Karaļnami, Vatikāns, atzinība un grūtības – Latvijas diplomāte Aija Odiņa atklāti par pieredzēto

Es stāvu pie Aijas Odiņas privātmājas vārtiņiem, nedaudz šaubīdamās, vai esmu īstajā adresē. Paraugoties pāri sētai, dārzā redzu vairākus vecus spēkratus, bet nedaudz atstatus no tiem – divus rotveilerus, kas mani laiski vēro, gozēdamies saules staros. Ā, tātad pareizi vien būs, – Aija teica, ka šīs sugas suņi ļoti patīk viņas dēlam Jānim, turklāt viņš, kā ilggadējs Antīko automobiļu kluba biedrs, aizraujas ar seno mašīnu restaurēšanu un kolekcionēšanu. Un, lūk, nama durvīs parādās pati Aija Odiņa – kā vienmēr smaidoša un cilvēciski silta. Kāpjam augšup pa kāpnēm. Viesistabā smalki un pārdomāti klāts galds. Tāda nu reiz ir Aijas būtība – viss, ko viņa dara, ir vienkārši nevainojams. Taču pārsteidz kas cits. Ienākot šajā telpā, pārņem kāda netverama neparastas dzīves sajūta: no dažādām pusēm mani uzlūko karaļi un karalienes, valstu prezidenti un aristokrāti. Un, lai gan tās ir tikai fotogrāfijas, šī klātesamība ir teju vai fiziski tverama.

Lūk, Aija Odiņa, tērpta elegantā klasiskā kostīmā, blakus Spānijas karalim Huanam Karlosam I. Dinamiska gaita, pašcieņa, mērķtiecība: Aija nepazūd blakus šim staltajam aristokrātam... Manu uzmanību saista arī tērpu papildinošā sarkanā lente – Vatikāna ordenis, kas īpaši izceļ mūsu vēstnieces tēlu.

Šis pēc klases ir ļoti augsts apbalvojums – Svētā Gregora Lielā Lielais Krusts. Tas, savukārt, ir Spānijas viens no augstākajiem apbalvojumiem – arī Lielais Krusts. To piešķir par nopelniem starpvalstu attiecību stiprināšanā un attīstīšanā. Un šie ir ordeņu diplomi, kurus dod pie apbalvojumiem. Te ir Jāņa Pāvila II apbalvojums, tas - no Zviedrijas karaļa, bet, lūk, šis ir Maltas Bruņinieku ordeņa – krusts.

Šajā fotogrāfijā ir fiksēta mana akreditācija pie Spānijas karaļa. Un šis ir mans spāņu kolēģis un draugs augstmanis dons Huans de Barandika, te mēs ar viņu esam Spānijas karaļpilī. Viņš arī bija vēstnieks Prāgā laika posmā, kad es Čehijā pārstāvēju Latviju, un tad, kad es kā vēstniece ierados Madridē, viņš bija Spānijas protokola vadītājs. Te esmu vēstniece pie Maltas bruņiniekiem. Viņi visi ir augstdzimušas personas – titulēti hercogi, firsti, baroni. Savādi būt starp šādām personām? Nudien, nē, es starp viņiem jutos pārliecinoši, turklāt arī protokola un etiķetes pārzināšana man ir ļoti palīdzējusi.

Apstājamies vēl pie dažām fotogrāfijām, kur Aija Odiņa ir kopā ar Anglijas karaliskā nama pārstāvjiem.

Šeit mēs esam ar Kentas hercogu, kurš Latvijā ieradās vēl pirms prinča Čārlza 1993. gadā, un te jau ar Viņa karalisko augstību princi 1995. gadā. Kad gājām pa Vecrīgu, viņam pienāca ziņa, ka princese Diāna sniedz televīzijā interviju pret viņu. Viņš saskuma, pārdzīvoja... Jā, un šeit ir Dānijas karaļpāris. Dānijas karaliene Latvijā ieradās valsts vizītē 1992. gadā. Toreiz bija tas kuriozais gadījums ar karalienes rokas skūpstīšanu – karaliskām personām roku neskūpsta, un es toreiz domāju, ka to jau visi zina un tas nav īpaši jāpiesaka, bet mūsu premjers metās viņai roku bučot, un, protams, tas nav pieņemams, jo karaliskām personām roku skūpstīt ir atļauts vai nu tikai viņu ģimenes pārstāvjiem, vai arī galmam tuvu stāvošām personām. Tad nu karaliene tikpat dedzīgi, cik premjers viņas roku bija satvēris, rāva to ārā. Tā mums bija tāda mācība, ka turpmāko vizīšu laikā vienmēr to atgādinājām. Savukārt Spānijas galmā karaļa, karalienes un Astūrijas prinča – viņš tagad jau ir karalis Felipe VI – priekšā protokols paredz vīriešiem noliekt galvu, bet sievietēm – palocīt celi.

Tajā fotogrāfijā ir redzams Zviedrijas karalis un karaliene, tālāk – Somijas prezidents Ahtisāri, Vācijas prezidents ar kundzi, te – Havelu pāris. Jā, prezidents Havels... izcila, gaiša un harizmātiska personība! Latvija viņu apbalvoja ar Trīszvaigžņu ordeni par nopelniem Latvijas labā. Man bija tas gods pasniegt viņam šo apbalvojumu. Vaclavs Havels bija ļoti aizkustināts. Pēc tam vienmēr, kad prezidents tikās ar Latvijas pārstāvjiem, viņa uzvalka atlokā bija šī ordeņa miniatūrnozīme. No šīs Havela attieksmes sapratu, ka apbalvojums ir pieņemts no sirds. Nu, un tajā rāmītī ir fotogrāfija ar prezidentu Miterānu, bet te ir Klintons. Un ar Bilu Klintonu bija tā: pēc protokola, viņam izkāpjot no lidmašīnas Rīgas lidostā, Latvijas vēstniekam ASV Intam Siliņam bija prezidentam jāpasaka, kas es esmu, bet Siliņš aizkavējās, un tagad Klintons stāv manā priekšā, un es pati viņam saku, kas esmu, bet viņš atbild: "I know who you are!", cieši satver manu roku, tur savējā un smaida. Es tobrīd iztēlē izdzīvoju visu savu dzīvi! Bet bija jau patīkami!

Bet šis foto no diplomātes laika man ir pats mīļākais – ar Pāvestu Jāni Pāvilu II. Es viņu pāris reizes arī sapnī esmu redzējusi: viņš atnāca un maigi un mierinoši uzlika man roku uz pleca.

Bet šeit ir mana ģimene – tas ir dzīvesdraugs Harijs, kopš 2008. gada jau aizsaulē, dēls Jānis, vedekla Māra, kas strādā LMT par Klientu centra vadītāju, un mani trīs mazbērniņi: vecākā mazmeita Martiņa, kurai ir 19 gadu, viņa dzīvo un studē Anglijā, tas ir Jānītis – mācās Poļu vidusskolā, un te ir Katrīna Elīza – viņa apmeklē bērnudārzu.

Fotogrāfijas, fotogrāfijas... tās ir visur, un tajās kāda neparasta, pieredzes bagāta dzīve, plašs pasaules skatījums, zināšanas, ar kurām Odiņas kundze tik labprāt dalās. Un viņa pati – smalka savā sirsnībā un vienkāršībā, sirdsgudra, gribētos apgalvot – aristokrātiska. Ne jau velti pirms vairākiem gadiem kāds augstdzimis spāņu kungs viņai piedāvāja savu roku, sirdi un, protams, titulus, bet viņa palika uzticīga Latvijai. Mēs sēžam pie skaisti klāta kafijas galda, no visām pusēm uz mums noraugās pasaules varenie, bet mēs ejam pie sākumiem – pie Aijas bērnības – un ļaujam atmiņām plūst.

Dzērbenē, Vecpiebalgas novadā, ir manas tēva mājas. Mamma ir latviete no Veselavas puses, bet tēva radi ir poļi, kas Latvijā ieceļoja 19. gadsimta vidū, bēgdami no Krakovas tolaik tur esošo nemieru dēļ. Poļu valoda ģimenē tika uzturēta. Es atceros vecmāmiņu Annu, kura lūdza Dievu poliski un runāja tikai poļu valodā. Bet mēs sapratāmies. Viņa katru svētdienu bija baznīcā. Vectēvs Ignats bija ļoti majestātisks polis. Kad mans tētis jau bija ļoti slims, viņš man teica: "Tu, meit, iemācies mūsu valodu!" Viņš sevi apzinājās par poļu tautai piederīgu, kaut arī ģimenē mēs sarunājāmies latviski. Tādēļ arī mazdēls Jānis tagad apmeklē poļu skolu. Es arī iepriekšējos gados cītīgi apmeklēju kursus, saprotu un lasu poliski, bet runāt neuzdrīkstos – te pie vainas ir mans perfekcionisms. Es cenšos izzināt dzimtas saknes un vēsturi, un Polijas puse mums palīdz; notiek precīzas informācijas vākšana. Katrā ziņā mūsu dzimtā joprojām ir dzīvas atmiņas par Krakovas laiku. Vecmāmiņa Anna man to īpaši piekodināja atcerēties – viņa man, bērnam, rādīja savu Bībeli ar ierakstu (..) vilka pa to ar pirkstu un sacīja, lai neaizmirstu, ka esam no senas dzimtas. Diemžēl šī Bībele, vecmāmiņai tika dota līdzi, mūžībā aizejot.

Tad, kad es piedzimu – esmu pirmais bērns ģimenē un man vēl ir divi brāļi Andris un Jānis – tēvam kā leģionāram draudēja izsūtīšana. Frontē, karojot 19. divīzijas rindās, viņš bija zaudējis roku. 1949. gada 25. martā mamma un tētis atstāja mani vecmāmiņai un gaidīja izvešanu, bet viņus nogādāja tikai līdz stacijai, jo vilciens jau bija deportējamo pārpilns. Tā viņi tika sveikā cauri, tomēr līdz pat 1989. gadam tēvu sauca LPSR prokuratūrā uz nopratināšanām.

Mamma un tētis strādāja kolhozā. Darba bija daudz, un tas bija grūts. Vecāki un brāļi mani lutināja. Es gan ģimenē darīju visus mājas darbus, tā, piemēram, traukus nomazgāt, grīdas izberzt, pagalmu sakopt – tas bija mans svēts pienākums, bet ar lopiņiem ņemties nebija mans aicinājums, un vecāki man arī nelika to darīt. Man ļoti patika grāmatas. Es daudz lasīju, tāpat kā mūsu tētis, - viņš atbalstīja šo manu vēlmi. Vecmāmiņa Alvīne, mammas māte, savukārt bija liela dziesmu teicēja, godu rīkotāja. Laikam man no viņas arī kas ticis. (..)

Pēc vidusskolas devos uz Rīgu studēt, vispirms iestājoties Vēstures fakultātē. Man ļoti labi padevās valodas, bet kaut kā negāja partijas vēsture. Mums bija pasniedzēja, kura laikam tāpēc izjuta antipātijas pret mani. Kā jau lauku bērns biju ļoti naiva un jūtīga, pārdzīvoju psiholoģisko spiedienu, pasniedzējai pie katras tikšanās atgādinot, ka neesmu spējīga apgūt šo priekšmetu. Es devos pie dekāna, asaras birst, nevaru viņam paskaidrot, kāpēc atsakos turpināt studijas. Teicu, ka šī laikam nav mana īstā vieta. Tā es aizgāju no vēsturniekiem, bet nākošajā gadā iestājos Svešvalodu fakultātē ar specializāciju angļu valodā. Universitāti beidzot, biju viena no labākajām studentēm kursā, tādēļ varēju izvēlēties darbu Rīgā. Es sāku strādāt Rīgas 69. vidusskolā Imantā par angļu valodas skolotāju. Tur nostrādāju septiņus gadus, un tad iesniedzu dokumentus darbam viesnīcā "Latvija". Vispār es joprojām brīnos, kā tur tiku, laikam jau dēļ svešvalodu zināšanām. Manas kolēģes pārsvarā bija krievu valodā runājošas. Viņas bija jaukas, draudzīgas, un mēs vēl tagad tiekamies.

Bet atceros reizi, kad Jūrmalā notika liels starptautisks pasākums, uz kuru bija ieradušies daudzi ārzemēs dzīvojošie latvieši. Visi tā dalībnieki dzīvoja viesnīcā "Latvija", un tad sanāca tā, ka trūka latviešu valodā labi runājošu darbinieku, kurus varētu nozīmēt darbam recepcijā. Tad, lai neteiktu, ka te vispār neviens nerunā latviski, direktora vietnieks paaicināja mani – es strādāju pie vietu plānošanas viesnīcā – un pavēstīja, ka man būs jādodas strādāt konferences laikā recepcijā. Vaicāju, kāpēc? "Tāpēc, ka tur būs nepieciešams runāt latviski." Es tā neapdomīgi iebildu: "Bet varbūt arī meitenes varētu valodu pamācīties!" Viņš atcirta: "Tаких как вы мы в Берлине вешали за ноги!" (Tādus kā jūs mēs Berlīnē aiz kājām pakārām – red. piez.) . Tā, lūk! Lai gan visumā pret mani attieksme no viesnīcas vadības puses bija pozitīva, jo darba tikumu biju savā ģimenē labi apguvusi un to prata novērtēt.

Es nebūtu mainījusi darba vietu, bet pienāca 1991. gads ar ekonomisko krīzi – tūristi vairs nebrauca, viesnīca stāvēja tukša, mums aizkavēja algas. Cik tad ilgi tā varēja dzīvot! Es sāku meklēt citu darba vietu, un man ieteica aiziet un aprunāties ar toreizējo ārlietu ministru Jāni Jurkānu, ar kuru kopā studējām Svešvalodu fakultātē. Man likās, viņš jau mani neatcerēsies, jo studējot viņam bija tāda meiteņu piekrišana! Bet atcerējās. Mēs aprunājāmies, un viņš piedāvāja man darbu Protokolā. Tā es 1991. gada pavasarī sāku tur strādāt.

Tas bija ļoti intensīvs laiks ar neskaitāmām vizītēm – interese bija milzīga par mūsu atjaunoto valsti. Pie mums brauca augsta ranga ārvalstu pārstāvji ar atzīšanas rakstiem, lai dibinātu diplomātiskās attiecības. Mēs vēl īsti nezinājām visus diplomātijas smalkumus. Protokols tolaik bija vieta, kur viss bija jāapgūst no pirmsākumiem – visi mācījāmies no teorijas, no savām kļūdām. Pēc tam jau es tiku nosūtīta uz kursiem Zviedrijā, Somijā, Beļģijā. Apvienotajā Karalistē izgāju apmācību Protokolā Bekingemas pilī. Tas bija ļoti svarīgi, jo no viņiem mēs mācījāmies, kā veidot savas vizīšu programmas, un turpmāk mūs viesi vienmēr šajā ziņā uzteica. Programmā ietilpst viss, arī apģērbs un valoda, kurā vizītes laikā tiks runāts. Tas ir kā scenārijs, kur jābūt ļoti lielai precizitātei un detaļu izstrādei. Pēc tā, kā valstī ir nostādīts Protokols, lielā mērā spriež par pašu valsti. Atjaunojoties Latvijas neatkarībai, protams, nebija mums vēl tās grunts, bet mēs to visu darījām no sirds, patriotisma un romantisma pārņemti, ļoti ieinteresēti, būdami viesmīlības augstākajā pakāpē, un tas cilvēkus aizkustināja.

Būdama Valsts protokola vadītāja, es neatceros tādas briesmīgas kļūdas, kuras mēs būtu pieļāvuši. Ja bija kļūdiņas, tad tās tūdaļ labojām. Tas arī ir profesionalitātes rādītājs – ja kaut kas notiek neparedzēti, tad tūdaļ zini, kā tev, to citiem nemanot, izlabot. Šajā sakarā atceros Japānas ārlietu ministra vietnieka vizīti 1991. gadā, kas bija viena no pirmajām Latvijā. Pirms tās japāņu delegācija, būdama Pēterburgā, tad vēl Ļeņingradā, bija paudusi šaubas, vai Latvijai izdosies nosargāt neatkarību tur esošā padomju karaspēka dēļ. Pēc Ļeņingradas viņi devās uz Rīgu, un vizītes ietvaros japāņiem bija paredzēta tikšanās ar toreizējo valsts vadītāju Anatoliju Gorbunovu, bet Latvijas ārlietu ministra vietniece paziņoja, ka par šādu izrunāšanos viņi pie Gorbunova netiks.

Protokols nozīmē to, ka vizīte vienmēr ir saskaņota un to nevar mainīt pēc saviem ieskatiem. Tā kā es ar šo delegāciju strādāju, man bija jāizgudro kaut kāds attaisnojums tam, kādēļ tiek atcelts apmeklējums pie valsts pirmās personas. Tad nu es viņiem kaut ko stāstīju, izlocījos, bet japāņi stāvēja un māja ar galvu. Toreiz vēl nezināju, ka māšana ar galvu nozīmē tikai klausīšanos. Domāju, re, kā – piekrīt, nekāda skandāla nebūs. Bet skandāls bija gan – pēdējā vizītes dienā viņi devās pie Ilmāra Bišera – tolaik Godmaņa vietnieka, un protokolā vienmēr ir norādīts, kādā valodā tikšanās notiks. Toreiz bija paredzēts, ka tā būs krievu valoda, jo visi japāņi bija krieviski runājoši. Latvijā tajā laikā tas bija pieņemams. Delegācija iegāja Bišera kabinetā, viņš ar tiem krieviski sasveicinājās, bet japāņi angļu valodā vaicā: "Kādā valodā viņš runā? Mēs šo valodu nesaprotam!" Un demonstratīvi taisās uz projām iešanu. Tas bija demaršs - atbilde uz Latvijas nostāju. Tad nu man, protams, nācās glābt situāciju, esot par tulku.

Tādi brīži ir piedzīvoti Protokola praksē, bet vispār arī dzīvē katrai darbībai seko pretdarbība, un īpaši jau saskarsmē ar austrumu kultūrām, kas ir ļoti sensitīvas attiecībā pret viņu izpratni par etiķeti. 90.gados, atjaunojoties Latvijas valsts neatkarībai, mēs neko daudz nezinājām par starpkultūru attiecībām. Tagad gan studentiem par to lasu veselu kursu, pasniedzu arī diplomātijas teoriju. Runājot par šiem jautājumiem, man pašai ir veidojusies izpratne par to, cik gan salīdzinoši nezinoši mēs tolaik bijām. Bet pat pasaules varenie japāņu žestus dažkārt ir pārpratuši.

Diplomātijā ir svarīgi apgūt saviesīgo sarunu mākslu: ir tēmas, par kurām runāt nav pieļaujami. Reiz biju Romā laikā, kad tur notika parlamenta vēlēšanas, un es mūsu bīskapam viņa ekselencei Andrejam Ārvaldim Brumanim pavaicāju, par ko viņš ir nobalsojis. Viņš bija neizpratnē: "Kas tas par jautājumu? Šādus jautājumus neuzdod, jo es nekad nevaru zināt, kā mana atbilde nākotnē vērsīsies pret mani." Bīskaps Brumanis bija perfekts. Viņš bija izglītojies etiķetes jautājumos pie Itālijas princeses Barberini.

Tātad, par ko parasti publiski sabiedrībā nerunā: par politiku, par veselības un privātajām problēmām, finansēm un atalgojumu, kā arī sensitīvām politiskām un reliģiskām tēmām. Piemēram, tad, kad Latvijā viesojās Spānijas Karalis, man zvanīja no Ministru prezidenta kancelejas un vaicāja, par ko Dombrovska kundze drīkst runāt ar karalieni Sofiju. Runāt var par kultūru, sportu, mākslu, bet šādās reizēs ar spāniešiem nav pieņemami apspriest Gibraltāra jautājumu, runāt par baskiem, par kataloniešu autonomijas centieniem un Franko režīmu. Arī par koridu nē, jo daļa šai tautai piederīgo gan atzīst, ka korida ir asiņaina, bet tajā pašā laikā viņiem nepatīk, ja kāds svešzemnieks to aizrāda. Viņiem tas vienkārši nav pieņemams, jo spānieši ir lepna tauta. Ne velti viņi mēdz sacīt: "Ja Dievs nebūtu Dievs, tad viņš būtu Spānijas karalis".

Runājot par šiem tabu jautājumiem, man pašai bija kāds interesants piedzīvojums Bila Klintona vizītes laikā. Baltā Nama protokola šefs, mans kolēģis no ASV puses, atvainojās par šādu jautājumu, tomēr apvaicājās par manu algu. Tas bija 1994. gads, un tolaik man mēneša alga bija ap 100 dolāriem. Nosaucu viņam šo summu. Viņš kļuva domīgs: "100 dolāru stundā? Tā ir ļoti zema alga jūsu profesionālismam!" Es saku: "Mēnesī!" Viņš zaudēja valodu, to dzirdot.

Kad pāvests Jānis Pāvils II ieradās vizītē Latvijā, es, saskaņā ar protokolu, iekāpu lidmašīnā, lai sveiktu viņu mūsu zemē un pavēstītu, ka vizīte ir sagatavota. Un zini, ko viņa svētība man teica? Viņš sacīja: "Mana vēstniece." Tobrīd tas izklausījās neparasti, jo es jau vēl nebiju akreditēta Vatikānā. Mēs pusotru gadu bijām strādājuši pie pāvesta pastorālās vizītes gatavošanas, un tāpēc tas bija Vatikāna izteikts piedāvājums ārlietu ministram: ja Latvijas pusei nav nekas pretī, tad Vatikāns vēlētos redzēt Aiju Odiņu kā Latvijas vēstnieci Vatikānā. Protams, tas bija liels pārsteigums. Daudziem likās, kā tad tā – sieviete Vatikānā, turklāt luterāne. Tomēr reliģiskajai pārliecībai, konfesijai šajā amatā nav izšķiroša nozīme, tas ir valsts pārstāvniecības postenis, tāpēc tajā varētu būt arī musulmanis vai pat ateists. Bet attiecībā uz to, ka sieviete – tā bija pāvesta Jāņa Pāvila II prakse: ar savu stāšanos amatā viņš to ieviesa. Tolaik mēs tur bijām desmit dāmas – vēstnieces, un arī starp viņām bija tādas, kuras bija vadījušas pāvesta vizīti savās valstīs.

Es biju Latvijas vēstniece Vatikānā piecus gadus, taču nerezidēju Romā. Protams, turp braucu, un šo darbu savienoju, būdama arī Valsts protokola vadītāja. 1996. gadā man īpaši bieži nācās būt Romā, un pāvests ik reizi svētīja Latviju un nodeva laba vēlējumus mūsu tautai un prezidentam. Toreizējais Vatikāna valsts sekretārs kardināls Andželo Sodano, to redzot, man labsirdīgi teica: "Nu, gan Latvijai svētība tiek pārpārēm!" Es nespēju bez emocijām domāt par Jāni Pāvilu II. Viņu atceroties, man acīs vienmēr sakāpj asaras. Katra tikšanās ar viņu bija īpaša – kā ar tēvu. Viņš bija sirsnīgs, vienkāršs, ieinteresēts sarunu biedrs.

Horvātija ir palikusi atmiņā ar brīnišķīgiem, Latviju ļoti atbalstošiem cilvēkiem, lai gan tur biju akreditēta neilgu laiku. Šajā valstī rezidēju no Prāgas, tādēļ, beidzot darbu Čehijā, bija jāatstāj postenis arī Zagrebā. Bet arī tur tika paveiktas labas lietas. Prāgā bija pilnvērtīgs darbs: atklājām Latvijas kultūras centru, organizējām izstādes. Ak, Dievs, kādi tik pasākumi tur ir bijuši – manā laikā notika gan ekonomiskās sadarbības veicināšanas, gan 19 lieli kultūras projekti! Mūsu valstij nebija līdzekļu šo vērienīgo kultūras pasākumu sponsorēšanai, tāpēc bija jāatrod atbalstītāji Latvijas uzņēmēju vidū. No sirds pateicos viņiem! Ja nebūtu šī atbalsta, ieceres neīstenotos. Kultūra jau ir tā, kas cilvēkus tuvina un liecina par valsti!

Kad devos uz Spāniju, turpināju ekonomikas un kultūras attīstības projektus arī šajā zemē. Latvijai Madridē nebija labu vēstniecības telpu, bet vēstniekam īrēja apartamentus Gran Via ielā. Pa logu man pavērās skats uz karaļa pili, bet ielas pretējā namā dzīvoja karaļnamam pietuvinātā persona hercogiene Alba. Vēstniecībai vietu sameklējām tuvu slavenajam Prado muzejam. Spānijā es jutos kā savējā starp savējiem. Jā, patiešām kā savējā... Pieņemšanas karaļa pilī atceros kā ļoti patiesas un patīkamas. Karaliskais pāris vienmēr bija starp viesiem. Nekad viņos nemanīju kādu pārākuma sajūtu vai augstprātību. Vispār no pieredzes, kas gūta, tiekoties ar Eiropas karalisko namu pārstāvjiem, varu teikt, ka viņi saskarsmē ir ļoti vienkārši. Man, piemēram, Spānijā bija labas attiecības ar karaļa vecāko meitu princesi Elēnu, Lugo hercogieni. Mēs esam tikušās daudzos diplomātiskos pasākumos. Runājot par karalieni, atceros, mums bija brīnišķīga latviešu tautas tērpu izstāde Madridē, un mēs aicinājām viņu būt par šīs izstādes patronesi. Es devos audiencē pie Viņas majestātes un uzdāvināju grāmatu par mūsu tautastērpiem. To apskatījusi, karaliene sacīja: "Cik gan skaistai ir jābūt tai tautai, kurai ir tādi raksti un tādas krāsas!" Tas ir par mums! "Cik gan skaistai ir jābūt tai tautai!" Nu, lūk! To mums vajag vienmēr atcerēties.

Runājot par spāniešu mentalitāti, jāatzīmē, ka tā ir ļoti atšķirīga, salīdzinot ar Ziemeļeiropu. Tur ir polihroniska laika uztvere – laikam vienkārši nav nozīmes. Ja spānis tev saka "mañana" - "rīt", tad tas var būt arī pēc pāris nedēļām. To nevar uztvert personiski, tā vienkārši ir tāda laika uztvere. Spānieši ir ļoti viesmīlīgi, smaidīgi un pretimnākoši un tajā pašā laikā - ļoti distancēti. Viņi citus savā pulkā neielaiž. Jau Napoleons savulaik atzina: "Spāniju var iekarot viegli, bet ne spāniešus."

No Spānijas aizbraucu 2004. gadā. Parādījās "ēna", kuru uz mani it kā meta kādreizējais darbs viesnīcā "Latvija". Tad es lūdzu publisku manas lietas izskatīšanu tiesā šajā sakarā, lai ieviestu skaidrību un sniegtu oficiālu pierādījumu tam, ka nekad neesmu sadarbojusies ar okupācijas varas iestādēm. Daudzās augstu stāvošās personās šis mans solis izsauca neizpratni un pat sašutumu, bet es to darīju tādēļ, ka man nav, ko slēpt. Tomēr man nācās no šī darba aiziet, neraugoties uz to, ka nekādus kompromitējošus materiālus neatrada, jo to vienkārši nebija! Un tas jau arī ir saprotams – es taču biju kā svece vējā, man nebija nekādas aizmugures! Visu nācās panākt ar darbu, daudz strādājot, bet tam kā rezultāts bija ļoti labi nostādīts Protokols, visas vizītes – veiksmīgas. Ārvalstu pārstāvji izteica vislielākās atzinības vārdus. Atceros reiz pirmais Vācijas vēstnieks Latvijā grāfs Lambsdorfs mūsu Ārlietu ministrijā augsti stāvošiem darbiniekiem sacīja: "Protokols gan šeit ir augstā līmenī!" Šāds atzinums man, saprotams, nenāca par labu – kādam tas nepatika.

Sevi netaupīju, arī strādādama ārzemēs, un aiziešana no diplomātiskā darba, kurā biju tik daudz ieguldījusi, nebija emocionāli viegla. Tomēr, raugoties uz notikušo ar laika distanci, jāsecina, ka varbūt tam tā bija jānotiek: citādi droši vien es nebūtu sarakstījusi savas grāmatas,– man vienkārši tam nebūtu laika. Arī veselības problēmas lika sevi manīt. Tagad domāju, kāda tomēr es biju darbaholiķe – visu sevi atdevu vienīgi darbam. Būdama vēstniece vairākās valstīs, tās pat neapceļoju vienkārši tā - sava prieka pēc, jo būtu taču ko redzēt Itālijā, Čehijā, Horvātijā, Spānijā! Bet es tikai strādāju un strādāju. Gadījās, ka uz vēstniecību atbrauc kāda delegācija no Latvijas un vaicā par to vai citu ievērojamu vietu pastāstīt, bet es atbildu, ka neesmu tur bijusi. Viņi brīnās: "Kā nebiji? Ko tad tu te dari?" "Nu, strādāju!"

Bija brīdis manā dzīvē, kad domāju - man vajadzētu palikt vienatnē ar Dievu: mierā, klusumā, lūgšanās. Es pat taujāju, vai man ir iespējams iestāties klosterī. Biju lūgusi to noskaidrot kādam augsta ranga garīdzniekam no Latvijas, kurš man atbildēja, ka diemžēl nē. Tādējādi mana iecere nerealizējās, bet es par to ļoti nopietni domāju. Iespējams šī mana vēlme bija saistīta arī ar pārslodzi darbā un nemitīgo stresu, esot atbildīgai par neskaitāmām vizītēm.

Tas ir darbs, kurā ir jābūt ļoti lielai stresa noturībai, bet es esmu emocionāla, tādēļ brīžiem nebūt nebija viegli, un tas rezultējās nopietnās veselības problēmās. Par to gan zināja vienīgi tuvākie ģimenes locekļi. Es uzskatīju un joprojām uzskatu, ka mūsu sabiedrība šajā ziņā ir slima, jo vājākos sit. Runājot par nepieciešamību pēc atbalsta grūtā brīdī, – jā, tas ir nepieciešams, bet es laikam tomēr vairāk esmu individuāliste – es spēlēju viena. Nevēlos savas nelaimes un bēdas nevienam uzgrūst, labāk iznesu tās pati sevī.

Šis grūtais laiks manā dzīvē – onkoloģiskās operācijas – bija īsi pirms nozīmējuma vēstnieces amatam Čehijā. Jau esot Prāgā, turpināju vēl pildīt diplomātiskos pienākumus Vatikānā, un, katru reizi tur esot, saņēmu Pāvesta svētību, savukārt Vatikāna augstākās amatpersonas un Protokola vadītājs monsiņjors Kaputo, teica: "Mēs par jums lūdzamies!" Tā attieksme bija tik silta un ieinteresēta! Es Dievam esmu ārkārtīgi pateicīga, ka man bija iespēja tur būt. Nekādas sekmes un atzinības nekompensē to dvēseles posteni, kas bija Vatikāns. Es tad arī konvertējos, un, lai gan, kā jau teicu, Vatikānā, pildot diplomātisko darbu, nav nozīmes tavai konfesionālajai piederībai, es jutos tai pasaulei piederīga, iespējams arī savu dzimtas sakņu dēļ.

Dzīvesdraugs lepojās ar mani un novērtēja manu darbu un panākumus. Ja man ir par kaut ko žēl, tad tas attiecas uz laiku, kuru es būtu varējusi dāvāt vairāk dēlam. Bet vai tas vispār nav raksturīgi, ka mīlestību lielākā mērā mēs esam spējīgi dot mazbērniem? Jo ir jau cita pieredze un gadi, kad saproti, kas tad ir tā īstā mīlestība. Jaunībā ir citas intereses.

Pašreiz esmu atgriezusies pie tā, ko darīju jaunībā – pie pedagoģijas, pasniedzēja darba, un tas man sniedz gandarījumu. Es vadu lietišķās etiķetes un protokola kursus, sniedzu konsultācijas, un manu auditoriju veido arī ārzemju studenti. Tas ir apsveicami, ka cilvēkiem ir interese par etiķetes smalkumiem. Man augstskolā bija kurss profesionālajā komunikācijā. Tajā ar studentiem pārrunājām katrai tautai raksturīgās īpašības un saskarsmes uzvedību, un kāda beļģu studente man par lielu un patīkamu pārsteigumu izteica savu spriedumu, sacīdama: "Cilvēku ar tik fantastisku pieredzi man iepriekš nav nācies sastapt!"

Lielākā vērtība manā dzīvē? Zināšanām, darbam, cilvēcīgām attiecībām, godīgumam. Un ticībai. Tā man ir ļoti palīdzējusi. Gribu pateikt paldies savai ģimenei, radiem, draugiem, kolēģiem par atbalstu, ko tie man snieguši. Labs darba rezultāts vienmēr ir labs kopdarbs. Un pateicība Dievam! Par to, kas man dots!