Ingūna ir īstena madoniete – tur dzimusi, mācījusies un arī pēc mazumtirdzniecības komercdarbinieka profesijas iegūšanas atgriezusies savās bērnības takās. Pavisam aši ieguvusi arī darbu – viņa strādāja mobilo sakaru operatoru klientu apkalpošanas centrā, kuru vadīja piecus gadus. Diemžēl no darba nācies aiziet veselības dēļ, tomēr šo laiku viņa velti neizniekoja, bet izmantoja izglītības papildināšanai.
Tieši tajā pašā laikā pieteicies arī bērniņš. Un līdz ar grūtniecības iestāšanos Ingūna uzsākusi "pērļot" jeb darināt dažādas rotas un skaistumlietas no pērlītēm. Ideja par šo nodarbi nākusi visai nejauši – viņa iedvesmojusies internetā, pamēģinājusi un pērļošana patiesi iepatikusies. Tā arī radusies doma īstenot sapni par nelielu, ber savu uzņēmumu. Izdarīgā sieviete reģistrējās Valsts ieņēmumu dienestā un uzsāka savu mazo biznesiņu.
"Pērļošana man padevās viegli, tāds patīkams process, kura laikā var gan relaksēties, gan izveidot ko skaistu. Daudz darbiņu aizgāja dāvanās. Gadījās tā, ka uzdāvināju kādu, bet cilvēks pēc kāda laika nāca un pasūtīja vēl kaut ko," cilvēku ieinteresētību apjautusi Ingūna. "Man jau sen bija ideja par kaut ko savu. Mana devīze – kaut mazs, bet savs. No sākuma ienākumi bija mazi, daudz darbiņu aizgāja dāvanām. Tā kā dzīvoju kopā ar meitas tēvu, materiālā puse kaut cik bija nodrošināta."
Mēneši ritēja un grūtniecība arvien vairāk ietekmēja Ingūnas dzīvi, viņai vairs nebija tik viegli kaut kur doties un savus darinājumus pārdot, tāpēc sieviete sāka ar darinājumu fotogrāfijām dalīties internetā.
Piedzima meitiņa Sofija. Lai arī bērniņš bija plānots un gaidīts, attiecības Ingūnas un bērna tēva starpā saasinājās. "Šķīrāmies, jo ģimenē valdīja emocionālā vardarbība, kas sākumā nebija jūtama. Bērns attiecībās izmainīja daudz ko, jutu, ka meitas tēvs mani sāk ierobežot arvien vairāk un vairāk, līdz mana dzīve bija tikai mājas un bērns. Izlēmu par šķiršanos, jo nekādas sarunas un mēģinājumi kaut ko izmainīt stāvokli neuzlaboja. Man nav ne dusmu, ne naida, ne sāpju – izskatot savu iekšējo pasauli, esmu sapratusi, kāpēc tieši tādas attiecības sev piesaistīju. Un pat ja mēs nepalikām kopā, tad tomēr pasaulē nāca brīnišķīgs bērns," stāsta Ingūna.
Ingūna palika viena, Sofiju nebija iespējams palaist uz bērnudārzu veselības problēmu dēļ, dažkārt veseļošanās ilga pat pusotru mēnesi. Ingūnai nācās piedomāt pie nopietnāka plāna, jo atrast darbu, ņemot vērā šos apstākļus, bija grūti. "Sākās izmisums, nesapratne, ko darīt – kā pelnīt naudu, sēžot mājās? Kā dzīvot? Kā nodrošināt sevi un bērnu?" Tā kā Ingūna bija radījusi jau daudz un dažādas pērļu rotas, viņa saprata, ka vienīgais, kas trūkst – jebkāda reklāma.
Tā arī sieviete sāka ar saviem darbiem dalīties feisbukā, kas guva milzu atsaucību un ieinteresētību. "Izrādās, mums ir ļoti daudz atsaucīgu cilvēku. Gribu teikt lielu paldies viņiem, jo pāris dienu laikā ar cilvēku palīdzību izdevās pārdot daudz darbiņu, ļoti daudzi izrādīja interesi un pasūtīja darbus uz vēlāku laiku, daudzi palīdzēja ar idejām, gaišiem vārdiem, padomiem, uzmundrinājumu. Daudzi tāpat vien piedāvāja materiālo palīdzību, kā arī palīdzību apģērba, apavu un dažādu saimniecībā nepieciešamu lietu iegādē. Kā saka, ar cilvēku atbalstu mans bizness dzima pa īstam, jo pašreiz pasūtījumi man ir vairākiem mēnešiem uz priekšu. Man pat bija jāpārkārto dienas grafiks, lai tiktu galā ar visiem darbiem. Tagad esmu priecīga – es pelnu naudu ar to, kas man patīk. Tika piedāvātas arī citas iespējas piepelnīties, bet pie pašreizējā darba apjoma nevaru savienot vairākus darbus. Un, rēķinot no pasūtījumiem, esam ar meitu nodrošinātas," stāsta Ingūna, piebilstot, ka viņai piepalīdz arī radu saime un mamma.
"Nākotnē domāju atvērt savu internetveikalu – starptautisku. Apgūt dekupāžas tehniku. Vēlos mācīties, augt un attīstīties. Labprāt palīdzētu cilvēkiem, kuri ir izmisumā kaut kādu situāciju dēļ un neredz gaismu tuneļa galā. Arī man tā bija, bet gaisma tur ir un ir iespējams to ieraudzīt un sasniegt."
Ingūna atklāj, ka vistraucējošākais dzīvē esot upura sindroms, kad sevi cilvēks pats uzskata par cietēju. "Tiklīdz es apzinājos savu upura sindromu un nekavējoties sāku mainīt domas un izturēšanos, sāka mainīties mana dzīve. Arī bērns nav traucēklis, piemēram, "es jau nevaru, esmu viena ar bērnu", "man nav laika, es visu dodu tikai bērnam", bērns ir dāvana! Ja uzskatīsi, ka bērns maisa vai neļauj izveidot tādu dzīvi, kā vēlies, tad tā arī būs. Vientuļie vecāki bija un būs. Jā, reizēm ir grūti, ir izmisums. Bet tiklīdz kādu situāciju pieņem par izaicinājumu – viss mainās. Jāatceras, ka vienīgais stāvoklis, kad neko vairs nevar pasākt, ir nāve."
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
