Ja darbs ir sirdslieta, atalgojums vairs nespēlē galveno lomu. Kristīne un viņas veiksmes stāsts  (5)

30 gadus vecā Kristīne šobrīd strādā rallijkomandā "Sports Racing Technologies", kur atbild par finanšu lietām. Darboties šajā vidē – tas bija viņas sapnis jau kopš bērnības.

"Es saprotu, kāpēc mani šī vide tā aizrauj. Šaubos, ka jebkurai meitenei tāds darbs pēkšņi varētu kļūt par sirdslietu. Tā vide ir tā, kas man visu dzīvi ir bijusi līdzās. Tas viss ir pateicoties manam tētim Itālo Alsiņam. Tētis vienmēr mani ir ņēmis uz visām sacensībām līdzi – jau kopš tāda vecuma, kad es biju vēl lielajos ratos. Ja tu tā padomā – kurš grib tādu mazu bērnu ņemt līdzi uz šāda tipa pasākumiem? Iegrūž mammai rokās un brauc pats. Bet, nē, mums tā nebija. Tēvs vienmēr ņēmis mani uz visām gonkām līdzi un par to esmu viņam ļoti pateicīga."

Vēl tagad ģimenes draugi, kuri arī ir autosporta entuziasti, dažkārt uzsmejot, ka atminās ainas no sendienām – kā Kristīne sēdējusi ratos un trases malā grauzusi mazos burkāniņus. Šādas bērnības ainas gan pati Kristīne neatceroties – tas noticis vēl pavisam neapzinātā vecumā.

"Trase, trokšņi, degvielas smaržas, kas citam ir smakas, mani tas vienkārši uzlādē. Biķernieku trasē vēl joprojām ir tāda mājas sajūta. Pilnīgi liekas, ka tur esmu kā zivs ūdenī."

Pirms tam Kristīne ir strādājusi vairākus darbiņus dažādās jomās – nekustamo īpašumu, apdrošināšanas, kā arī kurjerpasta pakalpojumu uzņēmumos. Galvenokārt tie esot bijuši darbi ofisa telpās. Viņas izvēlētie darbi allaž bija viņu pilnveidojoši un Kristīne veiksmīgi kāpa pa karjeras kāpnēm – tas arī esot bijis svarīgi. "Bet kaut kas vienmēr nebija tā līdz galam... Laikam jau tas, ka tās nebija sirdslietas! Tad mani draugi teica, ka man ir jābūt autosporta vidē, jo es vairāk runājot par mašīnām, kā jebkura cita meitene. Tolaik es neredzēju tādas iespējas, jo tādas komandas ir ļoti maz. Vēl jo vairāk – katrā komandā ir varbūt tikai kāda viena meitene, kas darbojas kā administratore."

"Man ir draudzene Andra, kura arī jau no bērnības ir uzaugusi šajā vidē. Viņa man stāstīja, kā viņa dabūjusi darbu šajā komandā par administratori. Klausījos viņā un skatījos dedzīgām acīm – tas bija mans sapņu darbs. Ja es kaut kur tā varētu tikt strādāt!" Šī darba vide tā uzrunājusi Kristīni, ka viņa palūgusi labo draudzeni apjautāties par iespējamu vakanci konkrētajā uzņēmumā. Pavisam drīz aktīvā sieviete jau bija darba pārrunās. "Es sēdēju un teicu: "Es zinu, ka es šeit gribu strādāt, es zinu, ka es sevi pierādīšu, es zinu, ka viss būs kārtībā." Uz jautājumu, kādu atalgojumu es vēlētos, es atbildēju, ka to varēs novērtēt pēc maniem darbiem. Tur ir tā atšķirība – tad, kad cilvēks nonāk tur, kur viņš ir ļoti vēlējies, atalgojums vairāk nespēlē galveno lomu."

"No sākumā jau sapratu, ka jāpaskaidro mammai par darbu rallijkomandā. Man liekas, ka latviešu uztverē tas ir nesaprotami – ko gan nozīmē "strādāt rallijkomandā"? Bet tētis uzreiz bija priecīgs. Kad mamma redzēja, ka man mirdz acis, tad viņa, protams, saprata, ka tas mani dara laimīgu," skaidro Kristīne.

Interesanti, ka tieši pateicoties darba videi, kurā darbojas Kristīne, arī viņas vīrs daudz vairāk sāka iemīlēt šo sfēru. "Es biju tā, kas vīru pirmo reizi aizveda uz ralliju un es biju tā, kas viņam skaidroja, kas ir kas. Bet, protams, arī viņš pats nav pārāk tālu no tā. Arī viņam tas interesē. Un, kā viņš skatās, ka kolektīvā gandrīz visi džeki – es teiktu, ka viņš nav greizsirdīgs, viņam nav ar to nekādu problēmu."

Runājot par pašu kolektīvu, lai gan bez dažādiem asumiem dinamiskā darba dēļ neiztikt, Kristīne atzīst, ka tomēr vīriešu kolektīvā strādāt ir vieglāk, nekā sieviešu. "Lai cik es censtos pa draudzīgo, ir vieglāk ar tiem puišiem. No puišu puses tu nesagaidīsi kaut kādas skaušanas, kā sieviešu kolektīvā. Kopumā visas negatīvās īpašības ir daudz, daudz mazāk nekā sieviešu kolektīvos. Jau atnākot uz darbiņu ar savu kafijas krūzi rokās, sanāk iziet cauri visam servisam, kur atrodas visi mehāniķi un tiek gatavotas mašīnas nākamajām sacensībām. Izejot cauri visam tam servisam, man sirds smaida! Tās telpas, vide, atmosfēra un gaisotne..."

Protams, Kristīnei ir konkrēts darba laiks, tomēr atrauties no darba lietām nevarot arī brīvajā laikā. "Tas nav tā – aiziet nostrādāt savu darba laiku un aiziet mājās, vairs nedomājot par to. Tā ir mana sirds un dvēsele! Arī tad, ja neesmu klāt sacensībās, un tās iekrīt brīvdienās, es nevaru nevaktēt telefonā jaunumus. Vajag izsekot katra ātrumposma rezultātus un pārliecināties, ka viss ir kārtībā. Ja kaut kas neuzrādās, uzreiz ir stress – gribas ķert telefonu un zvanīt mehāniķiem, prasīt, kas noticis." Tiesa, šis aspekts bieži vien nedaudz sakaitina Kristīnes tuvākos. "Arī draudzenes vienmēr pateiks "Tā jau ralliste! Kad varu tevi satikt? Man jāskatās autosporta kalendārā, kad nav sacensības un tikai tad varēsim satikties?" Bet tas jau tā, smejoties. Tomēr ļoti bieži kā prioritāte bijusi sacensību, ne kādu svinību apmeklēšana. Tā ir bijis, ka draudzenes dažreiz apvainojās..."

Šķiet, Kristīni no autosporta nevar atraut nekas – pat tad, kad viņa dodas ceļojumos savā brīvajā laikā, izvēlētie galamērķi bieži vien nevilšus sakrītot ar vietām, kur norisināsies kādas sacensības. Un arī tad, ja paliks tepat, arī -28 grādu sals ziemā viņu neapturēs, lai ietu lūkoties kā viena pēc otras mašīnas traucas pa sniegotajiem ceļiem – vajagot tikai zvejnieku zābakus, kas paredzēti bargam salam, un garu dūnu mēteli. Un tas nav tikai pārspīlēts salīdzinājums par mīlestību pret autosportu, bet gan reāls stāsts no dzīves.

Sarunas izskaņā Kristīne vēl paspēj atgādinām mūžsenu patiesību, kas, iespējams, liks vēl kādam aizdomāties: "Ja tava ikdiena nav rutīnu nomācoša un tu neej uz darbu tikai naudiņas dēļ, tad nekas vairāk tevi pašu nevar iepriecināt. Tas liek justies labāk! Protams, jebkurā darbiņā ir krituma brīži, ko, šķiet, nevar pieņemt, bet tomēr – kura tad būs tā vieta, kur viss būs pa tavam prātam? Kur? Bet kopsummā, ja tu vari darīt to, kas ir tava sirdslieta, tad tas jau ir ļoti daudz. Es no tā ķeru kaifu, bet ne visas meitenes to saprastu."