Klejojošā avantūriste Dina Preisa: nebūšu plika strīpiņa starp diviem gadskaitļiem  (11)

"Esmu tekstu meistare ar komunikācijas zinātnes diplomu kabatā un padsmit gadu pieredzi," par savām profesionālajām gaitām stāsta Dina, kuras nenormētais darba laiks un iespēja pašai to plānot, ļauj ikdienu piepildīt ar daudzām citām lietām, kas izdarīgajai sievietei iet pie sirds.

Dinas intereses ir daudzpusīgas. "Piedzīvojumi dabā – mīlestība, ko atklāju pirms trim gadiem un kas ar katru jaunu dienu tikai aug augumā. Gari pārgājieni, velobraucieni, laivošana, peldēšanās oktobrī, slidošana pa ezeru janvāra spelgonī, traukšanās ar slēpēm lejā no kalna... Pie dabas meklēju mieru un uzlādēju pilsētā iztērētās baterijas. Vēl es nespētu eksistēt bez ceļošanas un jaunatklāšanas. Kad atrodos ceļā, jūtu, ka dzīvoju pilnasinīgi. Pat ja nav iespējas aizlidot uz ārzemēm, visa Latvija pie kājām ir vienmēr! Sēžos mašīnā, vilcienā, autobusā vai uz velo un iepazīstu savu zemi pa mazam gabaliņam."

Dina teic, ka kopumā mēs nenovērtējam daudz ko no tā, ko pašu zemīte piedāvā – Latvijā ir daudz mežu, neskartas dabas, gandrīz 500 kilometru jūras robežas un četri gadalaiki, kas harmoniski nomaina cits citu. Turklāt tas viss – kompaktā mērogā jeb pāris stundu brauciena attālumā un miermīlīgā formā, bez indīgām čūskām un postošām zemestrīcēm.

"Man ir vajadzīgas galējības," noteic Dina, skaidrojot, ka divas vienādas dienas izdzīvot nav viņas stilā. "Vienu dienu izlekt ar gumiju Siguldā vai lidot ar paraplānu tandēmā un no instruktora veiktajiem trikiem mocīties ar sliktu dūšu, nākamajā – paslēpties no visiem un visa, izslēgt telefonu un vienatnē meditēt. Vienā elpas vilcienā nostaigāt 800 kilometrus pāri visai Spānijai, tad atgriezties Latvijā un divas nedēļas neiziet no dzīvokļa – tik vien, cik uz veikalu pēc pārtikas. Svētdienā nakts pārgājienā (ziemā, mīnus 10 grādos) ielūzt grāvī līdz krūtīm un žļurkstošiem zābakiem noiet vēl 20 kilometrus līdz finišam, nenosalstot un nesaķerot iesnas, pirmdienā – birojā lietišķā kostīmā ritmiski klabināt taustiņus. No rīta vēl rāpus ložņāt pa šahtām dziļi pazemē Elejas raķešu bāzē, vakarā jau rātni sēdēt Jaunajā Rīgas teātrī un civilizēti baudīt kultūru. Var jau būt, ka tā ir bēgšana no rutīnas, pelēcības, "normāluma", bet šķiet, ka tikai tādā veidā es spēju uztaustīt to drošo un stabilo viduslīniju un pareizi nolīmeņoties. Bēgt no miera un beigās attapties tā skavās... Pilnībā apzinos, ka vēl tikai mācos dzīvi, līdz ar to arī – pāri plūstošās enerģijas novirzīšanu īstajā gultnē."

"Vārds pa vārdam, kamēr man, nabadzīgai studentītei no mazpilsētas, pēkšņi rokās iekrita biļete uz sapņu zemi. Biju pārlaimīga! Pakoju čemodānu un posos uz otru pasaules galu beidzot skatīt Edgaru vaigā. Jāpiebilst, ka pirms tam nebiju kāju spērusi pāri dzimtenes robežām, bet tagad uzreiz – vienai pašai ar pārsēšanos Vīnē un nolaišanos Singapūrā – jādodas 15 000 kilometrus tālu prom no mājām," Dina atminas interesanto situāciju. Bruņojusies ar virtuālā vēstuļdrauga gādīgi sarūpētajām instrukcijām (no sērijas "Kā es zināšu, kurā lidmašīnā man jākāpj?", "A kas tas tāds check-in?"), Dina uzsāka garo lidojumu sēriju uz ķengurzemi.

"Jāteic, trīs nedēļas, ko pavadīju Melburnā un tās tuvumā, bija āķis lūpā manām turpmākajām ceļotājas gaitām. Atceros, pirms došanās atpakaļ jautāju Edgaram: "Kāpēc tu ciemos uzaicināji tieši mani, nevis kādu draugu, ko pazīsti labāk?" "Tāpēc, ka nevienam citam šis brauciens nenozīmētu tik daudz, cik tev," viņš atbildēja. Joprojām esmu no sirds pateicīga, ka toreiz gadījās būt tādai laimes luteklītei likteņa rokās..."

Pēc šīs pieredzes slūžas bijušas vaļā, un, cik nu ļāvusi rocība, Dina tvērusi iespaidus tepat, Eiropā. "Vienmēr esmu iestājusies par budget travel sniegtajām iespējām, jo tikai tā zemi un tautu var iepazīt līdz saknēm. No studijām un darba brīvajos brīžos to vien darīju, kā lidoju ar tolaik superlēto "Ryanair", nakšņoju pie "CouchSurfing" biedriem, un staigāju, vēroju, bildēju – jutu sevī patiesu klejotājas garu. Tā es laimīgi apceļoju Portugāli, Spāniju, Horvātiju, Beļģiju, Luksemburgu, Nīderlandi, Angliju – gan vienatnē, gan ar draugiem."

Spilgtā atmiņā palicis brauciens uz Kanāriju salām, kurā par lidojumu no Rīgas uz La Palmas un atpakaļ Dina samaksājusi vien 62 latus. Fragments no ieraksta viņas blogā: "Decembra mīnusos mums ar draugu ienāk prātā papētīt "Ryanair" maršrutus uz siltajām zemēm. Jāteic – īstajā brīdī, jo tieši tad atrodam vislētāko biļešu piedāvājumu uz Gran Canaria, trešo lielāko salu Kanāriju arhipelāgā. Izlemjam, ka lidosim februārī, jo karstā sezona sākas martā un laiska gulšņāšana pludmalē blakus pārcepinātām tūristu miesām nudien neietilpst mūsu plānos. Esam jauni un sprauni – gribam kāpelēt pa kalniem, izzināt vietējo kultūru un baudīt romantisku divvientulību. Tiesa, vēl nenojaušam, ka turpmākās desmit dienas paspēsim iejusties i švītiņu, i lupatlašu ādā..."

Dina piebilst, ka tās esot bijušas desmit skaistākās dienas viņas dzīvē. Tieši tāpēc, ka pilnas izaicinājumiem: "Ceļojām un gulējām īrētā mašīnā, mazgājāmies pludmales dušās, lādējām telefonus ciematiņu tualetēs, ar savām desmaizēm barojām pamestus kaķus, traucāmies pa serpentīniem kā negudri, maldījāmies kalnos, peldējāmies okeānā, katrs iztikām ar mazas mugursomas saturu (rokas bagāža) un nekad nezinājām, ko mums nesīs nākamā diena. Tik brīva un piepildīta kā toreiz, šķiet, vairs neesmu jutusies."

Arī nedēļu garais ceļojums uz Serbiju un Melnkalni kopā ar trim draugiem noglabāts dziļi Dinas sirdī. "Cik nu katrs bijām izdīkuši sev atvaļinājumu, tik arī varējām paceļot. Tā nu augustā beigās mērkaķa ātrumā ar pussagrabējušu auto traucāmies cauri visai Centrāleiropai, lai pāris dienas palaiskotos pie Adrijas jūras. Tieši šajā ceļojumā sapratu, ko nozīmē nesagatavotai pārnakšņot kalnos. Pa ceļam palikām kempingā kalnu ciematiņā Žabļakā, Melnkalnē. Gulējām teltīs. Ja dienā termometra stabiņš uzkāpa līdz +35 grādu atzīmei – atceros ļoti labi, jo mašīnā nedarbojās kondicionieris, – tad naktī kalnos, tas strauji pietuvojās nullei. Es savā guļammaisā pārsalu tik traki, ka vienīgā iespēja sasildīties nakts vidū bija skraidīt apkārt pa kempinga teritoriju un vicināties ar rokām, kamēr asinis atkal sāk riņķot pieklājīgā ātrumā."

Tam visam pa vidu vēl ir bijusi slēpošana Alpos, velonometne Itālijā un Horvātijā, kāpšana Tatros, nakšņošana uz soliņa Londonā, ciemošanās pie māsas Zviedrijā, Polijas izbraukāšana krustu šķērsu un citi piedzīvojumi. "Laiku pa laikam, tiekot prom no ierastās vides, kopainu var ieraudzīt skaidrāk, dzīve acu priekšā izgaismojas kā uz skatuves. Apjēdz, kas īsti tev ir vajadzīgs, lai justos labi – reizēm tiešām pietiek ar vienu somas saturu. Un medus maize vai ķirsītis uz kūkas ir atgriešanās mājās – pa leišu ceļu iebraukt tumšajā un bedrainajā, bet vienalga ārkārtīgi mīļajā Latvijā vai no Mangaļsalas mola puses nolaisties Rīgas lidostā."

Vairāk par to, ko apskatīt Austrālijā, tās neparasto dabu un interesantākajām vietām, lasiet šeit.

"Protams, ka mēneša laikā garīgā plāksnē to visu paveikt ir nereāli, tomēr mājās es atbraucu mazliet cita. 33 dienu laikā izdevās pietuvoties tādai Dinai, kāda vēlētos būt savos 33 gados. Ik dienu, mērojot ierastos 25-30 kilometrus, biju spiesta ieskatīties dzīlēs un strādāt ar sevi vismaz piecas stundas no vietas. Apzināti ieliku sevi tādā situācijā, ka nav kur sprukt. Viena pati svešā zemē, viena ar savām domām, bailēm, cerībām. Pāri zaļajiem Pireneju kalniem, cauri lielpilsētu labirintiem, vēlāk – bezgalīgiem tuksnešainiem līdzenumiem, kam neredz ne malas, ne gala. Lietū un vējos, kas izsaldē tevi līdz bezcerībai, tad atkal – svelmaina saule un izkaltusi mute...

Kāpēc Dina ceļo ar nezināmiem ļaudīm? Jo tā ir kāpšana ārā no komforta zonas. Tie ir cilvēki uz viena viļņa, ko citos apstākļos, piemēram, trolejbusā vai darba vidē, viņa diez vai sastaptu tik atvērtus, draudzīgus, izpalīdzīgus un gatavus dalīties. Un attiecības, kas veidojas pārgājienā, kad jātiek pāri kādai upei, paļaujoties citam uz citu, esot tik aizkustinošas!

"Ne reizi vien esmu pārliecinājusies ka tad, kad liekas – viss, es točna vairs nevaru, – patiesībā spēka pietiek izdarīt vēl vismaz tikpat daudz, cik jau aiz muguras. Tas, kas traucē, ir prāts. Tāpēc izaicinu sevi atkal un atkal. Bet tajā pašā laikā skaidri zinu savas robežas, ko nepārkāptu."

Vaicāta, kāpēc Dina nav piedalījusies populārajā 55 stundu pārgājienā "Kolka-Dubulti", viņa atbild: "No malas varētu likties, ka zaķpastala, tomēr īstenībā es neeju, jo sevi pārāk labi pazīstu, un veselība man ir liela vērtība. Zinu, ka staigājot gar jūru, viena kāja vienmēr jāliek zemāk par otru – vairākkārt pārbaudīts!, – un darīt to 136 kilometrus no vietas – tā jau ir veselības bendēšana. Pazīstu cilvēku, kas šādi sabeidza muguru, divās diennaktīs tiekot pie diska trūces. Tāpēc piedalos tikai saprātīgos izaicinājumos."

"Godīgi sakot, sen vairs neprotu lasīt grāmatas un žurnālus, nepasvītrojot svarīgās vietas. Arī apmeklējot Pētera Kļavas, Jura Rubeņa vai citu garīgi bagātu cilvēku lekcijas, rakstāmo vienmēr turu pa rokai. Pa šo laiku ir sakrājusies kaudze ar kladēm, kas vai pušu sprāgst no atziņu pārpilnības. Vienā brīdī sapratu, ka nav godīgi tās glabāt atvilktnē. Lai tiek arī citiem! Tā kā nāku no daudzbērnu ģimenes – man ir piecas jaunākas māsas un divi brāļi, – esmu pieradusi dalīties, tas jau ir gēnos. Uzmetu manuskriptu – kāds nu tas pēc manas saprašanas varētu izskatīties – un izsūtīju visām lielākajām izdevniecībām. No tām, kas atsaucās, izvēlējos tīkamāko, un trīs gadu laikā kopīgiem spēkiem izdevām trīs aforismu grāmatas. Esmu gandarīta, ka pēc manis pasaulei kaut kas paliks, nu kaut vai vārds un uzvārds dažu grāmatu titullapās. Nebūšu plika strīpiņa starp diviem gadskaitļiem. Protams, tas ir tikai piliens okeānā, bet vienalga kaut kas."