Biksēs tērpta sieviete mūsdienās ir tik ierasta un ikdienišķa parādība, ka, šķiet, tā bijis vienmēr, tomēr nevajag aizmirst, ka sieviešu cīņa par dzimumu līdztiesību kļuva aktīva vien 20. gadsimta otrajā pusē. Vēl salīdzinoši nesenā pagātnē daiļā dzimuma galvenā loma bija rūpes par mājas pavardu, bet klusie ūdeņi izrādījās dziļāki, nekā šķiet – vienlaicīgi ar maigumu un padevību, vismaz daļā sieviešu vienmēr ir mājojis arī dumpiniecisks gars, kas negrib samierināties ar pierasto lietu kārtību. Labi zināms, ka vēstures materiālos var atrast ne vienu vien piemēru atsevišķu dāmu galēji dumpinieciskām izpausmes formām, kad viņas, ja ne gluži burtiski uzģērbjot bikses, tad izliekoties par vīriešiem, paveikušas īstus varoņdarbus, vēsta "Kultorologia".
Sieviete – pāvests
Joanna ir leģendāra persona – sieviete, kura it kā esot kā Joanns VIII sēdējusi pāvesta krēslā laika posmā starp Luiju IV (miris 855. gadā) un Bendiktu III (miris 858. gadā). "Wikipedia" publicētā informācija vēsta, ka mūsdienās zināmajā pāvestu sarakstā ir gan minēts Joanns VIII, bet šis kungs esot bijis katoļu baznīcas galva nedaudz vēlākā laika posmā – no 872. līdz 882. gadam.
Leģenda vēsta, ka angļu misionāra meita Joanna piedzimusi Inglheimā tieši Kārļa Lielā nāves dienā. Divpadsmit gadu vecumā meiča ieskatījusies kādā mūkā un aizbēgusi no mājām, tērpusies mūka drānās. Pēc kāda laika jaunā piedzīvojumu meklētāja attapusies Romā, kur drīz vien sākusi pildīt kūrijas notāra pienākumus, tad uzkalpojusies par kardinālu, un vēl pēc laika sasniegusi savas žilbinošās karjeras augstāko punktu, ieņemot Romas pāvesta krēslu. Diemžēl, šim stāstam bija lemts beigties pavisam bēdīgi, jo kādas ielu procesijas laikā Joannai (neaizmirsīsim, ka visi viņu uzskatīja par vīrieti), sākās dzemdības, kuru laikā sieviete nomira. Citi avoti liecina, ka viņu nogalinājis satrakojies pūlis, kuri nespējuši pieņemt šādu krāpšanos.
Pēc šī dramatiskā un gandrīz neticamā notikuma visiem nākamajiem pāvestiem esot bijis jāsēžas uz sola ar caurumu vidū, lai visi varētu pārliecināties, ka ar vīrišķajiem atribūtiem viss ir kārtībā. Īsti ticamu pierādījumu stāstam par Joannu gan nav – skeptiķi norāda uz faktu, ka tikai 13. gadsimtā kāds dominikāņu mūks savos rakstu darbos atsaucies uz šo leģendu, kas tikpat labi var būt arī viņa iztēles auglis.
Sieviete – svētais
Mūķene Apolinārija, kura tika ieskaitīta svēto kārtā, līdz pat nāvei uzdevās par vīrieti. Kā vēsta nostāsti, viņa nav gribējusi kļūt par nemīlama vīra sievu un, lai izbēgtu no šāda likteņa, devusies uz klosteri. Tur šī sieviete pārģērbusies par mūku un vadījusi rimtu dzīvi, slēpjoties no ārpasaules aiz biezajiem klostera mūriem. Ir zināms, ka visas savas dzīves laikā viņa darījusi daudz brīnumu, bet Apolinārijas visu mūžu rūpīgi glabātais noslēpums esot atklāts tikai pēc viņas nāves.
Sieviete – konkistadors
Ja iepriekšējiem nostāstiem nav gluži reālu pierādījumu, tikai folklorizējušās leģendas, tad Katalīna Eraso ir pilnīgi reāla persona. Viņa bija sieviete-konkistadore, kura, pārģērbusies par vīrieti, kļuva slavena kā izcils karotājs Alonso Diazs Ramiress de Gusmans. Tikai pēc smaga ievainojuma kaujas laukā viņai nācās atklāt savu īsto dzimumu. Tas arī ļāva Katalīnas Eraso vārdam vārdam kļūt zināmam ne tikai Amerikā, bet visā pasaulē. Interesants šķiet fakts, ka pats Romas pāvests esot viņai vēlīgi devis oficiālu atļauju nēsāt vīriešu apģērbu.
Sieviete – kara ķirurgs
Vēl viena sieviete, kura atstājusi paliekošas pēdas to vēsturisko sieviešu plejādē, kurām vīriešu drēbes bija dzīves neatņemama sastāvdaļa, ir Margarēta Enija Baklija, plašāk zināma kā ķirurgs Džeimss Berijs. Šis kara ārsts savulaik kļuva slavens ar to, ka 19. gadsimtā Āfrikā veica pirmo ķeizargrieziena operāciju.
Sieviete – huzārs
Kurš gan nav skatījies kādreiz Padomju Savienībā tik populāro padomju filmu "Huzāru balāde" un priecājies par lielisko,trauslo meiteni Šuročku, kurai izdevās veiksmīgi piepildīt savu sapni kļūt par drosmīgu huzāru. Izrādās, filmas galvenajai varonei ir bijis reāls prototips – Nadežda Durova, kura aizvadīja bērnību kopā ar drosmīgajiem huzāriem. Un kas tur pa brīnumu, ka Nadja pa īstam iemīlējās kādā jaunā un skaistā brašulī un, pārģērbusies mundierī, bija gatava pat doties kara laukā, lai tikai būtu līdzās savam mīļotajam. Šo drosmīgās meitenes noslēpumu esot atklājis cars Aleksandrs I. Tā vietā, lai meiteni sodītu, viņš tomēr bijis cēlsirdīgs un atļāvis Nadjai turpināt karavīra gaitas.
Sieviete – džeza mūziķis
20. gadsimta sākumā, kad sieviešu tiesības aprobežojās tikai ar mājas pavarda uzturēšanu, Dorotija Lusilla Tiptone to nevēlējās pieņemt. Viņa dievināja džezu un varēja stundām ilgi vingrināties klavierspēlē, atskaņojot virtuozas džeza improvizācijas, bet sava dzimuma dēļ netika pieņemta nevienā džeza klubā. Dorotija nolēma neatkāpties no izvirzītā mērķa, un viņai lieliski izdevās piemānīt savus nelabvēļus. Īss matu griezums, nosietas krūtis, vīriešu uzvalks, pseidonīms "Billijs Tiptons" un drosme šai sievietei deva iespēju noslēpt savu īsto dzimumu, iegūt tik ļoti kāroto darbu un saņemt ilgi gaidīto atzinību. Interesanti, ka iesākumā "Billijs" savu vīrieša identitāti izmantoja, tikai koncertējot, bet kopš 1940. gada pieņēma šo "alter ego" arī ikdienā un atlikušo mūžu nodzīvoja kā vīrietis.
Sieviete – tanka mehāniķe
Lielā Tēvijas kara laikā daudzas sievietes lauztin lauzās uz frontes līniju aizstāvēt dzimteni. Viņu vidū bija arī Aleksandra Rasčupkina, kurai, kā jau sievietei, vairākkārt kara komisariātā nedeva "zaļo gaismu", liedzot doties uz fronti. Neatlaidīgi piestrādājot pie tā, lai dokumentos rastos juceklis (kas kara apstākļos nemaz nebija tik grūts uzdevums), viņai izdevās no sievietes Aleksandras kļūt par vīrieti Aleksandru. Medicīniskās apskates laikā drosmīgā un mērķtiecīgā sieviete sazin kā pierunāja ārstu neatklāt viņas noslēpumu, un tā Aleksandra Raščupkina kļuva par tanka T-34 mehāniķi. Arī šīs drosmīgās avantūristes īstais dzimums atklājās tikai tad, kad "dullais Saška", kā viņu bija iesaukuši cīņu biedri, tika ievainots un nokļuva hospitālī.