Dziesminiece Alise Joste: bija sajūta, ka vajag mazliet brangāk

"Viss aizsākās ļoti neplānoti un netīšām," atminas Alise, kura līdz pat divdesmit gadu slieksnim neesot domājusi, ka viņas turpmākā karjera varētu iegrozīties šādā gulsnē. "Nē, nu labi, pie spoguļa kaut ko gorījos, dziedot līdzi "Dzeguzītei", bet tas jau nebija tā apzināti – visi to ir kādā brīdī darījuši," viņa nosmej.

Kad Alise sāka sacerēt dziesmas, savus ierakstus viņa ievietoja publiskai apskatei internetā. Veiksmīgu sakritību rezultātā un tādēļ, ka "Draugiem.lv" tobrīd bija slavas zenītā, viņu pamanīja. Vispirms, protams, tie bija draugi, kas nobrīnījās par Alises apslēptajiem talantiem, pēc tam sekoja arī sabiedrībā zināmi cilvēki. Kādu dienu viņai atrakstījis dīdžejs un radio cilvēks Toms Grēviņš, mudinādams, ka kaut kas ir jādara arī tālāk. Soli pa solim ritot sarunai, Alise tika pieteikta "I Love You" brīvajam mikrofonam.

"Man pat īsti nebija laika izdomāt, vai es to gribu un ko es vispār domāju par to. Tiku ierauta iekšā tādā procesā, ka man tas vienkārši bija jādara. Zināmā mērā tā tas arī ir turpinājies. Nav bijis laika pat aizdomāties, vai tas tiešām ir tas, ko es gribētu darīt, bet tajā pašā laikā – es to nedarītu, ja man tas nepatiktu. Lēnā garā, tā kā sniega bumbai, ko veļ pa kupenu, tas ir apaudzis ar visādām lietām, un nevienā brīdī es neesmu īsti nekur pati lauzusies," viņa skaidro. Pēc pasākuma ierakstu kompānijas "I Love You Records" un Alises ceļi savijās un nav šķīrušies vēl joprojām.

Starp mirkļu iemūžināšanu, kūku cepšanu un adīšanu, protams, vislielākais fokuss ikdienā ir tieši mūzika. "Ikdiena no vienas puses ir mierīga, jo man nav tāda pilna laika darba. Nav jādala radošā puse ar konkrētu darbu, bet tajā pašā laikā arī šī radošā puse paņem ļoti daudz laika. Piedalīšanās dažādos projektos, mēģinājumi, domāšana, ko darīt tālāk... Arī nedēļas nogales aizpildās ar koncertiem, un tad, protams, ir arī tuvāki vai tālāki izbraukumi. Ja mēs tā uz to raugāmies, ikdiena noteikti tiek pavadīta radoši."

Alise stāsta, ka, piemēram, studiju gadi, kad viņa Latvijas Universitātē studēja antropoloģiju, viņas radošajai pusei esot bijis mierīgāks laiks, jo starp akadēmisko literatūru, eseju kalniem un citiem studentu pienākumiem nav vienkārši atlicis spēka izpausties, kā gribētos. Tomēr tas neizslēdzot iespēju, ka, iespējams, vēl kādreiz Alise ar grāmatām un pierakstu kladēm dosies uz universitāti.

Nedaudz atkāpjoties no ikdienišķā, reizi trijos vai četros mēnešos Alise dodas nelielā koncerttūrē, kur nākas paspēlēt gan patīkami siltos un ar skatītājiem tuvos koncertos, gan tādos, ka vēlme esot aizbēgt – lai gan tā negatīvā pieredze tomēr ir krietni mazāka, ir bijušas vien uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmas reizes, kad tiešām parādījusies vēlme izgaist. Tāds bijis kāds koncertiņš Braitonā, kur sanācis muzicēt zem klajas debess iepretim krogam, kur šķietami tovakar bijis vislētākais alus visā pilsētā. "Es tur stāvu un izlieku savu sirdi, nav man nekas aiz kā aizslēpties," caur smiekliem nepatīkamos brīžus atminas mūziķe. "Bet tajā pašā laikā, ja es uz to paskatās ar tādu distanci, es sev varu papliķēt uz pleca un pateikt: "Forši, Alise, ka tu to izturēji, spēji tolerēt un pārvarēt." Tajā brīdī, protams, man gribas nolīst kaktā, nevienu nesatikt un visus ienīst," skaidrojot, ka tomēr katra šāda situācija ir savā ziņā īsta mācībstunda.

Bet kā gan mūziķa ikdiena bez iedvesmas... Izrādās, ne vienmēr blakus jāstāv mūzai, lai taptu, kas baudāms – dažkārt palīdz sistemātisks darbs, bet citreiz tās vienkārši ir domas, kas mutuļojot pakausī.

Alise atklāj, ka ir bijušas reizes, kad dziesmai ir jābūt gatavai kādā konkrētā dienā un laikā. "Patiesību sakot, tad tev nav laika gaidīt iedvesmu, vienkārši vajag darboties un darīt. Tīri kā procesu, kā treniņu. Arī tāds sistemātisks darbs ir labs šādā profesijā. Man pašai par pārsteigumu tas strādā."

Tomēr iedvesmas lādiņš dvēselei ir vajadzīgs. "Man patīk būt pie dabas, tomēr arī pilsēta man patīk, jo tā arī zināmā mērā ir kā aizbēgšana," viņa stāsta, piebilstot, ka abi studijas albumi ir tapuši iedvesmu gūstot laukos. "Uz mēnesi aizbraucu uz laukiem, prom no visa. Iespējams, tas ir arī tas, kas albumā ir dzirdams. Māja nekurienes vidū, veikals piecus kilometrus no mājām, un tu esi mežā viens un pamests. Un arī tā mūzika varbūt ir ar nelielu pamestības sajūtu," viņa prāto.

"Tomēr tas, kādas dziesmas šķiet man un kādas tās šķiet manam klausītājam, ir divas pilnīgi dažādas lietas. Tas, par ko es uzrakstu, tie var būt ļoti konkrēti notikumi vai apstākļi, kurus es arī nemitīgi redzu, bet klausītājs var pielikt savu tā brīža stāvokli un sajūtas."

Kad cilvēki klausās Alisi Josti? " Pārsvarā, šķiet, tas ir laiks ar sevi. Cilvēki ir teikuši, ka viņi skrien ar manu mūziku. Bet skriešana arī tomēr ir laiks ar sevi, meditatīvs process. Ballītē droši vien neviens neliek manu mūziku, bet tajā pašā laikā – ko mēs saprotam ar vārdu "ballīte"? Vienam tā ir traka dejošana, otram – pasēdēšana ar draugiem pie vīna glāzes, ar ko atkal mana mūzika iet labi kopā."

Alise var lepoties ar diviem ļoti zīmīgiem panākumiem – pērn albums "Hardships Are Ships" ieguvis "Austras balvas" Latvijas gada labākā albuma statusu, bet šogad par šo pašu albumu viņa ieguva "Zelta mikrofona" apbalvojumu kategorijā "Dziesminieka albums".

"Jā, tas bija pārsteigums, jo nekad nebiju uz to tiekusies. "Austras balva" tomēr zināmā mērā ir vēl lielāks kompliments, jo "Zelta mikrofonam" dalībnieki piesakās paši un žūrija izvērtē, kuri starp tiem varētu būt potenciāli labākie albumi. Savukārt "Austras balvas" žūrija apkopo visu, kas tajā gadā izdots. Līdz ar to – no visiem albumiem, kas Latvijā gada laikā iznākuši, būt atzītai par labāko, protams, ir tā..." viņa pasmaida un nedaudz aizsapņojas. "Es pat mazliet mulstu par to, jo man nav piesaistīti, piemēram, vēl septiņi cilvēki, nav vajadzīgas mēģinājuma telpas – esmu pati par sevi. Šķietami varētu likties, ka man ir mazāk darba, tomēr, protams, arī tik kategoriski jau nav."

Alise neslēpj, ka tas rada nelielu atvieglojuma sajūtu. "Es jau varu šaubīties un domāt, ka tas nav nevienam vajadzīgs, bet pēc šāda apbalvojuma var mierīgā garā vismaz nedomāt par to un darīt tālāk savu darbu." Tomēr patīkamas sajūtas raisa arī klausītāji, kuri patiesi novērtē dziesminieces sniegumu, kas sniedz gandarījuma un apmierinātības sajūtu viņai pašai. "Man patīk tas, ko es esmu izdarījusi. Primāri jau arī tad, kad es sāku rakstīt dziesmas, man bija sajūta, ka es gribētu uzrakstīt tādu dziesmu, ko es pati gribu klausīties, kas mani spētu paķert."

Jau vasarā tapa zināms, ka šoruden jeb 6. un 7. oktobrī Alisei Jostei gaidāmi koncerti K.K. fon Stricka villā, kas ir gaidīts pasākums viņas mūzikas cienītājiem – plašākas telpas, lielāka iespēja viņu dzirdēt un pasākums ar grandiozāku vērienu. Uz skatuves Alisei piebiedrosies viņas vīrs Kārlis Josts un Jānis Šipkēvics. Šādā sastāvā mūziķi uzstājušies vairākas reizes Latvijā un arī ārpus tās robežām.

Jāpiebilst, ka Alise uz sarunu atnāca viegli pacilātā un nedaudz satrauktā noskaņojumā – un ne velti. No paša rīta viņa uzzinājusi, ka arī uz trešo jeb papildkoncertu 8. oktobrī visas biļetes pilnībā izpārdotas, kas apstiprina – koncerti bija gaidīti.

"Tas ir ļoti saviļņojoši. Tajā pirmajā brīdī, kad sākām plānot koncertus, bija grūti prognozēt, vai vispār būs atsaucība, vai kāds gribēs vai negribēs nākt. Tādi mazi koncerti jau ir ik pa laikam, bet, piemēram, tādā mazā kafejnīcā jau nejūt – ir vairāk cilvēku vai mazāk, jo tāpat ir jauki. Es jau nemaz neiebilstu spēlēt kaut trijiem cilvēkiem, tas, iespējams, pat ir vēl foršāk. Bet bija sajūta, ka vajag mazliet brangāk. Šis, protams, ir vēl viens apstiprinājums, ka kaut kāds vārds man ir, kāds par mani zina un seko līdzi manām gaitām."

Tā kā uz skatuves Alise nebūs viena, uztraukums būšot mazāks, viņa spriež. Tomēr, protams, atbildība ir liela jebkurā gadījumā. Šobrīd Alise mēģinot "nesajukt prātā": "Dienas līdz koncertiem būs mazliet stresainas, bet, kad sāksies koncerti, līdz ar pirmo dziesmu viss būs kārtībā, tad nav vietas kaut kādam uztraukumam." Pēc šiem koncertiem iestāsies padarītā darba sajūta un būs laiks atpūtai, bet ne uz ilgu – jau novembrī plānota koncerttūre Vācijā un koncerti ar mūziķu apvienību "100 baltas dvēseles".

"Tā ir sirdslieta, tā ir mana daba," noteic Alise, apstiprinot, ka mūzika kaut kādā formā viņu pavadīs līdz sirmam vecumam, un atvadoties pazūd Rīgas ielās, lai koncentrētu spēkus ražīgajai nedēļas otrajai pusei.