Pamest noziedzniekus, lai rūpētos par skaistumu. Kā Laine Lapiņa pagrieza dzīvi par 180 grādiem  (5)

Policijas darbinieks bija gan Laines vectēvs, gan tēvs, tāpēc, daudz nedomājot, arī viņa izlēma doties pa ģimenē jau iemīto karjeras taciņu. Sākot ar 2000. gadu viņa strādāja kriminālpolicijā par ekspertu-kriminālistu. Viņas ikdiena bija visai piedzīvojumiem bagāta – katru dienu nācās braukt uz dažādiem izsaukumiem. Tā kā viņa darbojās kriminālpolicijā, tad arī izsaukumi bija tikai un vienīgi krimināla rakstura, tātad slepkavības. "Ja citi varēja noskatīties romantisku filmu piektdienas vakarā, tad man noteikti tas bija tik pat "romantisks" izsaukums uz kārtējo ģimenes skandālu, kur kāds ir nodūris savu draugu-pudeles brāli vai sievu, vai māti utt. Ainiņas bija tiešām ar visai nežēlīgu vardarbības piesitienu. Bija visādi, bet garlaicīgi noteikti nē."

Jāpiebilst, ka arī turpmāk ar tēvu darba vidē viņai bija visai ciešs kontakts – Policijas skolā bija jābūt viņa audzēknei, gan pēc tam kādu laiku jāstrādā kopā (augstākā vadība ļāvusi strādāt viņa pakļautībā, jo šajā amatā viņa bija jau trešajā paaudzē), tomēr tas gan nenozīmēja, ka bija kādas atlaides – drīzāk gluži pretēji, bija jāpierāda, ka viņa ir spējīga un nav vien šajā amatā radniecīgo saišu dēļ.

Vēlāk Laine turpināja savu dienestu Valsts robežsardzē. "Tur bija tas gods strādāt kopā ar foršiem kolēģiem, kuri man vairāk ieviesa saprašanu par "papīru būšanu", protokoliem un izmeklētāja darbu.

Jāpiebilst, ka Laine sevi nepierādīja vien profesionālajā jomā, pēc aktivitātes viņa tiecās arī savā brīvajā laikā – izmēģināja spēkus karatē, slidoja, skrēja, skrituļoja, dejoja un pierādīja sevi citās sportiskās aktivitātēs.

Diemžēl laikā, kad viņa strādāja Valsts robežsardzē, Laine guva muguras traumu, kas būtiski pamainīja arī nākotnes plānus. Viņas dzīve pārvērtās, jo nācās daudzās jomās sevi ierobežot. Tolaik viņa pārgāja strādāt uz Siguldas tiesu. Tiesneša palīga amatā viņa nostrādāja dažus gadus, un darbs viņai tīri labi patika. Tomēr ar laiku parādījās arī traumas atstātās sekas. "Sēdošajā darbā sāka sāpēt mugura. Un tad arī parakstījos uz muguras operāciju. Tas īstenībā bija noteicošais solis, kas atkal pagrieza manu dzīves ceļu citā virzienā."

Jāpiebilst, ka laikā, kad viņa strādāja Siguldas tiesā, viņa apmeklēja arī manikīra kursus – sākotnēji tas bija prieciņš sev, bet vēlāk par klientēm kļuva arī viņas kolēģes. "Sākot pamazām knibināties, sapratu, ka man tas patīk." Laine bija jau tā iestrādājusies, ka vienu dienu attapusies, ka nu jau ir izveidojies neliels klientu loks un idejiski ienākumi mērāmi tiesneša palīga algas apjomā. "Tikai bija neliela starpība – laiks patērēts mazāk, turklāt sev tīkamā un vēlamā laikā. Mani šī ideja sāka vilināt arvien vairāk. Galvā nepārstāju ģenerēt visu ko, lai tikai uzrakstītu atlūgumu, bet uz to brīdi valstī bija krīze, cilvēkiem katastrofāli pietrūka darba vietu...Tajā brīdī man necēlās roka rakstīt atlūgumu, tādējādi uzreiz sev it kā parakstot spriedumu. Bet Dieviņš izdarīja visu pats un nolika visu savās vietās – es paliku stāvoklī, un mierīgi varēju iet dekrēta atvaļinājumā."

Kad Lainei bija pienācis mirklis atgriezties darbā, klientu loks bija manāmi pieaudzis, krīze nedaudz mazinājusies – tas deva viņai drosmi uzrakstīt atlūgumu un paļauties uz to, ka nu alga vairs nebūs konkrētā datumā, bet gan būs tik daudz, cik un kā pati strādās. Reģistrējot Valsts ieņēmumu dienestā savu jauno nodarbošanās veidu, Laine sāka strādāt pavisam citā sfērā, iesākot jaunu nodaļu savā dzīvē.

"Laikam ejot, sapratu, ka esmu īstajā vietā," laimīga atzīst apņēmīgā sieviete. Ņemot vērā, ka Laine bija turpinājusi ģimenisko tradīciju profesijas izvēlē, viņai vaicāju, kā uz šādu lēmumu reaģēja tēvs: "Tēvs sākotnēji bija pret šādu nodarbošanos jeb, citiem vārdiem sakot, "kā tad tā, ka tagad, jurists būdams, vīlēs te kaut kādus nadziņus". Uz to brīdi nepadevos apkārtējo izbrīnam un turpināju iesākto."

Pagāja gadi un atkal Laine saprata, ka viņa vēlas pilnveidoties. Viņa intensīvi sāka apmeklēt dažādus dizaina kursus, sāka interesēties par konkursiem un nokārtoja eksāmenu, ka ir tiesīga apmācīt arī citus topošos manikīra speciālistus. Stāstot par bagāto pieredzi, viņa neaizmirst pateikties arī Jūlijai Rižakovai – cilvēkam, kura viņa var pateikties par savu izaugsmi, motivējot un atbalstot Laini. Tik aktīvi darbojoties, viņa saprata, ka viņas darbības telpa kļūst par šauru. Un jau atkal jāsaka, ka Laine neapstājās, bet devās tikai uz priekšu – sieviete atvēra savu studiju, kur interesenti var nākt mācīties manikīra kursus, gēla nagu modelēšanas un dažādus dizaina kursus.

Šobrīd šajā sfērā Laine darbojas jau aptuveni septiņus, astoņus gadus, ne brīdi nešauboties un nenožēlojot savu izvēli. "Varbūt valsts iestādē darba laiks ir normēts, no 8.00 līdz 17.00, taču tā nav sirdslieta. Manā gadījumā tā sākotnējā knibināšanās pārtapa par hobiju, kurš vēlāk apvienojās ar darbu. Jā, stundas sanāk strādāt garas, nereti esmu darbā pat 12 stundas, it īpaši pārslodzi jūtot pirms svētkiem. Tiesa gan, nepieciešama arī atpūta, ko es vēl līdz galam neesmu iemācījusies sev piešķirt, tādējādi pāri nodarot sev un savai ģimenei..."

Ko par to saka Laines vistuvākie? "Reizēm mani grib izrakstīt no mājas grāmatas," viņa nosmej. "Bet kopumā mana ģimene ir mans atbalsts, arī tēvs sen ar šādu manu darbu ir samierinājies un pat priecājas par konkursos iegūtajām pirmajām vietām!"

"Reizēm, kad cilvēks baidās, viņš tā arī nekad neuzzina, ko ir palaidis vējā... Labāk pamēģināt un nožēlot, nekā nepamēģināt un nožēlot. Kamēr ir mērķi, būs izaugsme, un būs arī apziņa, ka ej pareizajā virzienā! Es iesaku nebaidīties, iet mācīties ko jaunu, zīmēt, dziedāt, dejot – jebko, lai tikai sirdij prieks!"