Vingro, ceļo un apgūst datorprasmes. Sirsnīgā kundzīte Gunta pierāda, ka 80 gadi nav šķērslis  (6)

Guntai ir vīrs Ziedonis, dēls Kristaps, mazmeitiņa Klinta un viņas mamma Jolanta, tomēr, kā teic pati, viņai ir arī otra ģimene. 57 gadu vecumā, dodoties pensijā un atvadoties no darba bibliotēkā un kultūras jomā, viss iegrozījies tā, ka viņa uzsāka vienu reizi nedēļā pieskatīt divus bērnus – Ilzi un Jāni. "Kas to būtu domājis, ka viss tā izvērtīsies... Tā es viņus auklēju līdz šodienai. Tie ir mani bērni, kā otra ģimene," tā Gunta.

"Pēc tam sāku palīdzēt visiem draugiem, radiem līdz pat šai dienai," stāsta Gunta, piebilstot, ka viņai ir piecu māju atslēgas, un viņa zina, ka vienmēr tur būs gaidīta.

Aktīvās kundzītes nedēļa ir visai aizņemta. Pirmdienu rītos Gunta dodas uz vingrošanu. Bet pēc tam – attīstīt datorprasmi. Otrdienās un trešdienās Gunta dodas apciemot savu otro ģimeni, ceturtdienā viņa dodas uz tautas lietišķās mākslas studiju "Valdziņu", kur darina dažādus etnogrāfiskos darinājumus. Ceturtdienas ir arī dienas, kad Gunta dodas apciemot savu dēlu Kristapu, kur arī piepalīdz ar dažādiem darbiņiem. Bet piektdienās atkal laiks doties uz vingrošanu, pēc kuras viņa vēlreiz dodas piepalīdzēt saviem mīļajiem.

Gunta palīdz, kā var – izgludina kādu kreklu vai kleitu, uzvāra zupu vai piepalīdz ar kādu citu darbiņu, kas jauniešiem, kā viņa pati tos sauc, atvieglotu ikdienu. Gunta tik piebilst: "Mazliet jāsadala tie darbi, lai nebūtu liela slodze. Man ar sirdi mazliet nav labi, bet man vajag fizisku darbu – tikai nedrīkst pārpūlēties."

Kā pati smej, TV pārraidēm un lasīšanai laika paliek pavisam maz, bet tas ir tā vērts, jo, esot kopā ar saviem jauniešiem, arī pati jūtas jauna un visu varoša.

Sestdiena un svētdiena gan Guntai ir brīvdienas, kā viņa saka. "Tad es varu ar rokdarbiem ņemties." Kad Gunta ir parūpējusies par visiem un ir kāds laiciņš sev pašai, viņa dodas kultūras baudījumā – apmēram trīs, četras reizes mēnesī viņa apmeklē koncertus.

Regulāri uz veselības vingrošanu Gunta dodas jau desmit gadus. "Tur es obligāti eju, tā kā uz darbu." Šīs divas stundas nedēļā (katra nodarbība ilgst apmēram stundu) uzlabo gan Guntas veselību, gan pašsajūtu. "Ja es nevingrotu, es varbūt no gultas nevarētu tikt laukā." Kā stāsta aktīvā pensionāre, galvenokārt šajās vingrošanās sastopas viņas vecuma cilvēki, tomēr kā paraugs visiem bijusi kāda 96 gadus veca kundzīte, kura vingrojusi jau kādus 60 gadus. "Mēs neviens tā nevarējām izpildīt kā viņa," smejas Gunta. Šajās nodarbībās svaru gan nenodzīšot, tomēr visus ķermeņa loceklīšus gan izvingrināšot. "Visas mēs esam sajūsmā! Man tas tagad ir tā iegājies, ka es pat nevaru iedomāties neiet. Es agrāk nekad nesapratu, cik svarīgas ir kustības. Es jau tagad visiem jaunajiem saku, lai nepalaižas, bet sāk ar fiziskām aktivitātēm tagad nodarboties."

Tuvi sirdij Guntai ir arī rokdarbi. Ar tiem viņa aizrāvusies jau kopš bērnības. Tiesa, toreiz tas vairāk ir bijis apstākļu dēļ, tomēr tā tas ir pāraudzis par īstenu vaļasprieku. Šobrīd Gunta priekšroku dod tamborēšanai – tas tāpēc, ka adīšana "spiežot" uz sirdi.

Būt darbībā – tas Guntai ir pašsaprotami. "Es nevaru nosēdēt uz vietas, man visu laiku vajag kaut ko darīt – krustvārdu mīklas minēt, puzles likt..."

Pārsvarā Gunta ceļo pa Eiropu, visbiežāk viena pati un parasti ar autobusiem. Jau kopš 1995. gada, kad devusies pensijā, viņai iestrādājies ritms – divus gadus krāj naudiņu, bet pēc tam bauda priekus ceļojot. "Es biju riktīgs autobusa tūrists," nosmej Gunta. Viņa, neraugoties uz cienījamo vecumu, bija atradusi arī savu visērtāko vietiņu gulēšanai – autobusa eju. "Man bija sarullējamais matracītis līdzi, un es tā varēju izgulēties! No sākuma jau visi bija atturīgi, laikam kautrējās, bet vēlāk bija pilnīgi cīņa uz to vietu. Man jau bija pieredze, es jau biju tā ieprovējusies uz to gulēšanu," atzīst Gunta.

Pēc došanās pensijā viņa apceļojusi teju visu Eiropu un metusies dažādos piedzīvojos. Piemēram, pat 73 gados Horvātijā viņa laidusies ar laivu pa kalnu upi.

Kāds spilgts ceļojums Guntai palicis atmiņā no pavisam nesenas pagātnes. Pirms diviem gadiem janvārī Gunta devās ceļojumā uz Tenerifi. "Lai gan ārā bija silts, ūdens ārā baseinā tāpat bija vēss. Es paskatos, tur jauni čaļi peldas – nu kā, man arī vajag! Ūdens bija vēss, bet es nopeldējos. Tajā dienā vēl aizbraucām vienā ekskursijā, tur bija visādi šovi kolosāli un viss tik feini, vēl aizbraucām šopingā. Bet vakarā es jutu, ka man tāda švaka sajūta. No rīta pieceļos, 40 grādu temperatūra! Aizbraucu uz slimnīcu un dabūju tur divas naktis gulēt. Es jau esmu tāds cilvēks, kurš vienmēr atradīs kaut ko pozitīvu. Es visiem teicu – visur esmu bijusi, bet slimnīcā vēl nebiju bijusi," smejas Gunta.

Runājot par tālākiem ceļojumiem, pagājušajā gadā Ilze ar visu ģimeni uz pusgadu pārcēlās uz Losandželosu. Šajā laikā viņi izdomājuši ciemos paaicināt arī Guntu. Sākotnēji Guntai tā likusies pavisam dulla ideja, tomēr jaunā paaudze viņu pierunājusi.

Viena, ar pārsēšanos Norvēģijā, bez angļu valodas zināšanām viņa uzsākusi savu ceļu uz Losandželosu. Jaunieši visu sarunājuši, nodrošinājuši palīdzību lidostā, kā arī izskaidrojuši un aprakstījuši visu līdz sīkākajai detaļai. "Mierīgi panesu to lidojumu. Tur nemaz nebija tik grūti, ļoti viegli atradu," mierīgi stāsta Gunta. Tā aizsākās viņas divas nedēļas garais piedzīvojums tālajā zemē. "Fantastiski. Es to sapņos nevarēju iedomāties! Es jau tikai pa Eiropu biju ceļojusi."

Tuvākajā laikā Gunta neplāno ceļot, jo spilgtais Losandželosas brauciens atmiņā vēl būs ilgi, kā noteic pati.

Sarunas beigās pavaicāju Guntai viņas jaunības un pozitīvisma noslēpumu. Lūk, ko atbildēja Gunta: "Man gribas, lai es esmu kādam vajadzīga, tāpēc es cenšos. Es arī cītīgi eju pie ārsta, kontrolēju savu veselību, lai es varētu palīdzēt citiem. Es ar šausmām domāju, lai tikai es nepaliktu uz gultas, lai kādam nav par mani jārūpējas."

Tomēr viņa uzsver, ka nav viena no tām, kas šausmināsies par visu. Arī par ziņās un raidījumos redzēto, negatīvo. "Kaut kas vienmēr notiek, bet es cenšos no negatīvā kaut kā attālināties. Ir un vienmēr būs kaut kas tāds, bet es skatos optimistiski uz dzīvi."

Gluži tāpat būtiska ir uzturēšanās pozitīvu cilvēku tuvumā. "Neciešu tos, kuri kritizē jauniešus – man šausmīgi nepatīk! Man liekas, ka jaunieši mums ir forši. Viss taču iet uz labu. Man jau vairāk ar jauniem saklapē, bet tās, kas iet vingrot, kas iet adīt un citos pulciņos, tās ir ar pavisam citu domāšanu – tādu, kā man – pozitīvu."