Talants, neatlaidība vai veiksme: 13 populāru aktrišu ceļš līdz pasaules slavai

Pievilcīgo aktrisi Džūliju Robertsu mēs visbiežāk uz lielajiem ekrāniem varam novērot tieši kādās romantiskajās filmās, tomēr jāatzīst, ka viņa ir sieviete, kura vēl joprojām apbur ar savu šarmu un aktiermākslu, būdama daudzbērnu māmiņa un cenšoties nostabilizēt savu privāto dzīvi.

Džūlija Fiona Robertsa dzimusi 1967. gada 28. oktobrī ASV. Viņa bijusi jaunākā no trim bērniem, un jau kopš bērnības viņai apkārt ir bijuši radoši un talantīgi cilvēki. Sākumā Robertsa vēlējas kļūt par veterinārārsti, bet laika gaitā baiļu dēļ viņai nācās šo sapni atstāt tikai par sapni. Pēc vidusskolas pabeigšanas 1985. gadā Robertsa pārcēlās uz dzīvi Ņujorkā pie savas māsas, kura kopā ar Robertsas brāli bija sākuši pelnīt iztiku ar aktiermākslu.

Nokļūstot Ņujorkā, Robertsa saprata, ka arī viņai ir jācenšas iemīt taciņu aktieru pasaulē, gluži kā visai pārējai ģimenei. Viņa sāka savu karjeru televīzijas seriālā "Crime Story" (1986-1988). Nedaudz lielāku atpazīstamību viņa iemantoja, pateicoties filmai "Mystic Pizza" (1998), taču "uzlecošās zvaigznes" titulu viņa izpelnījās pēc filmas "Steel Magnolias" (1989), filmējoties kopā ar tādām kino leģendām kā Šērliju Makleinu un Salliju Fīldu. Par savu tēlojuma viņa izpelnījās "Oskara" balvas nomināciju kā labākā otrā plāna aktrise. Pēc tā Džūlijas karjera sāka plaukt. Savā nakamajā filmā "Pretty Woman" viņa tēloja vieglas uzvedības sievieti, kura iemīlējās savā klientā – Ričardā Gīrā.

Pēc šī tēlojuma Robertsa atkārtoti tika nominēta "Oskara" balvai, tikai šoreiz jau kā labākā aktrise.
Savas karjeras augstāko punktu Robertsa piedzīvoja 2000. gadā, sniedzot patiesi iedvesmojošu tēlojumu uz patiesiem notikumiem balstītā filmā "Erin Brockovich" (2000). Viņas tēls Ērina Brokoviča, kura ir trīs bērnu māte ar pamatizglītību, iegūst darbu kādā advokātu kantorī. Robertsa par savu sniegumu ieguva vairākas balvas, ieskaitot viņas pirmo "Oskara" balvu kā labākā aktrise. Viņas atalgojums par filmu bija 20 miljonu ASV dolāru, pārsitot visus iepriekšējos rekordus, kad sieviete ir saņēmusi tik lielu atalgojumu par filmu.

Vērts uzteikt arī 2008. gada filmu "Fireflies in the Garden", kurā viņa sadarbojās ar lielisku aktieru brigādi – Vilemu Defo, Emīliju Vatsoni un Raienu Reinoldsu. Ģimeniskā drāma deva Robertsai iespēju strādāt kopā arī ar savu nu jau vīru Moderu, kurš bija filmā atbildīgais par fotogrāfijām. Jāsaka, ka šis bija arī tas laiks, kad Robertsa varēja paziņot, ka vairs necīnās pēc katras iespējas, lai kaut kur filmētos, drīzāk – cīnās, lai filmētos tieši labās filmās, kuras diemžēl tik bieži nevar sastapt.

Tāpat jāpiemin arī filma "Eat Pray Love" (2010), kas tika veidota atsaucoties uz Elizabetes Gilbertes bestselleru. Cilvēku atzinību ieguva arī drāma "August: Osage County" (2013), kurā aktrise filmējās kopā ar Evanu Makgregoru un Merilu Strīpu. Jāsaka, ka arī šī filma bija zīmīga – viņa tika nominēta vēl vienam "Oskaram".

Protams, Džūlija Robertsa vēl joprojām ir aktīva aktrise un cenšas sevi pierādīt vēl labāk, iesaistoties dažādos jaunos projektos.

Šeit iespējams plašāk iepazīties arī ar citiem Džūlijas Robertsas dzīves līkločiem.

Megana Foksa ir viena no tiem Holivudas dimantiem, kas mirdz jau kopš bērnības. Viņas sapnis kļūt par ko vairāk mudināja viņu jau mazotnē izkopt savu talantu un nekad nepadoties, un viņai tas izdevās! Atzīta par vienu no pasaules seksīgākajām sievietēm, viņa nezaudē savu valdzinošo izskatu – pat tad, kad kļuvusi par mammu, iegūstot arī trīsbērnu māmiņas titulu, kamēr romantiski pinķerīgās attiecības balansē uz naža asmens.

Megana Denīze Foksa dzimusi 1986. gada 16. maijā, Tenisijā. Jau piecu gadu vecumā Foksa sāka apmeklēt dziedāšanas un dejošanas nodarbības, taču ar to nebija gana. Kad Meganai bija 13 gadi, viņa izjuta aicinājumu iemīt taciņu arī modeļu pasaulē, sākot apmeklēt nodarbības arī šajā sfērā. Acīmredzot, jaunajai meitenei bija ķēriens, jo jau pēc trīs gadiem viņa izpelnījās neviltotu atzinību. Tieši šie panākumi viņu pārliecināja priekšlaicīgi aiziet no vidusskolas, lai varētu koncentrēties tikai uz savu karjeru. Foksa pārcēlās uz Losandželosu un jau tajā pašā gadā kārta bija viņas debijai TV ekrānos – viņa tēloja kopā ar dvīņu māsām Olsenām komēdijā "Holiday in the Sun"(2001). Filma palīdzēja iegūt Foksai atpazīstamību lielā māsu Olsenu atbalsta pulka dēļ.

Nākamo gadu laikā Foksa turpināja apgrozīties televīzijas šovu aprindās, filmējoties dažādās mazās lomās. Viņas nākamā loma bija 2002. gada zviedru producenta ziepju operā "Ocean Ave". Tajā pašā gadā Foksa filmējās televīzijas šovā "What I Like About You".

2004. gads bija panākumiem bagāts Meganas Foksas karjerā. Viņa epizodiski filmējās populārajā komēdijseriālā "Divarpus vīri" kopā ar skandalozo Čārliju Šīnu, kā arī viņai tika atvēlēta sava loma televīzijas šovā "The Help". Arī televīzijas šovā "Hope & Faith" Foksa filmējās kā regulārs tēls gan otrajā, gan trešajā sezonā. Par savu sniegumu viņa nopelnīja 2005. gada labākā jaunā aktiera balvas nomināciju. Megana arī nelika pie malas lielos ekrānus un atgriezās kopā ar Lindsiju Lohanu filmā "Confessions of a Teenage Drama Queen" (2004).

Savu lielāko lomu uz lielajiem ekrāniem Foksa dabūja 2007. gadā Stīvena Spilberga kases grāvējā "Transformeri". Kopā ar Šaiju Lebafu Foksa spēlēja Mikaelu Beinsu. Par savu sniegumu Foksa tika nominēta MTV filmu balvai kā labākais uzlecošais sniegums. Nakamajā gadā Foksa filmējās komēdijā "How to Lose Friends and Alienate People" (2008). Filmai bija labi panākumi Anglijā, bet štatos filma nesasniedza ne tuvu gaidītos rezultātus.

2009. gadā Foksa filmējās otrajā "Transformeru" daļā. Un arī šī daļa vainagojās rezultātiem – filma kļuva par vēl vienu kases grāvēju, un Foksa ieguva vēl lielāku popularitāti. Viņa piekrita arī filmēties filmas trešajā Transformeru" daļā, taču vēlāk viņa atteicās no šīs iespējas.

2009. gadā Foksa filmējās šausmu filmā "Jennifer's Body", kura neguva lielu atzinību, un pat kvēlākie fani par filmu neizteicās sevišķi labi. Tāpat viņas sniegumu varēja manīt tādās filmās kā "Jonah Hex" (2010), "This Is 40"(2012). Pēdējās filmas, kurā šobrīd var apskatīt Meganas aktiermākslu, ir "Bruņurupuči nindzjas" abās daļās, kurās viņa tēloja Eiprilu Onīlu, taču procesā ir arī filma "Zeroville" (2016)

Šeit iespējams plašāk iepazīties arī ar citiem Meganas Foksas dzīves līkločiem.

Kad viņa bija pavisam maza, vecāki izlēma pārcelties uz Ameriku, visbeidzot viņa par mājām sauca Ņujorku. Kad Natālija bija aizgājusi uz vietējo picas ēstuvi, kāds kosmētikas izplatītājs pienācis klāt un iedrošinājis vienpadsmit gadus veco Natāliju kļūt par modeli. Meitene tajā laikā saprata, ka modeles karjera viņai sevišķi pie sirds neiet, tāpēc sakoncentrēja savus spēkus un centās labāk attīstīt sevi kā aktrisi. Jau pēc pavisam neilga brīža viņa aktīvi sāka darboties aktieru nometnēs, kuras piešķīra talantīgajai meitenei arī nelielas lomiņas vietējos uzvedumos.

Jaunās aktrise pirmo reizi kritiķu uzmanību piesaistīja ar filmu "Léon" (1994), kurā viņa spēlēja Matildes lomu jeb meiteni, kurai noslepkavota visa ģimene un viņu savā paspārnē paņem algots slepkava. Jau nākamajā gadā viņa tēloja Ala Pačīno meitu filmā "Heat" (1995). Un ar šīm lomām, šķiet, jauna zvaigzne bija dzimusi!

Turpmākajā karjerā Portmena turējās pie pazīstamāko Holivudas mākslinieku un producentu pleciem, piedaloties filmās, kuras par sevi vēl ilgi lika atminēties. Viņa guva uzslavas par savu labo tēlojumu filmā "Beautiful Grils" (1996) un prasmi sastrādāties ar dažādiem aktieriem, tajā skaitā Metu Dilonu, Timotiju Hatonu, Umu Tūrmani. Tajā pašā gadā viņa iesaistījās Vudija Alena mūziklā "Everyone Says I Love You" kopā ar Drū Berimori un Džūliju Robertsu, kā arī filmā "Mars Attacks!" filmējās kopā ar Džeku Nikolsonu.

Pēc tam, kad Natālija atteicās filmēties nedaudz pikantajā filmā "Lolita" (1997), jo viņa nevēlējās filmēties seksuālās un vardarbīgās ainās, aktrise nedaudz uzelpoja un atpūtās no lielajiem ekrāniem. Taču jau pēc diviem gadiem viņa atkal bija kameru priekšā.

Atpazīstamību visā pasaulē viņa ieguva pēc piedalīšanās filmā "Star Wars I: The Phantom Menace", kurā viņa spēlēja karalienes Amidalas lomu. Pēc tam viņa filmējās, protams, arī otrajā un trešajā sāgas daļā. Kā viņa atzina daudz vēlāk, patiesībā šī filma gandrīz iznīcinājusi viņas karjeru, jo daudzi pēc šīs filmas uzskatīja, ka viņa ir slikta aktrise, un neviens režisors nevēlējās ar viņu strādāt. Tomēr viņai apkārt bija daudzi labi cilvēki, un viņa tika šim posmam pāri.

Pēc šīs lomas sekoja dalība vairākās citās filmās, kuras tikai attīstīja jaunās zvaigznes talantu, un arvien vairāk pierādīja viņu kā spējīgu aktrisi, tāpēc Portmenai tika piedāvātas arvien nopietnākas lomas.

2005. gadā viņa saņēma "Zelta globusu" par tēlojumu filmā "Closer" (2004), kurā piedalījās arī Klīvs Ovens, Džūlija Robertsa un Džūda Lovs. Šī filma panāca to, ka Portmena pirmo reizi tika nominēta "Oskariem". Tāpat pavisam drīz jeb pēc diviem gadiem nāca filma "V for Vendetta", kura tika nominēta vairākām balvām. Starp citu, šī bija arī filma, kurā Portmenai filmas laikā nodzina visus matus.

Vēlāk vērts pieminēt filmu "The Other Boleyn Girl" (2008), kurā viņa uz lielajiem ekrāniem parādījās ar vēl vienu satriecošu Holivudas zvaigzni – Skārletu Johansoni.

Kā nākamo lielo "grāvēju" jāatzīmē filmu "Black Swan", kurā viņa tēloja balerīnu. Interesanti, ka šīs lomas dēļ Portmena zaudēja aptuveni deviņus kilogramus un ik brīdi trenējās dejot. Iespējams, tas ir arī iemesls, kādēļ šī filma guva tādu kritiķu ievērību un Natālija – savu pirmo "Oskara" balvu.
Taču šī filma noteikti nebija viņas karjeras gala punkts, pēc tās viņa ir piedalījusies vairākās filmās, piemēram, filmas "Thor" (2011; 2013) abās daļās un ierunājusi lomu arī slavenajā multfilmā "The Simpsons". Arī šobrīd Natālija strādā pie vairākām filmām, kuras jau pavisam drīz varēsim vērot uz mūsu ekrāniem.

Šeit iespējams plašāk iepazīties arī ar citiem Natālijas Portmenas dzīves līkločiem

Skārleta Johansone piedzima 1984. gada 22. novembrī. Ģimenes locekļu asinīs jau izsenis plūdušas mākslinieku asinis – Skārletas vectēvs bija scenāriju autors un filmu režisors, bet māte strādāja par producenti. Iespējams, tas ir arī iemesls, kādēļ šodien visi zinām, kas ir šī apburošā sieviete. Skārletas interese aktiermākslā aizsākās jau pavisam agrā vecumā. Kad viņa bija astoņus gadus veca, viņa parādījās nelielās lomiņās, un vēlme pēc piedalīšanās dažādos uzvedumos nemazinājās, tāpēc tika nolemts meiteni sūtīt skoloties privātā izglītības iestādē, ar kuru saistās tādas aktiermākslas zvaigznes kā Kerija Fišere, Sāra Mišela Gelāra no "Bafija pret vampīriem" un citas.

Skolas gados Johansone turpināja izkopt savu talantu. 1994. gadā bija viņas debija uz lielajiem ekrāniem filmā "North". Viņas pirmā filma, kurā viņa varēja spēlēt vienu no galvenajām lomām nāca divus gadus vēlāk – "Manny&Lo", šajā filmā parādījās arī Skārletas dvīņu brālis, kurš ir trīs minūtes jaunāks par viņu. Kad Johansone izpelnījās vēl lielāku uzmanību, kolēģi atzina, ka lai gan Skārleta ir vien trīspadsmit gadus veca meitene, viņa ir ļoti atbildīga – viņas nobriedušais prāts varētu būt pielīdzināms trīsdesmitgadīgai sievietei.

Vērts piebilst, ka aktrise ik gadu gozējas mūsu televizora ekrānos ap Ziemassvētku laiku – viņa spēlēja Aleksa māsas lomu filmā "Viens pats mājās 3".

Pēc skolas pabeigšanas 2002. gadā, viņa tika atzīta par vienu no Holivudas uzlecošajām jaunajām aktrisēm. Pēc vēl divām galvenajām lomām filmās, viņa tikai turpināja izpelnīties kritiķu uzslavas. Jāatzīst, ka viņa piedalījās daudz un dažādos projektos, līdz ar to – strādāja ar arvien jaunām grupām un cilvēkiem, kas palīdzēja viņai augt profesionālajā jomā.

Jāteic, ka arī turpmākajā karjerā Skārleta piedalījusies neskaitāmās filmās, kurās parādījusi savu spēju pielāgoties un iejusties dažādos tēlos. Piemēram, Skārleta savus spēkus izmēģinājusi mierīgās ģimenes filmās kā "Mēs nopirkām zvērudārzu" ("We bought a zoo"), taču tagad pievērsusies nedaudz aktīvākām un nervu kutinošākām lomām kā bīstamākā sieviete uz pasaules filmā "Lūsija" ("Lucy"), kā arī piedalījusies supervaroņu filmā "Atriebēji" ("The Avangers"), kuras trešās filmas daļas filmēšanas laikā viņa uzzināja, ka ir stāvoklī. Jāteic, ka pēdējā laikā tieši supervaroņi un pārdabisko spēju iemiesojumi ir tās lomas, kurām pievērsusies talantīgā aktrise.

Lai gan Skārleta tiek atzīta par vienu no lielākajām Holivudas zvaigznēm, viņa vēl ne reizi nav saņēmusi "Oskara" balvu, bet tomēr četrreiz nominēta "Zelta globusa" balvai, 2004. gadā iegūstot pat divas nominācijas šai balvai.

Šeit iespējams plašāk iepazīties arī ar citiem Skārletas Johansones dzīves līkločiem.

Jau skolas gados Nikolu aizrāva aktiermāksla, tāpēc viņa bija arī daļa no vietējās teātra trupas. Tur Kidmenu pamanīja režisore Džeina Kampione, kura pamudināja tolaik vēl jauniņo aktrisi piedalīties 1983. gada filmā "Bush Christmas". Ap šo laiku viņa satika arī vienu no savām labākajām draudzenēm – pazīstamo aktrisi Naomi Votsu.

Atpazīstamību ASV Kidmena ieguva ar dalību filmā "Dead Calm" (1989) , "Billy Bathgate" (1991) un drīz vien arī virknē citu filmu.

Jāpiebilst, ka brīdī, kad izira Kidmenas laulība ar aktieri Tomu Krūzu, aktrise kāpa pa slavas kāpnēm. Viņa ieguva "Zelta globusu" par dalību slavenajā mūziklā "Mulenrūža" (2001) un pēc gada saņēma neskaitāmus apbalvojumus, tajā skaitā savu pirmo "Oskara" balvu par labāko aktrises tēlojumu filmā "The Hours" (2002). Vērts piebilst, ka viņa ir pirmā austrāliešu aktrise, kura var lepoties ar šādu sasniegumu.

Kopumā aktrisei jau ir liela trofeju bagāža, taču, tā kā Kidmena vēl joprojām piedalās dažādos filmu projektos, jomas eksperti lēš, ka iegūto nomināciju un titulu skaits, ņemot vērā viņas talantu, var tikai augt.

Šeit iespējams plašāk iepazīties arī ar citiem Nikolas Kidmenas dzīves līkločiem.

1969. gada 11. februārī seriālu zvaigznes Džona Anistona un aktrises Nensijas Dovas ģimenē piedzima Dženifera Džoanna Anistone.

Dženifera vecāku iemītajā taciņā pirmos soļus spēra pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados, iegūdama šajā sfērā arī atbilstošu izglītību.

Pēc dažām ne sevišķi atzinību guvušām lomām seriālos un filmās, Anistone trāpīja desmitniekā, piesakoties uz Reičelas Grīnas lomu seriālā "Draugi" ("Friends"). Gan pats seriāls, gan viņas atveidotā Reičela guva vispasaules atzinību. "Draugi" seriāla mīļotāju iespaidīgo pulciņu lutināja desmit gadus – no 1994. līdz 2004. gadam. Dženifera ar Reičelas lomu ne tikai iemantoja plašu atpazīstamību pasaulē, bet arī krietni biezāku maciņu – runā, ka par pēdējām trīs seriāla sezonām par katru sēriju aktrise saņēma vienu miljonu ASV dolāru. Par savām aktiermākslas prasmēm seriālā aktrise ieguva gan "Zelta globusu", gan "Emmy" balvu.

Runājot par citāda formāta parādīšanos televīzijā, daudzkārt par skaistuma etalonu dēvētā aktrise sevi pierādījusi arī filmās. Viņa parādījusies gan mazās un neatkarīgās filmās kā "Office Space" (1999) un "The Good Girl" (2002), kā arī lielbudžeta filmās, piemēram, kopā ar Džimu Keriju, Morganu Frīmenu un citiem atpazīstamiem aktieriem filmā "Bruce Almighty" (2003), kopā jautrojoties ar Benu Stilleru filmā "Along Came Polly" (2004) vai pierādot sevi arī trillera cienīgās ainās "Derailed" (2005).

2008. gadā kopā ar Ovenu Vilsonu viņa gozējās filmā "Marley & Me", kas izvērtās par tā laika Ziemassvētku ienesīgāko filmu. Viņas nākamā filmā – "He's Just Not That into You" (2009) atkal kļuva par vēl vienu veiksmes stāstu. Lai arī filma ieguva dalītas sabiedrības emocijas, kritiķi slavēja Anistones aktiermākslu.

Dženifera turpināja ceļu romantisko komēdiju pasaulē – "Horrible Bosses" (2011), "We're the Millers" (2013), kā arī "Mother's Day" (2016) un citas. Arī šobrīd Anistone turpina filmēties.

Šeit iespējams plašāk iepazīties arī ar citiem Dženiferas Anistones dzīves līkločiem.

Kad Rīzai bija vien 14, atsaucoties uz sludinājumu avīzē, viņa attapās savā pirmajā vadošajā lomā filmā "The Man in the Moon" (1991). Pēc vidusskolas beigšanas viņa diezgan nopietni apsvēra domu par atteikšanos no sapņa būt par aktrisi, jo prātoja sekot vecāku paraugam un pierādīt sevi medicīnā. 1996. gadā viņas loma filmā "Freeway" izpelnījās atzinību arī kritiķu vidū, tāpēc iegūtās uzslavas aktrisei lika daudz ko pārdomāt. Viņa pameta mācības, lai spētu vairāk koncentrēties uz savas aktiermeistarības izkopšanu. Tomēr, šķiet, izsalkums pēc zināšanu gūšanas viņai nerimās – arī pēc tam viņa uzsāka mācības Stenfordas Universitātē, lai specializētos literatūrā, tomēr arī šīs mācības viņa pameta, lai ar visiem spēkiem atgrieztos pie darba.

Pavisam drīz viņa sevi pierādīja kā vareni spēcīgu jauno aktrisi. Un filmas "Pleasantville" (1998), "Election" (1999) un "Cruel Intentions" (1999) bija apliecinājums tam.

Pēc pirmdzimtā laišanas pasaulē (par Viterspūnas privātās dzīves līkločiem lasi turpinājumā) , Rīza Viterspūna turpināja ceļu augšup – loma neticami atzītajā filmā "Gudrā blondīne" jeb "Legally Blonde" (2001) izpelnījās ļaužu sajūsmu. Šajā filmā Rīza atveidoja Ellu Vudsu – jaunkundzi, kura savam bijušajam puisim vēlas pierādīt, ka ir gana gudra, un tā teikt – "precama". Filma guva negaidīti labus panākumus, tāpēc pēc diviem gadiem sekoja arī otrā daļa, pēc kuras viņa nopelnīja 15 miljonus ASV dolāru jeb 15 reizes lielāku atlīdzību nekā par pirmo filmas daļu. Šī filma ļāva viņai nostabilizēties labāko aktieru vidū. Jāatzīst, ka tā ļāva viņai arī krietni pareizināt summu bankas kontā – atsaucoties uz "Hollywood Reporter", viņa tolaik kļuva par vienu no labāk pelnošajām aktrisēm.

Arī pēc tam Viterspūna nepazuda no kino ekrāniem. Tieši viņas nezūdošā degsme un vēlme sevi pierādīt 2005. gadā turpināja viņas labo slavu. Viņa piedalījās biogrāfiskajā drāmā par Džonija Keša dzīvi, kas tika vērtēta ļoti pozitīvi. Skaistā aktrise par savu tēlojumu ieguva Oskara balvu, Zelta globusu un citas atzinības.

Tomēr, kad Rīza izšķīrās ar savu mīļoto, tikai pēc ilga laika perioda jeb 2014. gadā viņa intervijā ar Čarliju Rose atzina: "Es vairākus gadus pēc šķiršanās pavadīju vienkārši mēģinot justies labāk. Saproti, tu nevari būt kreatīva un radoša personība, ja ir sajūta, ka smadzeņu vietā ir omlete...Profesionāli es vienkārši centos kaut kā izķepuroties, tomēr es nedarīju to, par ko mana dvēselīte iedegtos – es tikai strādāju. Un bija labi redzams, ka auditorija vienkārši nereaģēja uz jebko, ko es piedāvāju."

Tomēr tas nebūt nenozīmē, ka par sevi viņa nelika manīt. Piemēram, 2008. gadā viņa pierādīja sevi filmā "Penelope", kā arī īpaši vajadzētu izcelt filmu "Water for Elephants", kurā viņa sastrādājās ar filmas "Krēsla" faniem zināmo aktieri Robertu Patinsonu, kā arī filmu, kas iedvesmojusi daudzas sievietes – "Wild". Jāpiebilst, ka paralēli aktrises karjerai, Rīza sevi pierādījusi arī kā producenti.

Arī tagad viņa turpina aktīvi darboties kino jomā, strādājot, piemēram, pie filmām kā "Home Again", "A Wrinkle in Time" un citām.

Šeit iespējams plašāk iepazīties arī ar citiem Rīzas Viterspūnas dzīves līkločiem.

Arī pēc šīs filmas, karjera Lohanai tikai virzījās augšup – viņa dabūja lomas vairākās Disneja studijas filmās – "Freaky Friday" (2003) un "Confessions of Teenage Drama Queen" (2004), kuras arī vainagojās ar panākumiem. Taču tikai "Paramount" studijas filma "Nekrietneles" ("Mean Girls") pārvērta jauno aktrisi žilbinošā zvaigznē. Šo filmu augsti novērtēja arī kritiķi.

Jāteic, ka pēc tam viņa atkal atgriezās pie Disneja studijas filmām. Loma filmā "Herbie: Fully Loaded" iezīmēja jaunu ēru viņas karjerā – Lindsijai kopš šīs lomas tika piedāvātas daudz pieaugušākas un nopietnākas lomas.

Tāpat aktrise panākumus neguva arī nākamajās filmās –"Just My luck"un "A Prairie Home Companion"– kurās aktrise spēlēja mazāk nozīmīgas lomas.

Jāteic, ka, lai arī aktrise ir piedalījusies vēl dažādās filmās, nevarētu teikt, ka pēc Disneja princesītes viņai izdevies iekarot augstākas virsotnes. Turpmākajā karjerā viņa paviesojusies arī dažādos seriālos un sarunu šovos, kā arī ieguvusi mazāk nozīmīgas lomiņas, piemēram, filmās "Machete"(2010) un "Scary Movie 5"(2013).

Šeit iespējams plašāk iepazīties arī ar citiem Lindsijs Lohanas dzīves līkločiem.

Keita Blanšeta ir dzimusi 1969. gada 14. maijā Melburnā, Austrālijā, kur arī apguvusi dramatiskā teātra aktrises profesiju. Kā intervijās apgalvo Keita, tieši bērnība mudinājusi viņu patverties pašas radītā sapņu un tēlu pasaulē, kas palīdzēja aizmirst sāpes pēc tēva nāves – Keitai esot vien 10 gadus vecai, no sirdstriekas 40 gadu vecumā mira viņas tēvs.

1992. gadā, absolvējot studijas un demonstrējot panākumus un nenoliedzamu talantu izvēlētajā jomā, Blanšeta ātri vien ieguva vadošās lomas Sidnejas Teātra kompānijā, par tām saņemot arī atzinīgas kritiķu atsauksmes.

Turpinot sevi pilnveidot, aktrise debitēja arī Amerikā, ātri vien piesaistot uzmanību Holivudā ar pārliecinošu tēlojumu filmā "Oscar and Lucinda". Savukārt 1998. gadā, iemiesojot Anglijas karalienes Elizabetes I tēlu filmā "Elizabeth", Blanšeta 29 gadu vecumā saņēma "Zelta globusa" balvu, kā arī tika nominēta "Oskara" balvai.

Jāatzīmē, ka Blanšeta ir vienīgā sieviete, kura jebkad nominēta "Oskara" balvai divreiz pēc kārtas par vienu un to pašu lomu, atveidojot to dažādās filmās. Īpašā loma bija jau minētais karalienes Elizabetes I tēls filmās "Elizabeth" un "Elizabeth: The Golden Age".

Turpmākajos gados filmu sarakstu, kurās aktrise piedalījusies, papildināja arī tādi kino darbi kā "The Talented Mr. Ripley", "The Gift", "Bandits", "The Shipping News", "Charlotte Gray" un citas filmas, Blanšetai sadarbojoties ar virkni vadošo Holivudas aktieru.

2001. gadā Blanšeta piedalījās leģendārajā filmu sērijā "The Lord of the Rings", tāpat aktrise fillmējusies skatītāju iemīļotajā filmu sērijā par Indiana Džonsa piedzīvojumiem – "Indiana Jones and the Kingdom of the Crystal Skull", kā arī leģendārā režisora Martina Skorsēzes kino darbā "The Aviator", kur par Ketrīnas Hepbērnas attēlošanu Blanšeta saņēma "Oskara" balvu kā labākā otrā plāna aktrise.

Jāpiezīmē, ka lomu filmā "The Lord of the Rings" Blanšeta sākotnēji pieņēma vien tāpēc, ka vēlējās piepildīt samērā dīvainu sapni – uzzināt, kā viņa izskatās ar elfiem raksturīgajām spicajām ausīm.

Šeit iespējams plašāk iepazīties arī ar citiem Keitas Blanšetas dzīves līkločiem.

Neraugoties uz gūto veiksmi vēlāk, Demijas bērnība bija grūta. Mazulītes vecāki izšķīrās, pirms Demija bija nākusi pasaulē, savukārt patēvs, ar kuru vēlāk iepazinās aktrises māte, Demijai jau agrā bērnībā lika pieredzēt alkoholisma nodarīto postu, kopā ar Demijas māti regulāri plostojot.

Sasniedzot 14 gadu vecumu, Demija ar ģimeni jau 30 reizes bija mainījusi dzīvesvietu, līdz nobāzējās Losandželosā. Kā vēlāk atklās aktrise, tieši regulārā pārvākšanās bija viens no Demijas lielākajiem ieguvumiem. Nemitīgi mainot ierasto vidi, viņa iemācījās ātri pielāgoties jauniem apstākļiem un iepazīties ar cilvēkiem, nejūtot ne mazāko mulsumu – šīs īpašības lieti noderēja arī, uzsākot aktrises karjeru.

16 gadu vecumā Mūra pameta vidusskolu, izmēģinot savus spēkus modeles karjerā. Aktrises zaļās acis, slaidais augums, tumšie mati, kā arī seksīgi piesmakusī balss ātri vien ļāva Mūrai iegūt arī pirmās lomas kā aktrisei – viņa filmējās 80. gados populārajā seriālā "General Hospital", kā arī drāmā "Choices".

1982. gadā Mūra filmējās šausmu filmā "Parasite", kurā sadarbojās ar savu nupat apprecēto vīru – mūziķi Frediju Mūru. Tiesa, vēlme pamest seriālus un mazbudžeta filmiņas gan nerezultējās panākumiem – Demijai nekādi neveicās ar veiksmīgu lomu iegūšanu. Par veiksmīgāko Mūras karjeras pavērsienu kļuva loma filmā "Ghost", kas ieguva piecas "Oskara" balvas nominācijas, kā arī darīja Mūru zināmu plašākai sabiedrībai kā vienu no veiksmīgākajām jaunajām aktrisēm.

Jāpiebilst, ka aktrises fani runāja ne tikai par Demijas profesionālajiem panākumiem, bet arī viņas personību. 1995. gadā Mūra savu vārdu Holivudas kino vēsturē ierakstīja kā tolaik vislabāk atalgotā aktrise. Par lomu filmā "Striptease" viņa saņēma 12,5 miljonus ASV dolāru lielu honorāru. Filma gan tika kritizēta un pat ieguva "Zelta Avenes" balvu kā gada sliktākā filma, bet Mūra — kā sliktākā aktrise. Jāpiebilst, ka, lai gan 1997. gadā Mūra, iejūtoties jau pavisam citādā ampluā, filmējās darbā "G.I. Jane", tomēr arī šī filma nebija veiksmīga, un Mūrai atkal piešķīra "Zelta Avenes" balvu.

Neraugoties uz ilgajiem treniņiem un pat noskūtajiem matiem, lai aktrise labāk iejustos vajadzīgajā tēlā, kritiķi Mūras darbu nenovērtēja. Vismaz publikas atzinību un ievērību aktrise ieguva 2003. gadā ar lomu filmā "Charlie's Angels: Full Throttle". Tiesa, nepielūdzamie kritiķi arī par šo lomu Mūrai jau atkal piešķīra "Zelta Avenes" balvu.

Par spīti visām likstām, Demijas Mūras vārds tomēr ir izskanējis pasaulē, un vēl joprojām aktrise aktīvi filmējas.

Šeit iespējams plašāk iepazīties arī ar citiem Demijas Mūras dzīves līkločiem.

Savu bērnību aktrise pavadīja kopā ar māti un vecāko māsu Heidiju, jo Berijas tēvs ģimeni pameta, mazajai Hallei esot vien četrus gadus vecai. Cenšoties samierināties ar ģimenes iziršanu, meiteņu mamma ar abām atvasēm pārcēlās uz kaimiņu pilsētu pie saviem vecākiem.

Alkstot sevi pierādīt, pusaudzes gados Halle kandidēja gan klases vecākā vēlēšanās un pretendēja uz skolas avīzes galvenās redaktores vietu, gan vadīja karsējmeiteņu komandu, esot tās kapteine. Pievilcīgais izskats un prasme sevi pasniegt Hallei lieti noderēja skaistumkonkursos, kuros meitene sāka piedalīties jau 15 gadu vecumā.

Tika iemantoti visdažādākie tituli un gūti plaša mēroga panākumi, piemēram, 1986. gadā Halle ieguva "Vice Miss" Amerikas titulu. Tiesa, tolaik meitene nevēlējās savu dzīvi saistīt vien ar skatuvi, tāpēc iestājās koledžā, apgūstot žurnālistiku. Taču iecere kļūt par televīzijas žurnālisti izčibēja, vēl pirms Halle paguva absolvēt studijas, un aktrise nolēma atgriezties uz šovbiznesa skatuves.
Savu karjeru Berija sāka Ņujorkā, uz kuru meitene pārcēlās neilgi pēc studiju pamešanas. Tur Halle atradusi modeles darbu, reklamējot apģērbus kādā katalogā un klusām sapņojot par aktrises karjeru.

90. gadu sākumā Berija ieguva lomu televīzijas seriālā "Living Dolls", vēlāk filmējoties tādos kino darbos kā "Knot's Landing", "Jungle Fever", "The Last Boy Scout Boomerang", "CB4" un "The Flintstones". Iespēja parādīt savu aktrises talantu nopietnākā filmā Berijai radās, tēlojot no narkotiku atkarības sirgstošu māti drāmā "Losing Isaiah". Šī loma aktrisei pavēra ceļu uz slavu, nodrošinot sadarbību ar veiksmīgākajiem Holivudas režisoriem un aktieriem. Jāpiebilst, ka Berija bija arī pirmā afroamerikāņu aktrise, kura tēloja galveno lomu filmā "Solomon & Sheeba", izpelnoties kritiķu atzinību un fanu uzslavas.

Starptautisku slavu aktrisei, savukārt, nodrošināja loma filmā "Dorothy Dandridge", par ko Berija saņēma Zelta globusa un "Emmy" balvas.

Aktrises tālākajai karjerai veidojoties visnotaļ veiksmīgi, 2011. gadā tabloīdu krustugunīs gan nonāca Berijas loma filmā "Swordfish", kurā negatīvi tika vērtēta aina, kurā aktrise bija redzama ar kailām krūtīm. Jāpiebilst, ka par to Berijai tika samaksāts papildu honorārs 500 000 ASV dolāru apmērā. Tiesa, kritiķu atsauksmes noslāpēja aktrises spožais tēlojums filmā "Monster's Ball", kas Berijai nodrošināja pasaules slavu kā pirmajai afroamerikāņu aktrisei, kura ieguvusi "Oskara" balvu par labāko galvenās sievietes lomas atveidojumu.

Savukārt vēlāk Berija papildināja leģendāro Bonda meiteņu sarakstu, filmējoties kārtējā daļā "Die Another Day", kam sekoja virkne lomu citās kritiķu atzītās un fanu sajūsmu iemantojušās filmās.

Šobrīd Berija ir viena no labāk apmaksātajām aktrisēm Holivudā, vidēji par filmu nopelnot 14 miljonus ASV dolāru.

Šeit iespējams plašāk iepazīties arī ar citiem Halles Berijas dzīves līkločiem.