Kad vajadzīgs atvaļinājums no atpūtas: piedzīvojumu meklētājas Aijas Moricas dzīve bez rutīnas  (2)

Aija ir arhitekte un jau no pašiem pirmsākumiem viņa uz šo profesiju lūkojusies ļoti mērķtiecīgi. Arhitektūra ir kļuvusi par viņas sirdslietu. "Es domāju, ka jebkura profesija ir interesanta, ja tā interesē darba darītājam. Un jebkurā profesijā var augt un attīstīties. Katram vienkārši ir jāatrod kaut kas savs, un man ir ļoti paveicies." Viņa stāsta, ka arhitekts darbs ir viens no tiem, kas nebeidzas izejot no darba – ceļojot viņa pēta ēkas un mijiedarbojas ar pilsētu, iedvesmojoties turpmākiem darbiem.

Ceļošana – tā Aijas ģimenei jau kopš mazotnes nav bijusi sveša, jo arī viņas vecāki, kā nosmej pati enerģiskā sieviete, "ir mazliet dulli" – viņiem vienmēr iespēju robežās paticis apskatīt tuvākas un tālākas vietas. "Viņi nesēž mierā un arī es nevaru nosēdēt, neko nedarot," piebilst Aija, stāstot, ka bieži ģimene devusies izbraukumos un pārgājienos pa Latviju.

"Vēlāk man šis azarts noplaka. Bija tāds iespaids, ka ceļot ir dārgi. Tad, kad es pati sāku pelnīt, skaidrs, ka es kā students nevarēju atļauties nekur aizbraukt un man kaut kā arvien retāk sanāca ceļot. Arī pašai bija žēl – gribējās, bet, teikšu godīgi, varbūt pietrūka drosmes, kas mūsdienās pietrūkst daudziem." Sapratusi, ka tomēr vēlas kaut ko savā ikdienā mainīt, viņa pieteicās "Erasmus" studentu apmaiņas programmā, kur deviņus mēnešus pavadīja Portugālē. Tā Aijai bija fantastiska pieredze un viņa atkal sajuta maģisko ceļojuma garšu. "Principā gals maisam bija vaļā. Sākumā braucu apciemot draugus Porto, varbūt vēl nedaudz blakus paceļoju, bet vienā brīdī sapratu, ka pietiks ceļot pa Eiropu." Pēc šī lēmuma Aija atradusi domubiedrus, kas arī bijuši ceļa jūtīs, un iegādājusies biļetes uz Bali, ietverot maršrutā arī Taizemi, Kambodžu un Malaiziju. Tobrīd valdījusi neziņa, jo noslēpumu ēnā bijušas daudzas detaļas, un arī uztraukums licis par sevi manīt, tomēr tas vairāk esot bijis patīkamais satraukums – kopš tā laika viņa var iebakstīt pirkstu praktiski jebkurā vietā kartē, nebaidoties turp doties. Ceļotāja piebilst, ka var saplānot ceļojumus arī maciņiem izdevīgāk, vajag tikai plānot. Šis bija brīdis Aijas dzīvē, kad viņa vairs nav spējusi dzīvot, ja kabatā nav bijusi biļete nākamajam ceļojumam.

Pērn Aija bijusi savā ilgākajā ceļojumā – viņa Filipīnās bija veselu mēnesi. "Pēc divām nedēļām prāts jau bija pilnībā atslēdzies no ikdienas dzīves. Tomēr tas, kas man nepatīk garos ceļojums –mēs pārstājam būt pārsteigti. Mēs pierodam pie saullēkta, saulrieta, palmas, saldā mango, pludmales smiltīm un siltuma. Mēs sākam palikt ignoranti." Ceļotāja stāsta, ka siltajās zemēs, kas ir viņas iemīļotie galamērķi, cilvēks reizēm pārvēršoties par "dārzeni", jo siltais laiks tā vien mudina kaut kur atzvelties un neko nedarīt. Kopumā tāda slinka atpūta pašu Aiju nebūt neinteresē.

Arī kompānijai ir liela nozīme. Ja ceļojums plānojas ne tik tāls, piemēram, tepat Eiropā, vienmēr ap Aiju pulcējas prāvs domubiedru pulciņš, tomēr garajos ceļojumos jābūt uzmanīgam – vajag atrast labu kompanjonu, ar kuru "būs pa ceļam".

Kam Aija pievērš uzmanību? "Manī sēž tāds neliels antropologs. Mani interesē cilvēki un pati iekārta, kā viņi dzīvo. Interesē, kā viņi piepilda savas pamatvajadzības. Ja tā padomā, mēs visi esam pilnīgi vienādi – mums visiem vajag gaisu, ēdienu, mīlestību un mēs dzīvojam uz vienas planētas, kas vairāk vai mazāk veido vienādas iespējas katram. Man patīk apskatīt, kā ir izaugušas civilizācijas. Aizbraukt un redzēt, kā mūsdienu cilvēks ir mijiedarbojas ar vēsturi un ir pārnesis savas tradīcijas ikdienā. Piemēram, ir vietas, kur ļaudis aizvien staigā tautastērpos, turot rokās jaunāko telefonu."

Sākotnēji Aija plānojusi savus ceļojumus, rūpīgi izvērtējot, kurp doties, ko noteikti nepalaist garām, tādējādi laupot sev pārsteiguma brīžos, nonākot galamērķī. Pošoties ceļojumā uz Filipīnām, Aija nolēma mainīt savu plānošanas paradumu – naktsmītnes tika rezervētas vien pirmajam vakaram. "Tas bija labākais lēmums. Iespējams, mēs kaut ko palaidām garām, bet tas bija labākais lēmums." Kopš tā laika viņai ir jauns teiciens – "es plānoju neplānot."

Filipīnu iepazīšanas laikā gūtās emocijas bijušas patiešām jaunas un neizjustas. "Tas, kas man visvairāk dzīvē nepatīk – darīt kā parasti," tā Aija, skaidrojot, ka viņa vienmēr meklē kādu citu izaicinājumu – ceļojuma ilgumā, nokļūšanā vai kādā citā aspektā. Galvenais – lai nav kā parasti.

Lūk, kādu spilgtu atgadījumu atminas ceļotāja: "Mēs bijām divas meitenes Filipīnās. Un, ja tā padomā, tur notika daudzas lietas, kas bija gan ekstrēmas, gan bailīgas. Piemēram, mēs iemaldījāmies nelegālā zoodārzā. Diezgan netīšām, nenojaušot, kurp mēs ejam. Stāsts kopumā ir garš, bet īsumā – tas notika pilnīgos džungļos un metāla krātiņos bija ieslodzīti dažādi dzīvnieki, tajā skaitā pitoni, kurus vīrieši – ar automātiem rokās – baroja ar kaķiem. Mēs no turienes pazudām kā korķis no šampanieša pudeles. Sapratām, ka šī tiešām nav vieta divām meitenēm. Galvenais ir nekrist panikā, ieturēt vēsu garu un ticēt, ka izkulsies no šīs situācijas. Man patīk riskēt, bet es pie sevis vienmēr domāju – kur ir tā robeža? Es viņu neesmu atradusi. Šādas lietas es pat mammai dažkārt nestāstu, man jau pat atkārtojot paliek tā... Bet, kad esi tur, piedzīvo to pats, tad to kaut kā citādāk uztver. Ir jau izvēle neiekulties šādās situācijās. Nav jau tā, ka mēs apmeklējām tās iecienītākās tūristu vietas. Mēs apzināmies izvēlēto risku."

Aktīvā arhitekte stāsta, ka arī beztermiņa atpūta nav tā, kas viņu vilinātu – kad ir labi atpūtusies, viņa alkst iejukt pilsētas burzmā, nodoties savai sirdslietai jeb arhitektūrai.

Tomēr pilnīgā mierā enerģiskā sieviete nespēj dzīvot. "Es nespēju nosēdēt mierā. Ja es neceļoju, es piepildu savu ikdienu ar visu ko citu aktīvu." Aijai svešs nav snovbords, veikbords, sērfošana, kaitbords, distanču slēpošana. Vārdsakot, visus hobijus vieno viens pamatnosacījums – aktīvi un būt dabā.

Arī došanās pārgājienos Aijai ir diezgan tuva – šo hobiju viņa uzsākusi apmēram pirms četriem gadiem. Kopā ar draudzeni Aija nolēmusi doties pastaigā gar jūru. Toreiz abas nogājušas 35 kilometrus – no Rojas līdz Kolkai. "Gājām veselu dienu un sapratām, ka ir baigi forši. Izdomājām, ka laika gaitā noiesim visu piekrasti. Man šobrīd ir atlikuši nenoieti 50 kilometri. Esmu nogājusi no Igaunijas robežas līdz Liepājai. Protams, ne vienā reizē, bet vairākos piegājienos. Vēl tikai piecdesmit kilometri un es varēšu teikt, ka esmu bijusi katrā vietā pie visas Latvijas jūras robežas."

Jāsaka, ka patika pret pārgājieniem sapulcējusi veselu draugu loku un pagājušajā gadā viņi uzstādījuši paši savus rekordus. Piemēram, trīs dienās komanda nogājusi 200 kilometrus, kas nebūt nav maz.

Vai no atpūtas nogurst? "Nogurst, pat ļoti. Bieži vien atgriežos no atvaļinājuma un man vajag atvaļinājumu, lai atpūstos no atvaļinājuma. Tas ir tāds nebeidzams loks. Bet, kad atvēlu sev dienu mājās, es nezinu, ko ar to dienu iesākt – es nemāku tā atpūsties. Jo vairāk dara, jo vairāk var izdarīt – tas attiecas ne tikai uz darbiem, bet arī atpūtu."

Tuvojoties sarunas izskaņai, Aija vien piebilst: "Mēs pārāk bieži paļaujamies uz veiksmi, savu sapņu piepildījumu uzticot neredzamai varai. Bet ir salīdzinoši maz tādu cilvēku, kam nu tiešām neticami veicas, tāpēc es savus sapņus realizēju pati. Nospraužu mērķi un uz to dodos. Katram sev jāuzdod jautājums – kāds ir mans sapnis un ko es daru, lai šo sapni piepildītu?"