Ir jāgrib izdauzīt sev vietiņu nišā. Mākslas lietpratēju atvase un ilustratore Elīna Brasliņa  (2)

Starp jau iegūtajām atzinībām un pelnītajām balvām kā vienu no lielākajiem Elīnas sasniegumiem jāizceļ divreiz pēc kārtas saņemtā "Zelta ābeles" godalga par bērnu grāmatu ilustrācijām.

Skaidrs, ka šūpulī ieliktā mīlestība pret mākslu jau kopš bērnības ir likusi par sevi manīt, tomēr pati vēlējusies spēkus pierādīt arī citās jomās. "Tas visu laiku ir kaut kur bijis. Protams, kad biju maziņa, domāju, ka būšu gleznotāja – tāpat kā tētis, bet kaut kādā brīdi es sapratu, ka jāpamēģina kaut kas cits." Tā kā Elīnai labi padodas valodas, viņa nolēma studēt franču filologos, bet pēc bakalaura iegūšanas saprata, ka sirdslieta tomēr ir zīmēšana.

Šķiet, tikai likumsakarīgi, ka savu vietu Elīna atrada grāmatu pasaulē. Ja, iestājoties franču filologos, viņai likās, ka varēs tulkot romānus, tad apjaušot, ka zīmēšana ir īstā kaislība un iestājoties Mākslas akadēmijā, viņa organiski nokļuva līdz grāmatu ilustrēšanai. "Ja tu atrodi kaut ko, kas tev puslīdz padodas un par to tev maksā arī naudu, tad ir grūti koncentrēties uz kaut ko citu."

Konkrēti šobrīd sešas līdz astoņas stundas dienā sanāk veltīt par godu Latvijas simtgadei veidotajai pilnmetrāžas multfilmai "Jēkabs, Mimmi un runājošie suņi". Tas Elīnai ir kas pavisam jauns un sava veida izaicinājums, jo iepriekš zīmētie grāmatu varoņi nekad nav spējuši būt tik kustīgi kā multfilmā. "Iesākumā zīmēju materiālus, bet nekas no tā vēl nekustas...Aizsūtu, kādu laiku neko neredzu, bet tad aizeju uz studiju un ieraugu, ka manis zīmētais tēls staigā! Tā uzreiz ir motivācija strādāt tālāk."

Lai gan lielāko daļu ikdienas šobrīd aizņem tieši darbs pie multfilmas, paralēli vēl joprojām tiek strādāts pie bērnu grāmatu ilustrācijām. "Ilustrācija man patīk tāpēc, ka tā ir iespēja stāstīt stāstu un pašai attīstīt tēlu. Visu laiku ir jāmēģina radīt sajūta, ka tev ir interesanti, tad arī lasītājam un skatītājam tā būs."

Runājot par grāmatu ilustrācijām, Elīnai laika gaitā ir izveidojies atpazīstams rokraksts. Kā stāsta pati ilustratore, tas ir labi un slikti vienlaicīgi. Nereti mākslinieki ieslīd ātrajā jeb, kā to sauc pati Elīna, "čības stilā" – tas ir ērti un nav izaicinoši. Tomēr tad darbi sāk palikt vienveidīgāki, tāpēc tas, ko cenšas darīt māksliniece – variēt ar tehnikām, uzliekot sev mazus šķērslīšus, kas piespiež attīstīties. "Tu pats esi spiests sevi motivēt, lai attīstītos, saglabājot atpazīstamību, bet reizē arī ieviešot kādu variāciju rokrakstā."

"Ir jāgrib lasīt teksts, jāgrib iedziļināties. Bet nekad nevar uzzīmēt visu, jo lappušu skaits ir ierobežots un nedrīkst pieļaut, ka ilustrācijas nomāc tekstu. Ir jāmēģina atrast zelta vidusceļš." Nav šaubu, ka katram no mums iztēle darbojas citā virzienā, tādēļ no situācijām, ka grāmatas autora un ilustratora domas var nesakrist, ne vienmēr iespējams izvairīties. Tomēr tās vairāk vai mazāk parasti esot niecīgas detaļas, ne visa attēlu kompozīcija kopumā. "Ilustratora interpretācijai nevajadzētu būt "baigi" piesietai tam, ko vēlas redzēt pats rakstnieks. Tā veidojas kā sadarbība, bet man tomēr vislabāk patīk, ja man ļauj brīvu vaļu."

Runājot par radošo procesu, teju visa Elīnas diena tiek pavadīta zīmējot un fonā skanot audiogrāmatām. "Nereti darbs nav vienmuļš, kā varētu šķist, bet ļauj paralēli koncentrēties arī uz citām lietām," savas profesijas plusus iezīmē Elīna. Tomēr ilustratore piebilst, ka šis ir darbs, kurš nebeidzas, piemēram, ar pārkāpšanu pāri biroja durvju slieksnim, jo vienmēr ir ko darīt. "Darbs ir tepat uz galda, vārda vistiešākajā nozīmē. Tāpēc, ja kaut kas neliek mieru, tad var aiziet un kaut ko pielabot. Atslēgšanās ir grūta, bet ir jāmācās, kaut gan man patīk tas, ko es daru, un robeža starp darbu un hobiju ir saplūdusi."

Elīnai darbu, ko darīt ar sakostiem zobiem, gan neesot bijis, tomēr ir tādi, kuri paveikti ar lielāku aizrautību. "Ja es jūtu no sākta gala, ka kaut kas "nerīvējās" vai es nevarēšu tam veltīt pietiekami daudz laika, tad es labāk saku nē," skaidro ilustratore. Šādu principu viņa pieņēmusi, jo ir ļoti atbildīga, un ikkatru darbu vēlās padarīt kvalitatīvi un pirms termiņiem, jo, kā smejoties min Elīna, "ir sajūta ka priekšnieki ir niknāki nekā viņi ir patiesībā". Protams, neviens nemierīgi nedīdās blakus: "Es pati sev esmu dusmīgākais policists. Un, ja man uzticas, tad man ir sajūta, ka ir jābūt laikā un vēl labāk – pirms laika, jo nekad nav tā, ka tu vari strādāt pilnīgā izolācijā," stāsta māksliniece, skaidrojot, ka vienmēr darbos ir iesaistīts vēl kāds cilvēks, kura veikums, savukārt, ir atkarīgs no viņas darba ātruma.

Māksliniece stāsta, ka kopumā nav nemaz tik daudz bērnu grāmatu ilustratoru un līdzīgi ir arī animācijā – tātad ir iespēja izpausties. "Ir jāgrib strādāt, ir jāgrib izdauzīt sev to vietiņu nišā, tad tā atradīsies." Tomēr, neskatoties uz darbu daudzumu, izdarīgā sieviete teic, ka ir jāspēj atrast laiku, ko veltī arī saviem ģimenes locekļiem un tuviniekiem.

Viņa stāsta, ka, lai varētu strādāt konkrētajā profesijā, ir jābūt mīlestībai pret šo darbu – nevis tikai tāpēc, ka vajag, bet arī tāpēc, ka to kāro sirds. Tāpat jābūt vēlmei attīstīties, pacietībai un, protams, spējai pavadīt laiku, ilgstoši sēžot pie galda.