Porcelāns un ģipsis kā labākie draugi. Keramiķe Laine Beriņa par savas profesijas aizkulisēm  (1)

Kā smej Laine, viņa ir deviņdesmitā gada ražojums, kas bērnībā it nemaz nav domājis, ka nonāks mākslas vidē, jo agrāk sapņojusi par darbu rūpnīcā. "Kaut kādu savu vājo īpašību un nepārliecību vadīta, jutu, ka man kaut kas padodas tikai tad, ja vienu un to pašu daru miljons reižu. Tāpēc nolēmu, ka darbs rūpnīcā pie konveijera man būtu vispiemērotākais un tur es ātri vien apgūtu darāmo, kā arī justos pārliecināta par sevi. Tomēr skolas gados sapratu, ka šāds darbs būtu ārprātīgi garlaicīgs. Vēlāk arī to, ka lielu peļņu tas nenes."

Laine beigusi Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolas Metāla izstrādājumu dizaina nodaļu, bet pēc tās iestājusies un gadu pastudējusi LU pedagoģiju. Lai arī iegūtā informācija un pieredze bijusi interesanta, Laine sapratusi, ka nepavisam nejūtas tur kā zivs ūdenī. Paņēmusi gadu pauzi, lai pastrādātu kafejnīcā, Laine ieguva neatsveramus kontaktus, kas tagad ir kā viņas reālie, tā arī potenciālie klienti. Pēc pāris noskraidītiem gadiem starp traukiem un ēdieniem Laine izlēmusi atjaunot kontaktu ar mācībām un iestājusies Latvijas Mākslas akadēmijā Vizuāli plastiskās mākslas nodaļā studēt keramiku.

"Patiesībā ceļš uz keramikas nodaļu bija pavisam nejaušs, jo tēmēju uz tēlniecības pusi. Alku darboties ar dažādiem materiāliem, gribēju būt notraipījusies ar ģipšiem. Gribēju, ka ir grūti un smagi. Gribēju kā sajust, tā arī aptaustīt sevis pašas radīto rezultātu. Bet savas sliktākās īpašības –nepārliecinātības dēļ – nobijos. Togad tēlniekos solījās būt liels konkurss, tāpēc gāju stāties nodaļā, kuru redzēju kā vistuvāko tēlniecībai – keramika. Un nenožēloju. Tāpat netīra, putekļaina, ķīmiska un karsta padarīšana. Nepagāja ilgs laiks, kad tā iekarsēja arī manu sirdi. Jo vairāk laika pavadīju starp saviem labākajiem draugiem – porcelānu un ģipsi, jo vairāk sapratu, ka šo draudzību gribu saglabāt uz mūžu. Protams, ka tāpat kā ar cilvēkiem – ne vienmēr viņi mani klausa un es tiem ne vienmēr varu pavēlēt būt tieši tādiem, kā es vēlos, tomēr tā ir dzīve un vienmēr jācenšas sev atgādināt, ka katra neizdošanās kaut ko iemāca un ved tevi tālāk. Dažreiz, kad man kaut kas neizdodas, cenšos sev atgādināt, ka joprojām mācos darīt to, ko vēl neprotu, un ticu sev, ka nākamajā reizē to spēšu izdarīt jau labāk. Man bija pilnīgi skaidrs, ka vienīgais, ko varu darīt atkārtoti, ir radīt kaut ko ar savām rokām no nulles. Veidot pati savu dienas ritmu un nebūt tik ļoti piesietai telpai un laikam."

Laine atzīst, ka ilgi šaubījusies par savām kaislībām un to, kas viņu aizrauj, tomēr keramika sagādājusi tādas sajūtas, ko nekur citur sieviete nebija jutusi. "Man par visu vienmēr ir lielas šaubas un daudz kur meklēju problēmas, par daudzām lietām sevī esmu ļoti nepārliecināta, tāpēc liels paldies pāris tuviem cilvēkiem, kas mani iedrošināja. Protams, arī tad, kad tika pārdoti pirmie darbiņi, sapratu, ka cilvēkiem patīk tas, ko radu un tas pārliecību tikai nostiprināja. "

Kā stāsta Laine, pagājušā vasara bijusi notikumiem bagāta. Iegūts bakalaura grāds un saņemti spēki arī maģistrantūrai, kā arī zvaigznes sastājušās tā, ka ģimenes īpašumā atbrīvojās telpas viņas darbnīcai. "Lēnām ar ģimenes un draugu atbalstu iekārtoju savu pirmo privāto darba telpu, jo līdz tam biju strādājusi tikai akadēmijas darbnīcā, dalot to ar pārējiem studentiem. Mana darbnīca joprojām ir tapšanas stadijā, bet, iespējams, tā, tāpat kā Rīga, nekad nebūs gatava. Jo tiklīdz parādījās telpa, parādījās arī cilvēki, kuriem gribējās traukus. Tā kā man pašai patīk remontēt, iekārtot, sakārtot un skrūvēt skapjus, tad labiekārtošana palika uz pauzes," stāsta Laine.

"Dažus gadus darbojoties keramikā, sapratu, ka ir vairāki piegājieni, kā tajā būt. Viens ir seklais un otrs ir dziļais. Seklajā vari nebūt keramiķis – apgūt vien dažas prasmes un ātri vien taisīt skaistus produktus, pārdot un nopelnīt. Dziļajā viss vērsts uz ieguldīšanos. Ieguldi laiku, materiālus, eksperimentē, izzini, pēti, mēģini. Jo dziļāk ej, jo atšķirīgāks vari kļūt. Iespējams, atklāj ko tādu, ko neviens vēl nav darījis. Atklāj savu veidu, savu īpašo tehniku, sevi. To, pēc kā vēlāk cilvēki tevi atšķirs no pārējiem. Es protams, gribētu atrast sevi, bet tāpēc es vēl meklēju. Daži meklē ilgāk, citi atrod ātri, jo katrs meklē savu. Daži saka, ka keramika ir neparedzama būšana, nekad nezini, kas iznāks no cepļa. Bet jo vairāk dari, jo labāk pazīsti savus instrumentus un materiālus, un jo paredzamāki tev tie ir. Līdzīgi ar cilvēkiem, jo tuvāks draugs, jo vairāk zini viņa stiprās un vājās puses."

Runājot par ražošanas procesu, viss tehniski esot atkarīgs no materiāla un formas. "Katrai idejai ir piemērots cits materiāls. Es visbiežāk līdz šim strādāju ar lejamo porcelānu. Sakumā uztaisu modeli no ģipša, noņemu tam formu un radu traukus liešanas tehnikā."

Tas patiesībā esot diezgan laikietilpīgs process, jo formai pirms lietošanas esot jānožūst. Tas parasti prasot aptuveni trīs dienas. "Pēc tam ir pāris atlējumi, ko nākas pārstrādāt, jo formas ir jāiestrādā – tas nozīmē, ka jāuztaisa pāris mēģinājumi, lai porcelāns nepielīp pie formas un nedeformējas. Tad katra trauka liešana prasa apmēram stundu, no brīža, kad piepildi formu ar porcelānu, līdz brīdim, kad vari trauku izņemt no tās." Traukam esot jāizžūst pilnībā un tad to varot ļoti maigi apstrādāt. Tā kā porcelāns pirms dedzināšanas ir ļoti trausls, nedaudz stingrāk paņemot to rokā, tas var arī izjukt smalkos gabaliņos. Trauki tiek dedzināti divas reizes, bet tālāk sekojot glazēšana – process, kas trauku padara lietojamu un vieglāk kopjamu.

"Glazēšana ir svarīgs un patiesībā laikietilpīgs process, kas traukam piešķir gan krāsu, gan faktūru un ir svarīgi prast to uzklāt tā, lai panāktu vēlamo, jo tas ļoti ietekmē gan trauka vizuālo pusi, gan tā lietojamību.

Ar krāsām keramikā ir sarežģītāk kā glezniecībā. Pirms glazūras daļiņas nav izkusušas, nav iespējams redzēt to, kādā krāsā būs trauks. Tādēļ vienmēr ir vērts tās izmēģināt uz kādiem paraugiem un tikai pēc tam ar to noklāt produktus. Pasaulē ir daudz interneta veikalu, kuros ir iespējams pasūtīt gatavas dažādu krāsu un veidu glazūras, bet tas nepavisam nav tuvu tam, ka vienkārši paņem krāsu paleti, izvēlies, kuru toni gribi, un nokrāso. Ķīmiskais sastāvs un to proporcijas, temperatūra, apdedzināšanas tehnika un pat vieta ceplī nosaka to, kādā krāsā un cik vienmērīgi vai nevienmērīgi trauks būs iekrāsojies. Lai radītu jaunas formas traukus, kas izgatavoti šajā tehnikā, minimums vajadzīgas divas līdz trīs nedēļas. Kā jau teicu, keramikā produktīvāk ir nesasteigt."

Laine stāsta, ka pavisam citādi esot ar traukiem, kas taisīti uz virpas. Tas esot ātrāks veids, kā radīt unikālus traukus. Protams, lai iemācītos virpot ir jāieguldās un dien dienā tas jādara līdz beidzot nokļūsti punktā, kad vari piesēsties un uzvirpot tieši to, ko vēlies."

Kā lielāko plusu šajā darbā Laine atzīmē darbu, ko var veikt ar mīlestību, tomēr ir arī savi mīnusi, piemēram, putekļi, ķimikālijas, kā arī darbu apdedzināšanas, kurās rodas dažādas toksiskas smakas, kas var kaitēt veselībai.

Līdz šim lielākoties keramiķe radījusi traukus. "Man patīk radīt funkcionālas lietas. Patīk, ka tās noder un vēl vairāk priecājos, ka citiem arī patīk. Kad tos taisu, domāju par to, lai tie būtu, kā končas, ko gribas apēst."

Pārsvarā Laine darbojoties viena, tomēr tad, kad tiek veikts kāds lielāks pasūtījums, tiek piesaistītas arī citas izpalīdzīgas rokas, kurai šī māksla nav sveša. Tiesa, nākotnē keramiķe cer uz nedaudz plašāku palīgu pulciņu, proti, noderētu palīgs mārketinga jomā. Uz šo vakanci Laine vēlētos piesaistīt savu māsu, kura pēc izglītības ir mākslas menedžere un sabiedrisko attiecību speciāliste. Otrs palīgs, par kura darbu Laine jau pateicīga tagad, ir mamma, kura organizējot grāmatvedību un ar to saistītos jautājumus, jo pašai tā esot tumša bilde.

"Kopš pagājušās vasaras, kad sāku iekārtot savu darbnīcu un saņēmu vairākus pasūtījumus, nekur citur paralēli vairs nestrādāju. Protams, šāda veida darbs nav tik paredzams, kā tad, ja strādā pie kāda un skaidri zini, ka mēneša sākumā saņemsi konkrētu algu, bet, ja proti plānot un saorganizēt sev darbiņus, tad arī šis var kļūt visai stabils darba modelis."

Vaicāta, vai šim biznesam pie mums ir viegli izdzīvot, Laine tikai nosmej: "Domāju, ka viegli ir vispār neko nedarīt. Un pat tas citam var šķist grūti. Varbūt es pārāk filozofiski uz to skatos, bet ja neko nedara, tad nekas nenotiek. Viennozīmīgi ir jāstrādā un dažkārt ir jāņem kāds palīgā, bet es ticu, ka keramiķis arī Latvijā var dzīvot labi. Esmu pašā procesa sākumā un sākumā, kā jau visos sākumos, ir jāieguldās – gan fiziski, gan garīgi, gan emocionāli, gan materiāli."

Laines mākslai šobrīd robežu nav, un arī tā izplūst no Latvijas, jo dažkārt tiek saņemti arī pasūtījumi no ārzemēm. "Nākotnē plānoju savus darbus pavirzīt kaut kur ārpusē. Zinu, ka ir iespējas pārdoties internetā un zinu, ka ne mazums to izmanto, bet mans sapnis ir ceļot un atrast vietas, kur vēlos, lai mani darbiņi pārdotos. Man patīk reālas bodes. Zinu, ka tā nav biznesa domāšana, bet nekas nav akmenī cirsts. Man liekas, ja lieta iet, tad nevajag pretoties un ir jāmēģina. Ja nemēģina, tad nav iespējas izdoties. Ar to es domāju, ka esmu atvērta tirgot savus darbus internetā, ja cilvēki to gribētu. Esmu par pieejamu preci. Tāpat kā man patīk taisīt funkcionālus priekšmetus, bet jūtu, ka brīžiem idejas nāk tieši par mākslu, konceptiem, performancēm. Ticu ka, starp peļņu un mākslas radīšanu var tīri labi izbalansēt."

Runājot par mākslas novērtēšanu, Laine stāsta, ka cilvēki esot dažādi: "Citi spēj novērtēt roku darbu un citi nesaprot, kāpēc ir jāpērk roku darinājums, ja veikalā var nopirkt lētāk, apaļākas krūzes un taisnākus šķīvjus. Latvijā ir cilvēki, kuriem patīk roku darbs. Jautājums ir par to, vai visi to var atļauties. Un visi nevar. Ir kuri var, un ir, kuri var un grib. Tie ir tie, kam pieder manas brokastis pusdienas un vakariņas, manas darbnīcas sapņu iekārtas, mana kāzu kleita un pirmā mašīna!"

Laine pauž pārliecību, ka mūsu valstī, skatoties uz kopējo iedzīvotāju skaitu, keramiķu ir tīri daudz, bet konkurenti Laini neiztraucot: "Konkurence ir visur un arī nekur. Viss ir atkarīgs no tā, kāds esi, ko radi un ko dari, lai to pārdotu. Līdz šim mana panākumu atslēga ir bijusi cilvēki. Cilvēki, kurus esmu satikusi, ar kuriem esmu iepazinusies un kuri novērtē manu darbu. Kuri to apbrīno un stāsta par to citiem. Man nav nekāda biznesa plāna. Kad uztaisu kaut ko jaunu, tad ar to padalos feisbukā vai instagramā. Man ir arī sava mājas lapa, kurā esmu devusi iespēju cilvēkiem apskatīt savus veikumus. Mani kontakti ir pieejami visiem, kas vēlas. Līdz šim man nav bijusi nepieciešamība piesaistīt klientus, jo tie paši piesaistījušies man. Tā ir kaut kāda burvestība varbūt – mani draugi vismaz tā saka."

Sarunas beigās vien Laine noteic, ka lai kļūtu par keramiķi, jābūt pacietīgam, nesteidzīgam un mierīgam, kā arī jābūt spējai pieņemt neizdošanos. Tās ir īpašības, bez kurām keramiķim neiztikt. "Pēc savas pieredzes varu teikt, katru reizi, kad steidzos, droši varu to nedarīt, jo ja daru ātri, nākas pārtaisīt. Keramikā ir daudz gaidīšanu, materiāli ir ļoti sensitīvi, tiem ir jāžūst savā tempā, kad tos speciāli sāk žāvēt un steidzināt tie sāk plaisāt. Ja esi nemierīgs, bet centies uzvirpot bļodu uz virpas, nevari to dabūt centrā un bļoda sanāk šķība, ja vispār sanāk. Pacietība ir keramiķa otrs vārds. Gaidi kamēr žūst, gaidi kamēr mirkst, gaidi kamēr dziest, silst, kurini cepli un gaidi, kad uzkāps temperatūra. Gaidi, kad atdzisīs un gaidi, kad ieraudzīsi, kas sanācis. Viss prasa laiku un darbi liek uz sevi gaidīt, tāpēc plānošana un laika lietderīga izmantošana ir ļoti svarīga. Tomēr svarīgi atcerēties, ja saplāno par daudz, par kaut ko vari piemirst un tas var novest pie neizdošanās, ko jāmāk ātri sev piedot."