Anda Krauze
Foto: Anda Krauze
Ar Alisi Mediņu tiekamies lietainā pēcpusdienā viņas darbnīcā – omulības ostā, kas silda sirdi, kaut rokas nosalušas. Ikviens, kas ienāktu viņas darbnīcā, uzreiz saprastu, ka šeit namamāte ir māksliniece. Krāsas, otas, gar sienām atstutēti mākslas darbi un pīti atpūtas krēsli, kuros, dzerot zāļu tēju no porcelāna tasītēm, piesēžam, lai parunātu par mākslinieces ikdienu, gleznām un ģimenes dzīvi, kas patīkami uz gadu bija "nozagusi" Alisi no mākslas pasaules.

Alises gadījumā atklāsme darboties šajā jomā nebija kā zibens spēriens, lēmums bijis organisks. Viņas ģimenei radošais gars nav nekas svešs, tāpēc došanās pa mākslas līniju bijusi visai likumsakarīga.

Viņa sevi labprātāk dēvē par mākslinieci, nevis gleznotāju, jo nevēlas sevi ierobežot kādā specifiskā mākslas lauciņā. "Radošas profesijas pārstāvjus vienmēr pavada šaubas. Jā, es esmu gleznotāja, bet es negribu sevi ielikt tikai tajos rāmjos. Man drīzāk gribētos sevi saukt par mākslinieci, jo tomēr ir vēl dažas lietas, ko gribētu pamēģināt un atklāt citus veidus, kā izpausties."

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!