauši pārvietojas telpā sev zināmās darīšanās un atrod acu kontaktu, bet dāmām tas galīgi nepiestāv.

Sieviete var atteikties no dejas, un tas ir ļoti vienkārši. Tajā brīdī, kad dāma ierauga vīrieša skatienu un momentāli novēršas, tā jau ir atbilde – viņa ir atteikusi. Līdz ar to neviens netiek pazemots, tas paliek tikai starp iesaistītajiem partneriem."

Tāpat ļoti būtiska ir arī tīrība. Tā kā tango ir deja, kurā fiziski viens otram ir ļoti tuvu klāt, būtiski parūpēties par higiēnu, lai partnerim nav nepatīkami.

Nevar noliegt, ka šajā dejā būtiska ir partnerība, tāpēc aicinu Margitu nedaudz pievērsties partneru saderībai. Vai var dejot ar jebkuru cilvēku? "Teorētiski var, bet praktiski laikam nē. Ar jebkuru nevar draudzēties un ne jebkurā var iemīlēties. Tas ir cilvēcisks kontakts, tāpat kā jebkurā citā sfērā. Tas, ka ir divi ļoti labi dejotāji, nenozīmē, ka viņi labi varēs sadejoties," skaidro deju pasniedzēja.

Tomēr atklāts paliek jautājums, vai, uz nodarbību atnākot sievai un vīram, arī dejā viņi ir pāris. Šajā gadījumā ir viens būtisks faktors, kas pačukst priekšā atbildi un ir no sērijas "Nerakstītie tango likumi". "Mūsu sabiedrībā, kur liela daļa cilvēku ir savstarpēji draugi, tas, ka viņi ir pāris, netraucē viņiem dejot ar citiem, jo daudzi tajā nelielajā, draudzīgajā kompānijā vienkārši atnāk izdejoties.

Argentīnas milongā, ja kāds sevi prezentē kā pāri un ienāk pa durvīm kā pāris, apsēžas pie viena galda kā pāris, tas nozīmē – viņi ir neaizskarami. Pārī neviens iekšā nejaucas. Ja tie cilvēki ir oficiāli neoficiāls pāris, bet to negrib demonstrēt, tad viņi nāk iekšā pa vienam un iet projām pa vienām, sagaida viens otru pie ielas stūra. Iespējams, pat nesēž pie viena galdiņa, jo grib vienkārši atnākt izdejoties. Greizsirdīgās sievas noteikti ir bijušas un tāpēc šie nerakstīties likumi ir radušies, lai mazāk asinis lītu." Tomēr Margita atzīst, Latvijā ļoti daudziem nemaz nav sava pastāvīgā partnera.

Nav nekāds noslēpums, ka šī deja ir visai sarežģīta, tomēr Margita saviem audzēkņiem māca tango valodu, ne iestudētu kombināciju. Kad tango dejotāji atnāk uz nodarbību, vispirms nepieciešams lēnām ieiet tango ritmā, veicot dažādus vingrinājumus. Tad, kā saka Margita, "daudz un dikti mācāmies staigāt, jo staigāšana ir tango pamats, turklāt darīt to divatā kā vienam zvēram ar četrām kājām nav nemaz tik viegli – tas prasīs kādu laiku, lai to visu atstrādātu". Izrādās, sākumā grūti ir tieši vīrietim, jo viņam ir dažādas atbildības – mūzika, sieviete un navigācija telpā. Pēc tam tomēr ir dažādas tehnikas, kas apgūstamas īpaši sievietēm un kur viņām neviens nevar palīdzēt – ja tas netiek izdarīts, atliek vien dzīvot ar ilūziju, ka esi laba dejotāja, bet tā arī uz deju nevienu ielūgumu nesaņemt. Mācību procesā pāri tiek mainīti, saka Margita: "Mēs to mācāmies kā valodu, nevis kā iestudētu kombināciju. Tas nozīmē – ja nav iemācīts kāds īpašs “dialekts”, visā pasaulē to valodu saprot vienādi."

Tāpat šī deja lieliski attīstot komunikācijas spējas. "Interesanti, ka var trenēties un trenēties, tehniski spodrināt savas iemaņas, bet nez kāpēc nevar progresēt – ir jāatrisina sevī cilvēciskas lietas, lai tiktu tālāk. Un šis ir tāds kā mazais spēļu placis, kur faktiski droši vien cilvēki, neapzinoties un negribot, risina lielas lietas savā dzīvē."

Runājot par nodarbību apmeklētājiem, pārsvarā ir pastāvīgie tango mīļi, tomēr ir arī tādi, kuri uzrodas un tikpat āti pazūd. "Motīvi, kāpēc cilvēki dejo, ir ļoti dažādi. Viena no iespējām ir satikt pretējā dzimuma pārstāvi, kādam varbūt tas pat ir pats svarīgākais, jo šeit ir legāli oficiāla iespēja cieši apskauties. Kādam tas varbūt ir kā fiziskā aktivitāte, citam – bērnības atmiņas: tango plate bijusi, mūzika vienkārši patīk, nu kāpēc gan nē."

Margita noteic: "Esmu dzirdējusi, ka daudzi saka – šī ir vieta, kur atpūsties no dzīves un visa pārējā, jo tajā brīdī, kad jākoncentrējas uz partneri un uz mūziku, ir jādara tas, kas ir jādara, kas ir savā ziņā pilnīga atslodze visai pārējai dzīvei. Bilde tiek pārslēgta pilnībā un cilvēks izvēdina galvu."

Ieskicējusi būtiskāko par kaislīgo deju, Margita jau domās ir savās vakara nodarbībās, kurās atkal varēs sastapties ar citiem tango cienītājiem, lai varētu mesties kaislīgās dejās un jautri pavadīt laiku. Nevar noliegt, ka pēc sarunas ar Margitu manī uzrodas tāda kā nezūdoša enerģija – varbūt tā ir stiprā kafija, kas sildīja mani vēsajā pēcpusdienā, bet varbūt tā ir pati Margita, kas ir daudz atvērtākā nekā mums – latviešiem – ierasts, un Argentīna, kuru deju pasniedzēja domās man ļāvusi izceļot.