Stiliste Diana Peitone par mīlestību, skauģiem un frizūrām, kas spēj mainīt dzīvi

Reizēm gadās, ka, atsakoties no kāda sapņa, tiek atvērtas durvis nākamajam. Tieši tā reiz gadījās arī sešpadsmitgadīgajai Dianai, kuras kvēlākā vēlēšanās bija kļūt par interjera dizaineri.

"Es tiešām biju nolēmusi mācīties dizainu, bet, tā kā tolaik man bija daudz draugu no mākslinieku aprindām, es spēju adekvāti novērtēt savu zīmēt prasmi, kura, ja vēlies kļūt par dizaineri, ir viens no svarīgākajiem mācību priekšmetiem. Es sapratu, ka man jāmeklē ar zīmēšanu nesaistītas iespējas radoši izpausties. Tā nu es nonācu līdz "mākslas radīšanai uz galvām", realizējot savu radošumu friziermākslā." stāsta Diana.

"Ir maldīgi uzskatīt, ka ideāli nogriezt vai nokrāsot matus ir vieglāk par vieglu, jo, lai kļūtu par labu meistaru, ir svarīgi apgūt katra griezuma ģeometriju. Bet, kad jūti – sāk izdoties, tā ir vislabākā motivācija."

Stiliste atklāj, ka svarīga loma viņas karjerā ir kādai viņas skolotājai: "Varu apgalvot, ka jau pašā mācību procesa sākumā tieši speciālo tehnoloģiju pasniedzēja ar savu īpašo attieksmi, enerģiju un talantu, bija tā, kas lika man iemīlēt šo profesiju. Un joprojām reizēs, kad man vajag atsvaidzināt kādu laiku neizmantotas prasmes, viņa nekad neatsaka padomu un vienmēr izpalīdz. Skolotājs ar tādu attieksmi pret savu darbu un audzēkņiem būtu vajadzīgs katram."

"Visi frizieri savu karjeru sāk ar to, ka iesākumā praktizējas, griežot matus par baltu velti. Man tā patika strādāt, ka es biju gatava "apcirpt" visus – draugus, radus, paziņas. Kad bija jāpraktizē griezumi, es vienmēr aicināju vairākus modeļus, " atceras Diana.

Bija jāpaiet septiņiem gadiem, līdz jaunā meistare saprata, ka strādā tik pat kā bez atelpas. Bet tai pat laikā Diana bija pilnīgi pārņemta ar savu darbu, uzskatot to par sava veida performanci, kurā viņa bija gan scenārija autore, gan režisore gan galvenās lomas izpildītāja. Matu meistare uzskata, ka tieši šī attieksme ir viņas veiksmes pamats.

"Mani tiešām iedvesmoja un enerģiski uzlādēja viss ar mani un ap mani notiekošais. Kaut kur ap 2009. gadu es sāku nodarboties ar labdarības projektiem, apvienojot to ar daudzām citām nodarbēm, un tas ļāva man satikt daudzus domubiedrus – vieni draugi sāka ieteikt citiem, savukārt es sāku fotografēt savus darbus un publicēt sociālajos tīklos, kas tolaik Latvijā bija pilnīgi jauna prakse. Es to varētu nodēvēt par intuitīvo mārketingu, kura rezultātā aizsākās notikumu ķēde: radās jaunas pazīšanās, sāku piedalīties fotosesijās, filmēšanās un dažādos citos projektos."

Savas karjeras laikā Diana ir darbojusies kā stiliste tādos izdevumos kā "L'Officiel" un "Pastaiga", kā arī sadarbojusies ar pašmāju zīmoliem "Dace Bahmann" un "QooQoo", vairākkārt piedalījusies "Riga Fashion Week", un palīdzējusi savaldīt Markusa Rivas, Justa, Jolantas Gulbes, Sergeja Šnurova, Andreja Zaporožca (SunSay, grupas 5'nizza solists ), kā arī citu vietējo un ārzemju šovbiznesa pārstāvju matu cirtas. Bet Diana atzīstās, ka nekad nav alkusi iegūt īpašu statusu un sasniegt popularitātes virsotnes: "Es nekad neesmu sapņojusi kļūt par slavenu frizieri. Vienkārši darīju to, kas man patīk, vēloties, lai jebkurš cilvēks, kurš apsēžas manā krēslā, pieceļas no tā laimīgs un apmierināts." Stiliste piebilst, ka no sirds tic tam, ka laba frizūra var mainīt ne tikai cilvēka noskaņojumu, bet arī dzīvi.

Diana uzskata, ka friziera profesija pieprasa pastāvīgu meistarības papildināšanu, tādēļ uzcītīgi mēģina apzināt un izmantot visas iespējas, kas sniedz jaunas zināšanas – viņa ir uzsākusi intensīvu apmācības kursu Londonas "Toni&Guy" akadēmijā, turklāt regulāri apmeklē dažādas Maskavā, Parīzē un Ņujorkā notiekošas meistarklases.

"Ņujorkā es iemācījos daudz ko noderīgu. Iespējas šai pilsētā paveras teju uz katra stūra – es zināju, ja man gadījumā nāksies tur palikt ilgāk, nekā atļauj līdzekļi, būšu gatava uz visu. Dauzi uzskata amerikāņus par liekuļiem, bet mana pieredze rāda, ka tie ir tikai stereotipi, jo, piemēram, Londonas iedzīvotāji ir daudz vēsāki un rezervētāki pret svešiniekiem. Amerika tiešām ir iespēju zeme, ja vien tev pašam ir vēlme to izmantot, savukārt Anglijā tiek pieprasīts lai nemitīgi pierādi savu nolūku nopietnību," ar savām izjūtām dalās Diana.

Matu meistare uzskata, ka dzīvē svarīgākais ir nevis atrašanās vieta, bet apkārt esošie cilvēki: "Es izvēlos raudzīties uz pasauli caur labestības prizmu. Manuprāt, situācija atrisināsies tieši tā, kā tu pret to attieksies.

Es ar lielu pietāti attiecos pret draudzību un mīlestību, bet pat Rīga, kas ir manas mājas un darba vieta, šai ziņā zaudē Ņujorkai. Kaut Rīgā dzīvo daudz talantīgu un patīkamu cilvēku, mums nav tās iekšējās brīvības, kas raksturīga amerikāņiem. Šeit nereti nākas saskarties ar šauras domāšanas sekām, sekliem uzskatiem, jo nezin kāpēc ir sajūta, ka Rīgā viss riņķo ap savu asi. Kaut gan, pilnīgi iespējams, es šo pilsētu vēl vienkārši neesmu "atkodusi" līdz galam."

Runā, ka strauji panākumi ir labs veids, kā atsijāt viltus draugus. Bet Diana apliecina, ka veiksmīgi cilvēki nepievērš uzmanību skauģu runām: "Man nav tik daudz laika, lai veltītu to pārdomām par skauģiem. Profesionāļu vidē mēs neapspriežam šādas tēmas, turklāt es vēlos apzināti abstrahēties no baumām, to uzklausīšanas un tālākas izplatīšanas. Manā dzīvē notiek daudzas dažādas lietas un, ja ir brīvs brītiņš, es labāk to izmantoju, lai dotos izjādē ar zirgu, nekā bezjēdzīgām domām par cilvēku skaudību un tās izpausmēm."

Diana uzskata, ka mīlestība ir cilvēka galvenais virzītājspēks, tai skaitā arī mīlestība pret savu darbu: "Uzskatu sevi par laimīgu cilvēku – no rīta pamostos un jau gribu iet uz salonu. Gadās, ka darba laikā saņemu kādas nepatīkamas ziņas, bet profesionālisms neļauj haltūrēt – iesāktais ir jāpabeidz visaugstākajā līmenī, jo klients ne pie kā nav vainīgs. Ja nespēj kontrolēt emocijas, tas nozīmē, ka ir vēl kur augt un ko pamācīties. Ko iesākt, ja zūd motivācija? Tā parasti notiek, ja pietrūkst mīlestības."

Stiliste stāsta, ka viņai paveicies ar ļoti saprotošu otro pusīti. Tas ir piemērs tam, ka domubiedri no dažādām radošajām sfērām ir izveidojuši veiksmīgu savienību.

"Man ir paveicies – mans puisis ir mūziķis, mēs abi daudz strādājam, tikai katrs savā sfērā. Pieredze rāda – ja gudri saplāno savu darba grafiku, tad daudz ko var apvienot, un mēs abi pat esam sākuši radošu sadarbību: viņš spēlē, es dziedu," atklāj Diana.