Tautas dejas, kokle un patriotisks bizness. Kanādas latviete Jūlija par dzīvi Latvijā  (12)

Pirms 27 gadiem latvietes un brita savienībā Kanādā dzima meitiņa Jūlija. Un jau kopš pašiem pirmsākumiem ģimenē liels uzsvars ticis likts un latvietības uzturēšanu. Kā atminas pati Jūlija, ja citi bērni sestdienās varēja atpūsties un skatīties multfilmas, tad viņai vienmēr bijis jādodas mācīties latviešu valodu. Šī latviskā identitāte un gars ģimenē bijis tik spēcīgs, ka Jūlija ar mammu un brāli runājusi latviski, bet ar tēvu – angliski. "Nebija nekādu problēmu," piebilst sieviete. "Protams, cepuri nost manai mammai, kura pastāvēja par to. Ir viegli aizmirst valodu, ja to nelieto ikdienā, un daudz vieglāk ir pakļauties apkārtējai sabiedrībai, asimilēties."

Vidusskolas gadi katram jaunietim ir īsts pārdomu laiks. Ko vēlos darīt nākotnē? Arī šis jautājums nomocījis Jūliju, jo konkrētas vīzijas par nākotni tolaik vēl nav bijušas. "Mani īsti līdz galam nekas neinteresēja Kanādā. Es skatījos uz visām iespējām, bet universitātes un augstskolas Ziemeļamerikā, tajā skaitā arī Kanādā, ir ļoti dārgas. Tādā vecumā, man liekas, reti kurš zina, ko viņš grib dzīvē darīt. Man šķiet visai bezjēdzīgi ieguldīt milzīgu naudu mācību programmā, kura nav gluži tas, ar ko es vēlētos saistīt visu dzīvi. Tad es sāku domāt – vai tad Kanādas universitātes ir mana vienīgā opcija? Nākošā loģiskā ideja – Latvija!"

Ar humoru vien pajautāju, vai izvēlē starp Kanādu un Latviju vienmēr uzvar Latvija, Jūlija smejoties atbild: "Piemēram, hokeja spēlēs es vienmēr būšu par Latviju. Viennozīmīgi. Vai tas ir interesanti vienmēr būt uzvarētājam? Iedomājies lielo bērnu, kas sit mazo bērnu – tu jau nejūsmosi par to, kurš sit."

Vaicāta, ko ģimene teica par izvēli mācīties Latvijā, Jūlija smaidot nosaka: "Viņiem īsti nebija teikšanas. Es pati visu noorganizēju." Izpētot Latvijas piedāvājumu, būtisku uzmanību Jūlija pievērsa akreditētajām programmām, lai grāds būtu atzīts arī citviet pasaulē. Rūpīgi apsverot dažādas izvēles, Jūlija nonāca lielās izvēles priekšā – latviešu valodas filoloģija vai starptautiskās attiecības. "Domājot, kāda ir perspektīvākā joma, izvēlējos starptautiskās attiecības."

Visai interesanta bijusi pati iestāšanās. Lai vispār spētu to izdarīt, Jūlija naktīs nav gulējusi, jo bija jāveic zvani uz Latviju. Tomēr universitāte, ko bija izvēlējusies Jūlija, šādu praksi, ka ārzemnieks vēlas iestāties latviešu valodas programmā, nebija piedzīvojusi – līdz ar to Jūlija esot tikusi svaidīta kā pingponga bumbiņa pa dažādām nodaļām, līdz beidzot saņēmusi atbildi, ka droši var braukt, – gan jau kaut kā pa visiem tikšot galā.

Jūlija atklāj, ka pirmajos mēnešos liels atbalsts esot bijuši radi, kuri palīdzējuši nostāties uz kājām, tomēr nebija tā, ka arī pati apņēmīgā sieviete neko nedarīja – viņa uzreiz iestājās tautas deju kolektīvā. Tautas deju ritmos Jūlija dejoja septiņus gadus, bet tagad atkal pievērsusies bērnībā tik ļoti tuvajam baletam. "Tas, man šķiet, ir labākais, ko var darīt, lai iejustos kaut kādā sabiedrībā. Iestājoties jebkādā hobiju pulciņā, rodas atbalsta loks un draugi. Tas noteikti palīdzēja adaptēties."

Jāpiebilst, ka dejošana tautiskajās dejās esot bijis viens no Jūlijas mērķiem, atbraucot uz Latviju. "Es varēju netikt universitātē, bet man vajadzēja tikt tautas deju kolektīvā – tas man bija lielākais sapnis, izņemot pilsonību, protams," nosmej Jūlija.

Taujāta, kā apkārtējie viņu pieņēmuši, Jūlija teic, ka viss bijis kārtībā, pārsvarā cilvēki bijuši jauki, tomēr tāpat daudzus mākusi ziņkārība – bet tas jau esot tikai normāli. Tiesa, pirmajos mēnešos nācies piedzīvot arī ne sevišķi patīkamus mirkļus. "Kad es tikko atbraucu, man bija vēl lielāks akcents latviešu valodā. Cilvēkiem patīk pasmieties par atšķirīgo. Tas noteikti nebija ļaunprātīgi, bet pirmajā pusgadā, dzīvojot Latvijā, man vispār bija bail runāt. Pirmkārt, kā kaut ko pateicu, visi apkārtējie uzreiz sāka smieties. Otrs – vajadzēja kādu laiku, lai vispār saprastu, par ko ir saruna. Tas, kā mums mācīja latviešu valodu Ziemeļamerikā, nav tas pats, kā runā šeit. Latvieši ļoti daudz iestarpina dažādus krievu valodas vārdus vai arī lieto izteicienus, kuri vienkārši mums nav zināmi. Labi, pietiekami ātri var iemācīties "davai", "točna", "ķipa", bet ik pa laikam parādās dažādi teicieni, ko saprast nav tik viegli, piemēram, "braukt pa zaķi", "vilkt aiz zoba" – nav nekāda loģiska veida, kā tos pašam izsecināt."

Jūlija nevar atbildēt, vai viņai iejusties sanāca samērā ātri – viņai ir draugi, kuri daudz ātrāk pieraduši pie visa. Bet arī tam varot būt vairāki izskaidrojumi. Kā būtiskāko viņa min to, ka viņa "urbās" visam tam cauri viena, tomēr tagad, iespējams, ir vairāk draugu, kuri varot arī palīdzēt.

Jūlija izveidojusi savu brīvā laika biznesiņu. Viņa ir "Vainags.com" dibinātāja, kurš nu jau pastāv gadu. Tas ir zīmols, kas koncentrējās uz latvisko un patriotisko jeb veido t-kreklus un džemperīšus ar Nīcas vainagiem, kas pašai Jūlijai ir tik tuvi. "Iemesls, kāpēc mana ideja tā "aizgāja" nav tāpēc, ka bija piestrādāts pie mārketinga, bet tāpēc, ka es to ļoti gribēju. Un, domāju, tieši tas arī aizkustināja citus. Tur nav "baigā" biznesa doma apakšā. Tā ir padalīšanās ar to, kas priecē." Runājot par šī projekta nākotni, Jūlija neslēpj, ka ir dažādas domas un idejas, ko ļoti gribētos realizēt, bet vienmēr ir savi "bet". "Tā kā tas ir blakus projekts, tad arī tas lielākais ierobežojums ir laiks," stāsta sieviete, kura arī ikdienā darbojas savā uzņēmumā – viņa piedāvā digitālās komunikācijas pakalpojumus.

"Man liekas, ka latviešiem ir tāda īpatnība, ka ir bail sevi pozicionēt pozitīvā gaismā. Ir bail sevi reklamēt – neuzticas vai nav pārliecināti. Varbūt domā, ka pārmetīs – ka latviešiem nepatīk, ka citi latvieši priecājās. Ja tev pajautā uz ielas, kā klājas, neviens visdrīzāk neteikts: "o, man iet baigi labi". Viņš teiks: "Nu normāli, cīnos kā māku..." Viņi baidās kaut ko labu par sevi vēstīt. Ar šādu pieeju biznesam vispār nevarēsi sevi pierādīt nekādā tirgū!"

Pirms diviem mēnešiem beidzot Jūlija esot piepildījusi vēl vienu lielu sapni – viņa iegādājusies kokli. "Kokle ir pietiekami vienkāršs instruments un diezgan ātri var apgūt dažādas melodijas," tā Jūlija, minot, ka dažādas tautasdziesmas tīri labi jau protot nospēlēt. "Man ļoti patīk tā skaņa, liek iedegties sirdij."

"18. novembris man saistās ar brīvību. Kāpēc es vispār dzimu Kanādā? Tāpēc, ka tā tas nebija paredzēts. Tāpēc, ka mani vecvecāki bēga un tāpēc arī mana mamma neatgriezās, jo viņa arī dzima bēgļu gaitās. Latvieši visi ir cietuši šī fakta dēļ – nevienam nav bijis viegli. Tieši tāpēc 18. novembrī ir jāizjūt pateicība par to, ka tagad mums ir brīvība. Man kādreiz bija tāda jaka, kurai klāt bija piesprausts gan maziņš Latvijas karodziņš, gan auseklītis. Es to nēsāju, kad vien gribēju – rudenī, ziemā, pavasarī... Latvijā, diemžēl, parasti šos karodziņus pie mēteļiem piesprauž tikai to vienu nedēļu. Tad ir jājautā, kāda veidā mēs izjūtam patriotismu. Vai mēs esam patriotiski tikai vienu nedēļu un pēc tam par to piemirstam, vai varbūt mums pat to ārēji nevajag izrādīt un tas katram ir iekšā sevī..."

"Pirms diviem gadiem, kad apstiprināja dubultpilsonības likumu, man bija iespēja iegūt arī pilsonību Latvijā – tas bija laimīgākais brīdis manā dzīvē," uzsver Jūlija.

Šobrīd Latvija ir Jūlijas mājas, bet vai tās būs līdz sirmam vecumam, arī to grūti pateikt. "Mūsdienās ir diezgan sarežģīti ko tādu apgalvot. Viss ir tik mainīgs. Viss ir iespējams. Nevar zināt, kur nākotne vedīs. Bet tas, ko es zinu, šobrīd man ir ļoti labi šeit. Un kamēr ir labi, es neredzu vajadzību kaut ko mainīt."