Stāsts par nepadošanos: Ieva uzaudzēja 'biezu ādu', palīdzot slimajiem un atverot fitnesa studiju

Ievas ikdiena ir dinamiska. Viņa strādā gan kā fizioterapeite, uztur savu studiju un paralēli strādā arī kā pasniedzēja – viņa pasniedz anatomiju, apmācot topošos fizioterapeitus un sporta zinātnes topošos speciālus, trenerus.

"Jau no bērna kājas man vienmēr patika fiziskās aktivitātes. Es nāku no fiziski aktīvas ģimenes, un kopā ar māsu un brāli mēs tikām radināti fiziskajam aktivitātēm. Tas ir asinīs," savu aizrautību ar sportošanu skaidro Ieva, piebilstot, ka sendienās bērni daudz radošāk piegāja šim procesam, jo nebija ne mobilo telefonu, ne datoru.

"Vidusskolā mācoties, sapratu, ka gribu palīdzēt cilvēkiem. Man bija trīs varianti: psihologs, kosmetologs vai speciālists, kas saistīts ar fiziskām aktivitātēm." Tā Ieva atradusi fizioterapijas jomu. Jāsaka gan, ka vēl pirms desmit gadiem Latvijā tā esot bijusi specialitāte, ko daudzi nemaz nezināja. "Pats bēdīgākais, ka nezināja pat ārsti. Bija nodarbības vai prakses slimnīcās, tad mūs sauca par vingrotājiem. Fizioterapeits nav gluži vingrotājs. Pat mediķi nezināja fizioterapijas nozīmi atveseļošanās procesā un arī profilaksē. Tagad tas arvien vairāk uzņem apgriezienus – tā ir viena no top profesijām un tāda arī paliks, jo cilvēkiem kustību balsta aparāta problēmas mūsdienu dzīves ritma dēļ ir ļoti bieži, tā ir aktuāla problēma."

Ieguvusi bakalaura grādu fizioterapijā, viņa nolēma turpināt iegūt zināšanas, iegūstot arī maģistra grādu sporta zinātnē. "Pēc tam mani uzaicināja strādāt par pasniedzēju, tā arī automātiski "ievelkot" doktorantūrā," stāsta apņēmīgā sieviete ar augstāko medicīnisko izglītību. "Es neesmu cilvēks, kas padodas. Ja es esmu kaut ko izdomājusi, tad es to izdaru. Varbūt tāpēc, ka pēc horoskopa esmu Strēlnieks – ja nomērķē, tad šauj. Man vienkārši ļoti patika. Un tas ir nenormāli svarīgi, ka dara to, kas patīk – gan mācību procesā, gan darbā. Tā ir viena no lielākajām laimēm, man liekas."

Nostrādājusi septiņus gadus, Ieva vēlējusies attīstīt kaut ko savu. Runāts, darīts! Ieva sākotnēji izveidojusi mājaslapu, kur bija atrodami dažādi vingrinājumi, ko viņa pati filmējusi, un cilvēkiem bijusi iespēja šos vingrinājumus abonēt. "Tagad jau viss pieejams "Youtube", bet toreiz tā nebija," viņa paskaidro, piebilstot, ka pat izveidojusi DVD.

Pēc kāda laika kopā ar partneri Diānu Stupeli viņas mājaslapu nolēmušas realizēt fiziskā un taustāmā veidā. Viņām izdevās! Nu jau fitnesa un veselības studijai "Vingrosev.lv" oktobrī būs pieci gadi. "Sākums bija sarežģīts – mums tika likti sprunguļi spieķos! Pirmkārt, nebija tāda īsta palīdzība no vīriešu puses. Kā mēs tagad smejamies, kopā ar Diānu mēs varētu māju uzcelt."

Sākotnēji apņēmīgās sievietes atradušas telpas, kuras bijušas tukši 500 kvadrātmetri bez nekā – ne starpsienas, ne apkures, ne siltā ūdens... Bijis grūti gan telpu izīrētāju, gan valstiska līmeņa problēmu dēļ, jo atbalsta nav bijis. "Tagad viss ir aizgājis, bet sākums bija grūts." Ieva stāsta, ka, lai pateiktu, ka viss beidzot ir izdevies un ir labi, bijuši vajadzīgi trīs gadi. Viņa stāsta, ka liels pluss sākumā bijis arī jau gadu gaitā iegūtā klientūra. "Ja es sāktu pilnīgi kā zaļš gurķis un pateiktu: "Es esmu fizioterapeite, nāciet šeit!", cilvēki nenāktu. Latvieši vispār ir tādi piesardzīgi, visu pirms tam izošņā, noskaidro... Bet latvieši ir arī prasīgi, kas ir labi, jo mēs esam pieraduši pie kvalitatīva servisa."

Ieva un Diāna ir ne tikai draudzenes, bet viņas vieno arī radniecīgas saites. Jau no bērnu kājas viņas ir kopā, iepazīstot viena otru līdz sīkākajai niansei. "Protams, ir bijuši brīži, it īpaši sākumā, kad bija dažādi sarežģījumi. Arī attiecības pasliktinājās, bet mēs tikām tam pāri." Vai kopīgs bizness ar labu draugu vai ģimenes locekli ir laba ideja? "Tas ir ļoti individuāli jāizvērtē. Protams, ir tādi cilvēki, kas var darboties tikai individuāli, kas nevar sastrādāties. Ir tādi, kuriem vajag kompāniju. Ir jāskatās, vai viens otru kompensē, dzen uz priekšu. Protams, tas ir risks, jo ne vienmēr viss sanāk labi un tas ietekmē attiecības. Ja ir labi, tad arī attiecībās ir labāk."

Kā jau arī Ieva minēja, uzsākot savu biznesu, šķiet, nevar izvairīties arī no ķibelēm. Tagad Ieva to var atminēties ar smaidu uz lūpām, tomēr toreiz smiekli nav nākuši nemaz. Vispirms nācies saskarties gan ar grāmatveža nekompetenci, kurš, kā izrādījies vēlāk, nav savus pienākumus veicis pēc labākās sirdsapziņas. Vēlāk abas dāmas atklājušas, ka lielos apmēros tiek zagta elektrība. Ieva un Diāna bija nevis tiešie nomnieki, bet gan apakšīrnieki, tāpēc nav īsti sapratušas, kā šo situāciju labāk risināt, jo pastāvēja iespēja, ka, dodoties skaidroties, viņām varētu vienkārši atcirst, ka telpas ir jāatbrīvo. Abas saņēmušas drosmi un spēkus, lai problēmas atrisinātu, taču tas esot bijis visai saspringts mirklis. "Bija ļoti lielas krāpniecības. Ja tu esi īrnieks, pastāv daudzi riski," atminas studijas vadītāja. "Ja sākumā būtu viss aizgājis kā smērēts un būtu viss forši, es domāju, ka viss būtu turpinājies citādāk. Mums bija grūts sākums, ar baigo cīņu. Tagad esam norūdījušās, uzaudzējušas "biezu ādu"."

Runājot par ikdienu, Ieva teju visu darba dienu pavada ar cilvēkiem. Viņa nenoliedz, ka, strādājot šādā darbā, nepieciešamas arī psihologa iemaņas. "Tāpēc arī mācību procesā šie priekšmeti tika iekļauti un tas ir absolūti nepieciešams – gan tāpēc, lai zinātu, kā runāt ar pacientu, gan tāpēc, lai aizsargātu sevi. Tu strādājot nevari atdot sevi visu pacientam."

Ieva atminas, ka studiju laikā vienā no pirmajām nodarbībām, kas paredz darbu ar pacientiem, viņa masēja kādam jaunam puisim kājas. Viņš bijis paralizēts. "Viņš man vaicāja: "Nu, mēs iesim uz dejām?". Es sapratu, ka tas nav reāli, bet viņš cerēja, ka varēs staigāt. Es toreiz to tik personīgi ņēmu pie sirds, aizgāju mājās un raudāju. Arī tagad, skatoties uz saviem studentiem, es redzu to pašu. Ir jāsaprot, ka tāda ir situācija. Ja nedaudz noslēdzies, tas nenozīmē, ka tu kļūsti necilvēcisks, tu vienkārši iemācies sevi pasargāt."

Bet kā šādās situācijās ir jārīkojas? "Ir jādod cerība un jāmotivē. Ja cilvēkam ir kāda vaina uz visu mūžu, tas nenozīmē, ka viņam ir tikai jāguļ un viņš neko nevar darīt. Viņš var ļoti daudz ko darīt – tikai citādi, varbūt nedaudz specifiskāk. Ir jāiemāca dzīvot citādāk un jāparāda šīs nianses." Protams, arī tagad, kontaktējoties nemitīgi ar cilvēkiem, Ieva dažkārt jūtas izsmelta, tomēr gadu gaitā viņa ir iemācījusies novilkt robežu un pasargāt sevi.

Vaicāta, kā pabūt visur un padarīt visus darbus, kas Ievai nebūt nav maz, viņa nosmej, ka tas ir jautājums, kas viņai tiek uzdots bieži. "Man ir daudz enerģijas. Ja es enerģiju izmantoju pareizi, es varu kalnus gāzt. Pirmkārt, jāplāno laiks. Es gan nesaku, ka man vienmēr izdodas sabalansēt darbu ar atpūtu... Pirms kāda laika teicu – jo vairāk dara, jo vairāk var izdarīt. Tā ir sava veida patiesība, bet, protams, tur arī ir jābūt robežai. Tu nevari izkāpt no sava iespēju lauka, ir jādomā, lai ir kvalitatīvs uzturs, labs miegs."

Ieva stāsta, ka viņai ļoti būtiska ir daba, klusums un miers. Ja viņa jūt, ka darbi sāk spiest, vienkārši nepieciešams doties uz mežu, kur Ieva no jauna smeļas enerģijas rezerves.

Sarunas noslēgumā Ieva piekrīt dalīties ar dažiem zelta padomiem, ko vajadzētu likt aiz auss ikvienam. "Es vienmēr uzsveru, ka nav viena labsajūtas formula visiem – nevaru teikt, lai cilvēks iet skrien, braukt ar riteni vai peldēt. Ir jādara tas, kas patīk! Jābūt ir pacietīgiem, jāsāk pakāpeniski, lai nav pārslodzes, pārpūles un lai nenodarītu sevi pāri. Cik vien var, vajadzētu uzturēties svaigā gaisā, jo mūsdienu dzīves ritms ir gana spriedzes pilns. Fiziskās aktivitātes jebkurā vecumā un praktiski pie jebkurām diagnozēm nav kontrindicētas, tām jābūt pareizām, individuāli piemērotām, lai nenodarītu sev sliktu."