Es stāvu pie Aijas Odiņas privātmājas vārtiņiem, nedaudz šaubīdamās, vai esmu īstajā adresē. Paraugoties pāri sētai, dārzā redzu vairākus vecus spēkratus, bet nedaudz atstatus no tiem – divus rotveilerus, kas mani laiski vēro, gozēdamies saules staros. Ā, tātad pareizi vien būs, – Aija teica, ka šīs sugas suņi ļoti patīk viņas dēlam Jānim, turklāt viņš, kā ilggadējs Antīko automobiļu kluba biedrs, aizraujas ar seno mašīnu restaurēšanu un kolekcionēšanu. Un, lūk, nama durvīs parādās pati Aija Odiņa – kā vienmēr smaidoša un cilvēciski silta. Kāpjam augšup pa kāpnēm. Viesistabā smalki un pārdomāti klāts galds. Tāda nu reiz ir Aijas būtība – viss, ko viņa dara, ir vienkārši nevainojams. Taču pārsteidz kas cits. Ienākot šajā telpā, pārņem kāda netverama neparastas dzīves sajūta: no dažādām pusēm mani uzlūko karaļi un karalienes, valstu prezidenti un aristokrāti. Un, lai gan tās ir tikai fotogrāfijas, šī klātesamība ir teju vai fiziski tverama.
Lūk, Aija Odiņa, tērpta elegantā klasiskā kostīmā, blakus Spānijas karalim Huanam Karlosam I. Dinamiska gaita, pašcieņa, mērķtiecība: Aija nepazūd blakus šim staltajam aristokrātam... Manu uzmanību saista arī tērpu papildinošā sarkanā lente – Vatikāna ordenis, kas īpaši izceļ mūsu vēstnieces tēlu.