Sajust krāsu caur formu. Ieva Pastare un viņas neparastais krītiņbizness  (3)

29 gadus vecā Ieva ir absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmijas Funkcionālā dizaina nodaļu, kā arī gadu ir studējusi produktu dizainu Vācijā – Hannoverē. Paralēli studijām Latvijas Mākslas akadēmijā viņa strādāja Latvijas Nacionālajā operā par dekoratori-butafori.

Radošā personība pat kā savu hobiju atzīmē jaunu lietu radīšanu: "Neaprakstāma ir tā satraucošā sajūta, kad galvā iešaujas kāda jauna ideja. Gribās to uzreiz attīstīt, ietērpt taustāmā veidolā, pārbaudīt, kā tā strādā utt. Tas ir liels darbs, un process ne vienmēr ir gluds, bet ir ļoti interesants."

Lai gan ideja par krītiņiem Ievai jau bija rokā, pašu organizatorisko pusi nācās attīstīt diezgan aši – divu nedēļu laikā. Tas tāpēc, ka viņa piedalījās radošo biznesa ideju konkursā "Creative Business Cup", kurā Latvijas mērogā ieguva 3. vietu, tāpēc nācās piedalīties arī pasaules finālā Dānijā. Jāpiebilst, ka produkts ieguva arī nomināciju "Labākais dizaina paraugs un dizaina koncepcija 2015" konkursā "Gada balva dizainā".

Ergoterapeitiskie krītiņi radušies pirmie – tas ir Ievas bakalaura darbs. "Uzliku sev uzstādījumu radīt ko nebijušu, no materiāla, kas ir Latvijas dabā un radītu prieku, kā arī palīdzētu bērniem. Radīt ko nebijušu, man kā dizainerei, ir likums numur viens! Citādāk man ir ļoti garlaicīgi un neredzu tam jēgu. Pasaule jau tā ir pārbāzta ar nevajadzīgām lietām un arī laiks ir dārgs."

Ceļš līdz ergoterapeitiskajiem krītiņiem neesot bijis viegls – gala ideja atnākusi tikai mēnesi pirms gala darba nodošanas. "Visiem jau bija gatavi prototipi, man vēl nebija nekā," katra studenta ļaunāko murgu skaidro Ieva. "Sāku ar Latvijas dabas krāsvielu izpēti. Veicu simtiem eksperimentus, mēģināju radīt vaska krītiņus un cita veida krāsvielas radošajām izpausmēm. Šis tas bija ok, bet ne līdz galam. Nebija tās sajūtas, ka tas ir tas īstais, kam jābūt. Skatoties uz citiem produktiem, lietām vai radot savējos, ir tāda viena spēcīga sajūta, ka šī ideja aizies. Nezinu, vai tas intuitīvi vai arī esmu to uztrenējusies mācoties akadēmijā," smaidot atklāj radošā personība. Lielu lomu darba izveidē spēlējusi arī bakalaura un maģistra darba vadītāja, kas dzīvojusi līdzi Ievas veiksmēm un neveiksmēm, kā arī radīšanas procesiem. Pamudināta paskatīties vēl uz citiem dabas materiāliem, Ieva nonāca līdz mālam: "Pēc ergoterapeitisko krītiņu radīšanas biju jau sapratusi, ka māls ir vēl nenovērtēts materiāls, un sapratu, ka vēlos ar to strādāt un izzināt...

Krītiņi "Krāsainie" radās maģistra darba izstrādes laikā, es sadarbojos ar Strazdumuižas internātvidusskolas vājredzīgajiem un neredzīgajiem bērniņiem un uzliku sev uzstādījumu radīt zīmēšanas piederumus, kurus lietojot, viņi varētu saprast krāsu caur formu."

Kā stāsta uzņēmēja, šāds bizness Latvijā jau divus gadus ir viens vienīgais. "Esmu pētījusi tirgu, arī zīmola "Drawies" zīmēšanas piederumiem analogu nav. Mācoties akadēmijā, mēs nemaz nedrīkstējām radīt jau esošas lietas. Mums bija jāveic rūpīga iepriekšēja izpēte un jāapzina iespējamie konkurenti."

Taujāta, kāda bija tuvinieku un apkārtējo reakcija pār šādu visai neierastu produktu, Ieva tik nosmej: "Viņiem nebija izvēles! Tad, kad apkārt ir iespējas, tās ir jāizmanto. Viss notika tik ātri un vienā laikā. Tas bija pavasaris, vasaras sākums – bija jāpabeidz akadēmija, jāaizstāv maģistra darbs... Tagad pati to nesaprotu, kā visu izdarīju."

Ražošanas darbi gulst uz Ievas un palīgu pleciem – krītiņus viņa ražo pati. "Tas ir tīrs roku darbs. Man ir sava darbnīca, kurā notiek viss process, sākot no mālu sajaukšanas līdz pat pakošanai. Ražošanas procesam ir vairāki posmi un daudz knifiņu, kas ir jāievēro. Kādu posmu izlaižot vai neizpildot laikā, var apstāties viss darbs." Uzņēmīgajai sievietei biznesiņš prasa lielu uzmanību – viņai tas ir pilna laika darbs, kas bieži vien ietver arī darbošanos vakaros un brīvdienās.

Ieva stāsta, ka bez palīgiem neiztikt: "Pirmkārt, jau mana ģimene un draugi. Mācoties Latvijā un Vācijā, piedaloties konkursos, semināros u.c., esmu iepazinusies ar ļoti foršiem, gudriem cilvēkiem. Bieži jautāju pēc padoma viņiem. Iegūstu tik tiešām nenovērtējamu atsaucību. Viena nevarētu. Pēc profesijas tomēr esmu dizainere, uzņēmējdarbība man ir jauna lieta, ļoti interesanta, bet dažkārt ļoti grūta."

Vaicāta, vai produkts ir sezonāls, jo vasarā, piemēram, bērniem labpatīk zīmēm ar krītiņiem uz asfalta, Ieva atbild, ka tā gluži neesot – produkts ir aktuāls visu gadu, arī ziemas dzestrākajos mēnešos. "Tā vairāk ir klišeja, kas tas ir sezonāls produkts. Ar šiem krītiņiem var zīmēt arī uz tāfeles virsmām un papīra. Iespējams, ir mazliet neierasti cilvēkiem zīmēt uz papīra, taču tas dod lieliskas iespējas pludināt līnijas, gluži kā lielie mākslinieki to dara ar oglīti.

Vairumā gadījumu krītiņus izvēloties dāvanām. Protams, liela daļa pircēju ir arī gādīgie vecāki, kas domā par bērnu attīstību un dod priekšroku Latvijā radītām lietām. Kā atklāj Ieva, ar krītiņiem zīmē arī bērnu dārzos un bērnu interešu centros un tos atzinīgi novērtē arī mākslas terapeiti un ergoterapeiti.

Nekā sevišķi īpaši sevi popularizēt Ievai vēl nav sanācis – viss vairāk noticis organiski, cilvēki paši izrādot interesi. "Man ir paveicies, ka līdz šim man par to nav bijis īpaši jādomā un jāinvestē nauda tajā. Produkts pats piesaista interesentus. Neesmu piedāvājusi nevienam veikalam, tie paši ir izrādījuši vēlmi, lai produkts atrastos viņu plauktos."

Protams, reizi pa reizei Ieva ar saviem krītiņiem dodas pa tirdziņiem un rīko arī dažādas darbnīciņas, kurās kopā ar bērniem izgatavo krītiņus un radoši izpaužas.

Kad Ievai tiek jautāts, vai šāds bizness atmaksājas, sieviete ir kodolīga: "Izdzīvot var, bet dzīvot nevar. Latvijā ir mazs tirgus un ne visi var atļauties. Arī ar vienu produktu visu laiku neizdzīvosi, ir jārada jauni." Viņa stāsta, ka šobrīd bizness īsi vēl neatmaksājoties – vajadzīga kārtīga komanda un plānošana. "Šobrīd tas ir iesākums."