Draudzība ar akmeņiem. Juveliere Viktorija Fomenko par metāla kaprīzēm un laternu burvību

Turku tējnīcā, kur esam norunājušas tikties, viņa ienāk, jau pa ceļam atbruņojot mani ar platu, gaišu smaidu. Visticamāk, ka tieši pozitīvā attieksme pret dzīvi ir viens no Viktorijas rotu radīšanas noslēpumiem, jo, kā zināms, procesā tās iemanto daļu autora enerģijas.

Kā tas nākas, ka nolēmi kļūt par juvelieri?

Cik vien sevi atminos, vecākais brālis un tētis vienmēr kaut ko meistaroja, tādēļ nav brīnums, ka arī man jau bērnībā radās interese par dažādiem instrumentiem. Vēloties radoši izpausties, esmu nodarbojusies ar visdažādākajiem rokdarbiem: šuvu apģērbus, taisīju somas, cepures, izšuvu glezniņas no pērlītēm, tomēr visas šīs lietas man neļāva gūt piepildījumu, nebiju līdz galam īsti apmierināta ar rezultātu. Viss mainījās, kad pievērsos juveliermākslai.

Savu pirmo rotu izgatavoju 16 gadu vecumā. Tas bija gredzens no divām zaļām, akvārijam paredzētām caurulītēm un pludiņa. Galarezultāts bija ļoti košs un neparasts. Gredzenu atzinīgi novērtēja arī mani tā laika paziņas no arhitektu aprindām, kuru viedoklis man, bez šaubām, bija ļoti svarīgs. Var teikt, ka biju īsta modes dāma.

Tomēr savu pirmo "nopietno" juvelieristrādājumu tu radīji Rīgā? Kā dzīvesvietas maiņa iespaidoja tavu radošo karjeru?

Jā, tas notika pirms aptuveni sešiem gadiem. Rīgā es iepazinos ar Andreju Kaņjevu un Sergeju Aleksejevu, kuri mani ir atbalstījuši jau kopš manas radošās karjeras pirmsākumiem. Sadarbībā ar Kaņjevu izgatavoju savu pirmo gredzentiņu. Mani pārsteidza, ka šeit, atšķirībā no Maskavas (Viktorijas dzimtā pilsēta – red. piebilde), nauda nav izšķirošais faktors, un daudzi procesi ir pakļauti pavisam citām likumsakarībām. Daudzi ir gatavi pilnīgi bez atlīdzības palīdzēt ar padomu vai padalīties ar pieredzi – piemēram, kad vien man ir nepieciešama krāsns metāla kausēšanai, zinu, ka varu lūgt palīdzību stikla māksliniecei Ramonai Pekšēnai vai slavenajam kalējam Ilmāram – viņš katrā ciemošanās reizē man atklāj pilnīgi neticamas lietas, kuras es noteikti neuzzinātu nekādā citā veidā.

Piemēram?

Piemēram, izrādās, ne visas dienas ir labvēlīgas metāla kausēšanai, jo trešā laika prognoze ietekmē ne tikai cilvēku pašsajūtu, bet arī metāla īpašības. Šādās dienās nav ieteicams apstrādāt zeltu – tas var sākt "uzvesties" pilnīgi neparedzami, piemēram, veidot gaisa burbuļus.

Kuri ir tavi iecienītākie materiāli?

Man patīk strādāt ar zeltu, bet diemžēl tas ir "kaprīzs" metāls un negribīgi ļaujas pārveidošanai. Darboties ar sudrabu ir nesalīdzināmi vienkāršāk, kaut, protams, arī tam ir savi "niķi", tomēr, strādājot ar šo metālu, nevajag nemitīgi uztraukties, ka varētu pietrūkt materiāla, tādēļ varu drošāk ļauties dažādiem eksperimentiem. No akmeņiem es visvairāk esmu iemīļojusi caurspīdīgo un dzidro akvamarīnu, bet ne mazāk mīļš man ir arī labradorīta ziemeļblāzmai līdzīgais mirdzums.

Tieši materiāls bieži vien rada iedvesmu, kas ir rotu veidošanas procesa pirmsākums. Bieži ir tā, ka, jau paskatoties uz konkrēto akmeni, rodas ļoti skaidra vīzija, kā to izmantot – šis tiks iestrādāts rokassprādzē, šis kulonā, bet šie akmeņi rotās kādus auskariņus.

Kā notiek darbs ar pasūtītaju? Atnāk cilvēks un parāda konkrētu skici vai arī izvēlas jau gatavu izstrādājumu? Man šķiet, ka arī enerģijas apmaiņā starp klientu un meistaru ir sava maģija, līdzīgi kā stāstā par burvju nūjiņām, kuras pašas izvēlas savus saimniekus.

Ja pie manis ierodas cilvēks ar konkrētu dizainu, vēloties, lai es to vienkārši pārkopēju, tad parasti iesaku izvēlēties kādu citu juvelieri – nespēju mehāniski darīt to, kas mani neieinteresē. Es izvēlos realizēt tādus pasūtījumus, kas arī man pašai šķiet saistoši un interesanti. Darba procesā visu "laižu caur sevi", domāju par cilvēku, kuram šī rota tiek gatavota, tādēļ atsaku tiem, ar ko neesmu "uz viena viļņa". Starp citu, arī mans vīrs (dzejnieks Sergejs Timofejevs –red. piebilde) atbalsta šādu manis izvēlēto taktiku un reizēm arī pats man iesaka neuzņemties kādu konkrētu pasūtījumu. Šī viņa iekšējā izjūta man ir ārkārtīgi svarīga.

Kad jūti, ka ir sakrituši visi nepieciešamie komponenti – gan cilvēks, gan akmens – aptuveni cik ilgs laiks nepieciešams rotas radīšanai?

Man nepatīk steiga. Sēžu, domāju, zīmēju skici, tad to saskaņoju ar pasūtītāju un tikai pēc tam ķeros pie darba. Reiz gan bija gadījums, kad nespēju atteikt labiem draugiem, kuri palūdza steidzami izgatavot rotaslietu – vienas dienas laikā, bet tas tiešām bija izņēmuma gadījums. Ja kāda ideja mani īpaši aizrauj, tad varu pabeigt rotu salīdzinoši ātri – pāris dienās vai nedēļas laikā.

Kā tev izdodas savienot savu profesiju ar mammas pienākumu veikšanu (Viktorijai ir divi bērni – red. piebilde)?

Man ir ļoti strikts darba grafiks: mostos, vedu bērnus uz skolu, tad dodos uz jogas nodarbību, pēc tam uz savu darbnīcu, kur katru dienu pavadu aptuveni četras stundas. Reizēm eju arī uz baseinu. Bet to visu es pamanos apvienot arī ar tādiem ikdienišķiem pienākumiem kā vakariņu gatavošana un mājas uzkopšana.

Vai bērni vēl nav izteikuši vēlmi iet tavās pēdās? Jeb tomēr darbnīca ir tikai tava personīgā telpa un svētnīca, kur mājiniekiem ieeja ir liegta?

Reizēm viņi kaut ko pazāģē, pavīlē, padarbojas, bet, kā jau bērni, ātri nogurst. Runājot par darbnīcu, reizēm ir patīkami, ka bērni atrodas man līdzās, bet kad nākas paveikt kādu darbiņu, kas prasa īpašu koncentrēšanos, mazie zina – mammu labāk netraucēt, jo varu arī palūgt iziet ārā no darbnīcas.

Radošs darbs – tie ir mūžīgi iedvesmas meklējumi. Pastāsti par savām vēlmēm, iecerēm vai projektiem, kurus tu vēlētos realizēt.

Man nepatīk kaut ko darīt tikai darīšanas pēc, nemitīgi atkārtojot vienu un to pašu – līdzko kļūst garlaicīgi, jāiet uz priekšu, jāmeklē jauni tehniskie risinājumi. Reizēm uznāk vēlme izmēģināt spēkus lielformāta darbos – piemēram, veidot ielu laternu dizainu, jo arī te es saskatu ko mistisku.

Hipnotizējošās laternas man atgādina par Maskavā pavadīto bērnību, jo Rīgā ir salīdzinoši maz laternām izgaismotu skvēru un parku. Bet tas taču ir tik skaisti un romantiski...

Mēs, protams, nesolīsim jums, ka naksnīgās Rīgas ielas jau drīzumā līdzināsies ažūru laternu gaismas pielietajai Parīzei, bet varam pačukstēt, ka decembra sākumā Latvijas galvaspilsētā notiks otrā Viktorijas Fomenko rotu izstāde. Un mēs noteikti iesakām nelaist garām šo burvīgo notikumu.