Zaiga Morris par dzīvi ASV: visvairāk pietrūkst latviešu, kas māk sūdzēties  (60)

Daloties ar savu stāstu, Zaiga atklāj, ka cieš no depresijas, un milzīgās pārmaiņas viņas dzīvē izraisīja arī panikas lēkmes. Tomēr meitene savu izvēli nenožēlo un aicina cilvēkus ieklausīties sevī, kā rūpēties par savu garīgo veselību. Cilvēkiem, kas cīnās ar skumjām un depresiju, Zaiga novēl saprast, ka viņi nav vieni un, par spīti visam, var piepildīt savus sapņus: "Ja es tiku tik tālu, jūs noteikti varat tikt tālāk."

"Tā kopā pavadījām pāris mēnešus, dzīvojām tā, it kā tā vienmēr būtu dzīvojuši. Bez strīdiem, vienmēr smejoties, kopā strādājot pie nelieliem projektiem, izpētījām apkārtējo vidi kopā, bija ļoti, ļoti interesanti. Satiku viņa ģimeni, tuvākos draugus. Ar visiem ļoti labi satiku, ļoti ātri izveidojās siltas, tuvas attiecības. Tuvojoties atpakaļ došanās datumam, sākām saprast, ka arī šo mēs tā vienkārši nevaram atstāt, nevaram dzīvot katrs savā kontinentā, vajag kaut ko darīt lietas labā. Tā vienu vakaru izlēmām – precēsimies un dzīvosim kopā! Tieši tik vienkārši."

Zaiga neskumst, ka izpalika romantisks bildinājums un vēlāk arī baltā līgavas kleita. Viņi nav lieli tradīciju cienītāji un netic tādai laulībai, kādu to apraksta pasakās, bet "tas bija mūsu variants, kā kopā būt".

"Lai varētu pārcelties uz ASV un apprecēties, bija jāiegūst līgavas vīza. Viss process ilga deviņus mēnešus." Tajā laikā Zaigai nācās aizpildīt neskaitāmas formas un dokumentus, atbildēt uz daudziem jautājumiem, pierādīt, ka viņa nav teroriste, sazināties ar vēstniecību un veikt ļoti daudz citu darbību, bez kurām vīzu dabūt nebija iespējams. "Kopā tas viss izmaksāja pāris tūkstošus dolāru, ļoti daudz stresa un savu devu asaru."

Svarīgs bija arī tuvinieku atbalsts un tas, ka neviens viņu nemudināja apstāties, pārdomāt. "Zinu, ka mammai bija grūti redzēt savu bērnu plānojam dzīvi otrā pasaules malā, bet ne reizi viņa nenāca pie manis, lai atrunātu, domāju, ka viņa redzēja, ka Maiks ir tas cilvēks, kuru mīlu un, protams... mani ir ļoti grūti atrunāt, ja mērķis ir nosprausts." Savās jaunajās mājās Zaiga ieradās 2014. gada 18. februārī.

"Neatceros vairāk, kas mani pamudināja nopirkt ūdenskrāsas un otiņas bet no kaut kurienes tā doma radās. Pāris reizes uzzīmēju kaut ko, sanāca mazi skribelējumi, nekas tāds īpašs. No Maika dzirdēju mazas uzslavas, mazus paldies, ka tu to dari, tev vajadzētu turpināt, tu noteikti vari. Noticēju viņam un noticēju beidzot arī sev, un uzgleznoju savu pirmo biti. Visās vismazākajās detaļās. Neatlaidīgi gleznoju aptuveni septiņas stundas, kamēr uz papīra redzēju to, ko gribēju redzēt un tad biju kādu brīdi šokā. Ja kādreiz ūdenskrāsas uz papīra vienmēr beidzās ar nesaprotamas formas un krāsas smērējumu, tad manā acu priekšā tagad stāvēja kaut kas tāds, ko no sevis nekad dzīvē negaidīju."

"Galvenokārt mans veikaliņš piesaista dabas un augu mīļotājus tepat ASV. Tā mans mazais "Etsy" ir pārvērties par manu darbu un tai pašā laikā ir mana aizraušanās. Es radu pati ar savām rokām, gleznoju vai tamborēju, bet tas ir mans darbs!" Pašlaik Zaiga strādā arī algotu darbu, bet viņa ļoti cer, ka interneta veikaliņš pārvērtīsies arī viņas galvenajā ienākumu avotā.

Savu veikumu Zaiga popularizē, izmantojot fotogrāfijas, kā arī sociālo tīklu "Instagram". Tas viņai nozīmē daudz vairāk nekā vieta sevis popularizēšanai. Viņai ar foto palīdzību komunicēt ir vieglāk nekā, izmantojot vārdus. Ar "Instagram" palīdzību viņai ir izdevies sastapt ļoti daudz interesantu cilvēku, turklāt tas palīdz uzturēt kontaktu ar Latviju. "Komunicēt ar bilžu palīdzību ir ļoti atsvaidzinoši un pavisam noteikti vienmēr liek atcerēties, ka esmu latviete, kurzemniece... parastā, kā saka mans "Instagram" ievads."

Zaiga nosaka: "Pat reizēm nav laika attapties, kur esmu iegājusi un kas ir manu acu priekšā, un man jau ir jāatbild, ka jūtos labi (jo citu variantu nav) un ko es no viņiem gribu... varbūt neko! Tas tiešām man kā kurzemniecei vēl šodien ir grūti un nepierasti. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc ļoti pietrūka un pietrūkst Latvijas un latviešu, mēs latvieši esam forši, mēs esam īsti un mākam pasūdzēties, kad vajag un nevajag."

Zaiga ir pārliecināta, ka cilvēkiem ir jāieklausās savā intuīcijā un jātiecas pretī sapņiem, neklausoties cilvēkos, kas mēģina atrunāt no to piepildīšanas. Cilvēkos, kas stāsta to, ko nevari paveikt, Zaiga iesaka neklausīties, jo to, ko nevarēsi tāpat neizdarīsi. "Grūtības vienmēr būs visur, bet mēs varam atrast kādu, kas palīdzēs un iedvesmos."