Alises gadījumā atklāsme darboties šajā jomā nebija kā zibens spēriens, lēmums bijis organisks. Viņas ģimenei radošais gars nav nekas svešs, tāpēc došanās pa mākslas līniju bijusi visai likumsakarīga.
Viņa sevi labprātāk dēvē par mākslinieci, nevis gleznotāju, jo nevēlas sevi ierobežot kādā specifiskā mākslas lauciņā. "Radošas profesijas pārstāvjus vienmēr pavada šaubas. Jā, es esmu gleznotāja, bet es negribu sevi ielikt tikai tajos rāmjos. Man drīzāk gribētos sevi saukt par mākslinieci, jo tomēr ir vēl dažas lietas, ko gribētu pamēģināt un atklāt citus veidus, kā izpausties."
Alise stāsta, ka pēc dabas viņa vairāk ir introverta, tāpēc arī ikdienišķā draudzība ar otu un audeklu ir viņai tieši laikā. Tiesa, mākslas darbos sanāk izlikt daļu sevis, lai citi pēc tam to vērtētu, bet Alise tic, ka māksla ir daļa no viņas, bet drīzāk tādā maigā formā, daudz ko atstājot ēnā.
Alise jau laicīgi domāja par izglītību šajā jomā. Viņa pabeigusi Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolu, kas bija labs pamats visai radošajam dzīvei. Likumsakarīgas bija arī studijas Latvijas Mākslas akadēmijā – tur iegūts maģistra grāds glezniecībā, bet tagad Alise papildina savas zināšanas un izglītību, darbojoties ar keramiku. Cerībā, ka pavisam drīz varēs nokomplektēt savu servīzi un iegūt maģistra grādu arī šajā jomā. "Man laikam vienmēr ir bijusi vilkme pamēģināt kaut ko jaunu. Ar katru lietu, ko mācāmies, mēs apgūstam kaut ko nedzirdētu par šo pasauli, kas bagātina redzesloku."
Pirmā lielā pieredze ar personālizstādēm Alisei bijusi 2008. gadā, kopš tā laika māksliniece cenšas īstenot aptuveni divas, trīs izstādes, kopējais personālizstāžu skaits varētu būt skaitāms aptuveni divos desmitos. Tik aktīvā ritmā Alise iegājusi, jo viņai vajadzīgi termiņi, lai sevi iegrožotu un dienas būtu produktīvākas.
Mākslinieces darbos vairāk dominē pilsētas un cilvēki tajās. "Tā ir mīlestība pret gleznošanu, kur ne vienmēr ir kāda dziļāka koncepcija, doma. Tas ir vairāk par impulsu – ja citiem gribas ko skaistu nofotografēt, tad man gribas to uzgleznot. Daudziem māksliniekiem gleznā slēpjas kāds dziļāks vēstījums, bet es nevēlos neko paziņot vai pierādīt, es gribu vienkārši atļaut cilvēkam uz brītiņu apstāties un vienu sekundi uz mirkli neko nepadomāt – sasniegt iekšējo, mentālo klusumu. Manas mākslas pazinēji zinās, ka man ir gleznas arī monohromos toņos, kuras atkal ir mazliet citādākas."
Jāpiebilst, ka gleznotājas darbi bieži vien tiek saistīti arī ar lietus motīvu.
Kā rodas gleznas un cik ilgi tās top? "Tas ir ļoti dažādi. Ja iziet gleznot ārā, tad tu esi motivēts pabeigt ātrāk, jo viss mainās: parādās mākonis, noriet saule, iestājas tumsa. Krāsas visu laiku mainās. Kad esi dabā, jāglezno samērā ātri, varētu pat teikt, ka tie darbi top relatīvi ātri – maziņš darbs aptuveni piecas stundas. Bet var gadīties, ka tu nepabeidz, jo to nevar ietekmēt. Man jāatzīst, ka darbnīcā gleznošana iet daudz lēnāk – tad iedzer tējiņu, paklausies ziņas un viss notiek daudz relaksētāk un lēnāk. Bet no otras puses tas ir labi, jo darbam var pieiet daudz kritiskāk. Kopumā gleznas var uzgleznot pāris stundās un var arī sešos gados neuzgleznot vienu darbu." Gleznotāja piebilst, ka bieži vien darbi ir it kā jau atzīti par pabeigtiem, tomēr pēc kāda ilgāka laika tos ir vēlme pārgleznot, nedaudz pielabot. Īpaši tā notiekot tad, kad darbi paliek darbnīcā, jo par galerijā esošiem darbiem ātrāk piemirstoties. "Gandrīz nekad nav tā sajūta, ka darbs ir pabeigts. Vienmēr gribas vēl labāk, smukāk, foršāk. Kaut kāda neapmierinātība vienmēr saglabājas, ja viss ir ideāli, tad vairs nav ko gribēt."
Radošā personība atklāj, ka gleznots tiekot dažādās situācijās. "Dažreiz tiešām jāpieķeras pie otas, jo tas ir vienīgais, pie kā pieķerties. Kaut kādā mērā arī savas emocijas sanāk izlikt, bet es nevarētu teikt, ka man patīk gleznot dusmīgai, tad labāk māju patīru," smejas Alise.
Runājot par to, kā ir būt gleznotājam Latvijā, Alise teic tā: "Ja tu gribi ļoti stabilu un drošu dzīvi, tad tu nevari kļūt par mākslinieku. Jo nav stabils ne darbs, ne droša alga, bet, ja ļoti mērķtiecīgi nepadodas, tad, es domāju, ka kaut kā var izdzīvot. Ar "leksusiem" varbūt nebrauc, bet kaut kā sevi nodrošina.
Latvieši mīl mākslu. Tad, kad ir televizors un ledusskapis, tad jau cilvēki arī domā, ko pie sienas piekārt," viņa skaidro.
Nelielu atpūtu no mākslas nācies paņemt tad, kad pasaulei pieteicies dēliņš Olivers. "Kad piedzima dēliņš, es domāju – nē, trīs mēneši un es sākšu riktīgi gleznot, viss būs tā kā līdz šim. Bet pēc trīs mēnešiem arvien mazāk un mazāk atlika laiks gleznošanai, jo bērniņš kļuva arvien aktīvāks. Tā kā es neplānoju pārāk bieži šādus pārtraukumus, tad es arī mēģināju izdzīvot šo laiku. Mēģināju būt kopā ar bērnu, lai nebūtu tās vainas sajūtas, ka nav piedzīvoti svarīgākie brīži. Tā kā tas nenotiek tik bieži, tad es ļāvu sev nedaudz apstāties un paskatīties, kā viņš aug. Protams, man gribētos, lai atliktu nedaudz vairāk laika gleznošanai, bet es šo laiku izbaudu.
Tomēr es apbrīnoju padomju laika sievietes, jo tolaik nebija pamperu, nebija veļasmašīnas, vīri dažkārt nepalīdzēja un arī veikali nebija tā pieejami. Tas ir prātam ir diezgan neaptverami, kā cilvēki tika ar visu galā. Mūsdienās jau tomēr nedaudz relaksētāk."
Pavisam nesen tika prezentēts ekskluzīvs 2017. gada kalendārs, ko paši veidotāji dēvē par Latvijas atbildi "Pirelli" kalendāra konceptam. Šis kalendārs ir tikai 1200 eksemplāros un to nav iespējams iegādāties. Katru kalendāra lapu ar savu mākslu aizpildījusi arī Alise. Lai arī pirms tam gleznotāja jau iesaistījusies dažādos projektos, šis ir viens no zīmīgākajiem un spilgtākajiem projektiem viņas karjerā. "Sanāca ļoti skaists kalendārs."
Runājot par nākotni, Alise sevi mākslā saskata vienmēr. Vai viņa nāks klajā arī ar pārsteigumiem arī keramikā? Māksliniece vien nosmejas, jo šajā jomā sevi uzskatot par diletanti. Keramika esot vēl viens medijs, kurā sevi izteikt, tomēr ražot vairumā – tas noteikti neesot Alises garā, viņa labāk iestāsies par ideju, radošumu. Rutīnas darbs neesot viņas raksturam piemērots.