Modes blogeris – tas ir darbs. Agnija, kurai 'Instagram' seko vairāk nekā 50 tūkstoši ļaužu  (9)

Agnija Grigule atklāj, ka viņai jau kopš bērnības ir paticis radoši izpausties: no deviņu gadu vecuma viņa aizrāvusies ar fotografēšanu, bet 13 gados pastiprinātāk pievērsusi uzmanību arī savam vizuālajam izskatam.

Divdesmit vienu gadu vecā jauniete uzreiz atklāj, ka kļūt par modes blogeri neesot bijis viņas mērķis. "Man bija sapnis kļūt par modeli, braukt uz ārzemēm, fotografēties starptautiskajiem žurnāliem un būt uz "Vogue" vākiem." Protams, arī šobrīd Agnija vēl šad un tad gozējas fotosesijās, tomēr modeles darbs kā pamatnodarbošanās neizdevās.

Jau 15 gadu vecumā Agnija devās uz dažādiem kastingiem, divus gadus vēlāk viņa pirmoreiz aizceļoja uz Dienvidkoreju, kur galvenais akcents tika likts uz fotosesijām žurnāliem. "Man bija divi žurnālu vāki divu mēnešu laikā, es pirmo reizi biju ārzemēs – man likās, ka es varu vēl vairāk."

Pēc tam Agnijas ceļi veda uz Ķīnu, kur viņa bija pārliecināta, ka atkal būs jāfotografējas žurnāliem, bet realitātē – katalogiem. "Tur nevari īsti izsisties, tā nav Ņujorka, kur ir pavisam cits līmenis. Tas bija tāds verga darbs – fotografējies 12 stundas nonstopā, bieži vien pat neiedod ēst un principā ar viņiem tu sarunājies zīmju valodā, jo angļu valoda nav viņu stiprā puse." Tāpat šis brauciens savedis viņu kopā ar, kā teic pati Agnija, divkošiem – jo sesijās viss ir lieliski, visi smaida, bet pēc tam nācies saņemt zvanu no aģentūras, ka viņi vairs nevēlas sadarboties. Iemesls – Agnijai nav izdevies ielīst biksēs, kas paredzētas cilvēkam teju uz metru piecdesmit ar neatbilstoši smalku figūru.

Protams, šādu izbraucienu dēļ Agnija bija diezgan daudz iekavējusi arī mācības. "Vienu brīdi man bija tāds lūzuma punkts. Patiesībā liela daļa modeļu pat nav beigušas vidusskolu vai pabeigušas to kaut kur tālmācībā knapi, knapi. Tad es arī teicu vecākiem – gribu iet prom, daudzas modeles tāpat ir tikai ar pamatskolas izglītību, bet vecāki to nepieļāva," stāsta Agnija. "Ja es nebūtu pabeigusi vidusskolu un būtu blogere, visiem šķistu kaut kā dīvaini. Tomēr vidusskolu var pabeigt jebkurš! Tas ir pats vienkāršākais dzīvē, man liekas."

Vasarā pēc vidusskolas beigšanas Agnija dzīvojusi kā pa mākoņiem, jo vēlējusies nedaudz atpūsties pirms gaidāmajiem rudens piedzīvojumiem kā modelei.

Tomēr viss nemaz tik rožaini nebija, šajā ceļā nācās saskarties grūtībām – ne vienām vien. "Tas bija posms, kad nāca dažādas zīmes, ka nevajag būt modelei," atminas modes blogere. Tieši tolaik Agnijai aktuāls bijis blondais matu tonis, kas nebūt nav viņas dabiskā matu krāsa – līdz ar to pārbalinātos matus nogriezusi līdz pleciem, cerot uz to atveseļošanos. Aģentūrām, protams, šāds solis nav paticis, jo modelēm ir jābūt dabiskajai matu krāsai. Vien piedāvājuši meitenei izbalināt vēl uzacis un sūtīt uz Āziju, tas Agniju sadusmojis. "Es gribēju būt es pati. Negribēju, lai kāds mani ierobežo. Arī tas, ka pārmet – tu esi resna. Protams, es gāju cauri dramatiskām diētām, sabojāju savu organismu, līdz beigās man vajadzēja izoperēt pusi vairogdziedzera. Plus, vēl stress visu laiku, nedēļām ilga neēšana. Dzīvot tikai uz ūdens un gurķu bāzes – tas bija šausmīgi, to atceroties, man pilnīgi asaras acīs saskrien. Kāpēc es to vispār darīju? Tās bija zīmes no kosmosa, ka man jābūt man pašai, nevajag neļaut citiem sevi mainīt," nelabvēlīgo ainu ieskicē Agnija. "Domāju, tiem, kuriem es patīku, tie mani pieņems tādu, kāda es esmu."

Tomēr, par spīti visiem šķēršļiem, jau atkal nākamajā vasarā Agnija vēlējās atgriezties modeles karjerā – šoreiz doties uz Malaiziju. "Es jau biju sagatavojusies, rezervējusi datumus. Pēdējā brīdī man atteica. Man sākās nenormāla depresija. Šiem mēnešiem nebiju plānojusi nekādus darbus, jo biju domājusi braukt prom..."

Paralēli Agnijas dzīvē notika vēl kāds ass pagrieziens, par kuru viņa nevēlas runāt. Vien atklāja, ka tas jaunieti sagrāvis pilnībā. "Man likās, ka nekad no tās bedres netikšu ārā. Likās – dzīve ir beigusies. Es nebiju nedēļu neko normālu ēdusi, atsākās veselības problēmas un cilvēki teica, ka es izskatos ļoti slikti. Nedēļā izgāju cauri elles liesmām... Un te pēkšņi klikšķis – visi gribēja sadarboties!"

Protams, paralēli attīstījās Agnijas dzīve arī internetā. Viņa bija izvēlējusies četras platformas – "Lookbook", "Facebook", "Tumblr" un "Instagram", uz kurām lika galveno akcentu.

Vidusskolas laikā Agnijai bija aptuveni astoņi tūkstoši "Instagram" sekotāju – tajā brīdī tas esot bijis daudz. "Tāds "pirkstiņi gaisā" moments man nebija nevienu brīdi. Arī tagad tā nejūtos. Uzskatu, ka šis vēl ir tikai sākums, esmu jauna. Arī tad, ja es būšu sasniegusi kaut ko vairāk, nekad nevar tā uzvesties. Kurš ar tevi tad vēlēsies strādāt, ja tu jutīsies pārāks par citiem? Tā nekad nedrīkst darīt!"

2015. gadā Agnija sasniedza 10 tūkstošus sekotāju. Izskanēja pirmie piedāvājumi no ārzemēm. Pirmais – "Daniel Wellington" pulkstenis, ko atsūtījuši apmaiņā pret trīs postiem. Tiesa, pirms piekrist, meitene bijusi uzmanīga – vispirms izpētījusi, vai tas nav kāds viltvārdis, kas cenšas izdibināt modes blogeres adresi. "Jābūt uzmanīgai. Es katru e-pastu izčekoju, katru kompāniju. Pārliecinos, vai tie nav viltvārži. Šogad esmu noslēgusi sadarbību ar vismaz 350 klientiem ārzemēs – tas ir daudz." Kā teic modes blogere, jāsastrādājas ir ar dažādām kompānijām, tomēr piedāvājumu no modes gigantiem, piemēram, "Gucci" nav. "Es domāju, ka tas varētu notikt pēc gada, diviem. Man vēl ir ļoti jāaug līdz tam."

Dienā Agnija saņemot aptuveni 30 piedāvājumus, no tiem ap 80 procentiem nākas atteikt. Kāpēc? Pavisam vienkārši! Ja viņa sadarbojas ar pasaules līmeņa zīmoliem, tad automātiski nāksies atteikt tādas pašas nišas zīmoliem, kuri nav tik aktuāli. "Es nestrādāju ar visiem, bet tā nav augstprātība. Es vienkārši negribu strādāt ar ķīniešu kleitām, kas maksā piecus eiro un ir sliktas kvalitātes. Es negribu to "pārdot" saviem sekotājiem. Mana auditorija ir vecumā no 18 līdz 35 gadiem, kas principā ir vislabākā auditorija, kāda vien var būt – pirktspējīgā."

Jāpiebilst vēl kāda nozīmīga nianse. Šobrīd Agnija vairs neizvēlas tikai bartera darījumus – tagad viņa par ievietotajām fotogrāfijām sākusi prasīt naudu. Cik – to atklāt nevarot. "Mani nedēļā apskata 1,5 miljoni cilvēku. Daudzi Latvijas drukātajā presē nesasniedz tik milzīgu lasītāju skaitu. Tā kā ir jādomā..."

"Ir daudz cilvēku, kas nepieņem, ka modes blogeris ir darbs – viņi domā, ka mums atsūta tikai drēbītes pa brīvu, ka nestrādājam, kā arī nav augstākās izglītības. Jā, man nav augstākās izglītības, bet es ļoti gribu studēt tīri kontaktu, pieredzes dēļ. Bet šobrīd es vienkārši nevaru to apvienot. Domāju pakāpties augstāk un tad, iespējams, studēt," atklāj jauniete, pačukstot, ka nākotnē vēlētos izveidot arī savu uzņēmumu.

Agnija neplāno atmest savu tagadējo nodarbošanos, viņa vēlas turpināt būt par modes blogeri. "Daudziem liekas, ka es bojāju latviešu jauniešus, jo es lieku kļūt par modes blogeri. Tas nav mans mērķis. Es gribu iedvesmot, kā apģērbties. Mūsdienās vizuālais tēls ir svarīgs, pat svarīgāks nekā tā garīgā puse. Cilvēki vispirms mīl ar acīm," tā Agnija.

Agnija katru dienu "Instagram" ievietojot divas fotogrāfijas – ja tas nav izdarīts, sajūta esot tāda, it kā viņa nebūtu izpildījusi mājasdarbu. Vēl viena, ne mazāk būtiska nianse – Agnija vairs nepublicējot fotogrāfijas ar cigaretēm un alkoholu, jo daudzi klienti nevēlējās sastrādāties tieši šī iemesla dēļ.

Jāsaka, ka šī profesija interesē daudzus. Kā teic Agnija, šogad "Ēnu dienā" viņai bijuši pat 200 pieteikumi, par ko ziņots arī TV. "Tas tikai liecina, ka jauniešiem interesē, kā notiek viss process. Sociālie mediji ir tagad un tā ir arī nākotne – jaunieši to uztver ļoti nopietni."

Kā stāsta pati Agnija, šobrīd viņa esot atzīta par vienu no sociālo tīklu ekspertēm, tāpēc varot skaidrot, kas ir pats svarīgākais šobrīd. "Mūsdienās, šajā sociālo mediju laikmetā nevajag būt nopietnam – cilvēkam patīk patiesums, sirsnība, pozitīvisms... Ja tu runā pārāk nopietni, bieži vien cilvēks šo informāciju neuztver. Ir jāiet caur humoru – tā ir augstākā pilotāža izstāstīt nopietnas lietas asprātīgi."

"Katru dienu es skatos, kas notiek sociālajos medijos, cenšos cīnīties ar to algoritmu jeb darbojos arī kā stratēģe. Es sniedzu konsultācijas arī uzņēmumiem un privātpersonām par to, kā lietot sociālos medijus un tas reāli arī strādā – it kā elementāras lietas, bet tas viss darbojas."

Sarunas noslēgumā nenociešos nepajautājusi apspriestu jautājumu ikvienā kompānijā – kurš tad ir tas īstais brīdis, lai, piemēram, ievietotu feisbukā fotogrāfiju un iegūtu maksimāli daudz cilvēku atzinības, tīksminoties par sevi un audzējot savu pašvērtējumu? Agnijas atbilde mani iepriecina, jo, šķiet, ikvienā šajā strīdā savā draugu lokā esmu uzvarējusi – tas ir agrs rīts vai vēls vakars, katra nepāra diena. Vien piektdienās vēlāk par pēcpusdienu nevajadzētu, jo cilvēki dodas savās darīšanās. Tā, lūk!