Atrast laiku visam. Olga Kotova – pirmā sieviete no Latvijas, kas uzkāpusi Everestā  (7)

Pirms vairāk nekā astoņiem gadiem Olga Kotova nolēma dibināt savu uzņēmumu un mācīt pilotus. Varbūt ne tiešā nozīmē, bet vismaz – vadīt uzņēmumu, kas nodarbojas ar profesionālu pilotu apmācību. Kā viņai ienākusi prātā doma par šādu uzņēmumu, kas, iespējams, kuram katram nešķiet tik ikdienišķa? Pavisam nejauši!

"No vienas puses – man ir liela ticība, ka jābūt stratēģiskiem mērķiem, bet no otras puses un arī pēc savas dzīves spriežot, varu teikt, ka lieli notikumi bieži vien notiek nejauši vai neplānoti." Līdzīgi bijis arī šajā gadījumā. Kā stāsta Olga, agrāk lidosta viņai bijusi teju kā mājas, jo sanācis ceļot pat vairākas reizes nedēļā. Aizbraucot uz Stokholmu un vakariņojot, viņa vilcinājusi laiku, lasot literatūru krievu valodā. Garāmejot kāds vīrietis, kurš, kā vēlāk izrādījās, bija aviācijas instruktors, noteica, ka arī pārzinot krievu alfabētu, jo viņa sieva ir no Ukrainas. Tā arī abi uzsākuši sarunu. "Vārds pa vārdam, tā mums raisījās saruna... Mēs vienkārši bijām divi cilvēki, kuri garlaikojās." Aviācijas instruktors pastāstījis par šo aizraujošo nozari un patiešām pamudinājis padomāt Olgai par šo jomu kā vietu biznesam. Atbraucot uz Rīgu, Olga apspriedusies arī ar draugu, kurš ir bijis pilots, un arī viņš teicis to pašu, ko Stokholmā satiktais vīrietis. "No tā, ko man stāstīja, bija skaidrs, ka tur ir kaut kāda niša, iespējas."

Olga pieņēma lēmumu aiziet no sava līdzšinējā darba un ar visiem spēkiem pievērsās jaunai idejai un biznesam, kas viņai tagad ir sirdij tuvs. "Tas, kas mani pat līdz šai dienai fascinē, ir tas, ka piloti ir cilvēki, kuri vienmēr ir zinājuši, ka viņi vēlas kļūt par pilotiem. Uz jautājumu, kāpēc viņi šeit strādā, viņi vienkārši atbild: "Vai tad ir vēl citas alternatīvas?" Ir fantastiski atrasties starp cilvēkiem, kuri dzīvo savu sapni un ar prieku iet uz darbu," tā Olga.

"Gribēju pamainīt arī darba un privātās dzīves balansu un man šķita, ka šis varētu būt arī veids, kā to izdarīt. Es vienmēr biju strādājusi ļoti daudz. Brīvdienas – tas bija nosacīts jēdziens. Tas tā bija bijis, kopš es sevi atceros. Un tad man arī parādījās hobiji, kas prasīja laiku, gribēju izzināt pasauli, bet tas nebija savienojams ar šādu darba režīmu. Man šķita interesanti mēģināt ņemt atbildību savās rokās, paskatīties, kā es to dzīvi varu sakārtot tā, kā man patīk. Toreiz likās, ka tā varētu būt jauna, interesanta pieredze. Kad tu sāc iet savu uzņēmējdarbības ceļu, no vienas puses tas tev dod neierobežotu brīvību – tu vari darīt vai nedarīt vienalga ko. Tev nav rāmju, tu tos sazīmē pats. No otras puses – tas uzliek simtprocentīgu atbildību, jo tu nevari pateikt, ka vainīgs bija kāds cits. Un tu nevari pateikt, ka tev ir slikta diena, jo kaut kas nesanāca ar klientiem, kolēģiem... Tu pats izvēlies klientus, sadarbības partnerus, darbiniekus. Un ja tev kaut kas nepatīk, tad jāpaskatās spogulī," stāsta Olga, neslēpjot, ka šobrīd darbs viņai sagādā baudu. Lai gan šī Olgas dzīves daļa ir gana interesanta, viņa piedzīvojusi neskaitāmus, burtiski elpu aizraujošus mirkļus savā brīvajā laikā, ko viņa labprāt pavada, kāpjot kalnos.

Arī otra Olgas kaislība – kalnos kāpšana – aizsākusies visai nejauši. Kādā februāra izbraucienā Islandē, viņa mitinājusies viesnīcā. Diemžēl vai par laimi remonta dēļ nebija iespējams doties uz sporta zāli, bezmērķīga pastaigāšanās Olgu nav vilinājusi, bet gluži sēdēt četrās sienās arī nav bijusi vēlēšanās. "Tad mēs ar draugu vienkārši devāmies pastaigā uz vietējo Reikjavīkas kalniņu. Ne man bija piemērots apģērbs, ne apavi," atceras Olga. Apmēram pēc četru stundu ilga kāpiena augšup, viņa konstatējusi, ka viņa no tā gūst baudu, tāpēc nolēmusi pamēģināt vēlreiz – tikai daudz sagatavotāka. Solis pa solim, pārgājiens pēc pārgājiena un Olga iemīlējusi kalnos kāpšanu līdz sirds dziļumiem.

Olga un arī viņas vīrs pievērsušies kalnos kāpšanai daudz nopietnāk un abi izbauda kopā būšanas laiku. "Kaut kā mēs varam viens otru paciest ilgstošu laiku," viņa smejas. "Kalnu kāpšana sagādā ļoti daudz jaunas un citādākas emocijas, un man liekas, ka vērtīgākas ir pieredzes, ar kurām tu vari dalīties, ne tikai izbaudīt viens. Tad tās pieaug nozīmīgumā un paliek ilgāk, mūsu gadījumā tas labi strādā."

Olga jau bija kāpusi kalnos vairākus gadus, bet reāls mērķis par uzkāpšanu Everestā viņai nebija. "Ne visiem maniem draugiem likās, ka kalnos kāpšana ir prātīgākais hobijs," smejoties stāsta Olga. "Kāds draugs man iedeva grāmatu "Retinātā gaisā" ("Into thin air") par 1996. gada traģiskajiem notikumiem Everestā. Dodot grāmatu, viņš teica: "Izlasi, cik tas ir briesmīgi, un varbūt tu pratīsies un sapratīsi, ka vajag izvēlēties drošāku hobiju."

Bet jo vairāk es to grāmatu lasīju, jo vairāk sāku domāt, ka tas ir ļoti interesanti un ka vēlos tur nokļūt. Tomēr toreiz tā sajūta nebija racionālā līmenī, un, ja man kāds būtu prasījis, vai man ir kāds reāls plāns, es atbildētu, ka nē, jo es nekad, iespējams, neizaugšu līdz tādam līmenim un tas ir bezatbildīgi iet kalnos, ja neesi tam patiešām gatavs. Jo tādā gadījumā tu nodari pāri ne tikai sev, bet arī ļoti daudziem citiem cilvēkiem."

Tā ideja par Everesta virsotnes sasniegšanu ilgu laiku bija tikai kā sapnis, bet tajā pašā laikā Olga devās dažādos citos pārgājienos. Sākot no kāpšanas kalnā divvientulībā ar vīru tepat Eiropā, beidzot ar ilgākiem un nopietnākiem kāpieniem grupās ar citiem entuziastiem.

Spilgti atmiņā Olgai palicis arī kāds trīs nedēļu garš pārgājiens Aļaskas Denali (Makinlija kalns) virsotnē. Kāpēc? Pirmkārt, tāpēc, ka šis kalns atšķiras ar savu loģistiku jeb, pareizāk sakot, ar tās trūkumu. Respektīvi, dodoties ceļā, līdzi jāņem viss, kas šajā laikā būs nepieciešams, piemēram kurināmais. Arī ūdens jāsagatavo pašam. Otrkārt, interesanti bija sagadījies, ka toreiz kalnā kāpis arī Rasels Braiss, kas nodarbojas ar kalnā kāpšanas ekspedīciju organizēšanu un vairākkārt turp ir devies pats. Viņš nolūkojies, kā Olgai izdodas veiksmīgi tikt galā ar apstākļiem, un noteicis, ka, viņaprāt, tīri tehniski Olga esot gatava arī Everestam. Tas bijis pirmais grūdiens reālai sapņa īstenošanai un uzkāpšanai Everestā.

Pēc tam sekojusi saruna ar vīru. Abi atzinušies, ka patiesībā doma par Everestu ir saistoša kā vienam, tā arī otram. Tas bijis vēl viens solis tuvāk Everesta virsotnei. Pēc laika abi devušies divu mēnešu garajā ekspedīcijā, kas bijusi prātam neaptverama.

"Tas ir brīnišķīgi," laimē nopūšas izdarīgā sieviete, piebilstot, ka vārdos sajūtas esot grūti izteikt. "Es meklēju iekšējo sajūtu. Tu kļūsti vienāds ar visiem. Kā maza, bet ļoti loģiska sastāvdaļa no pasaules. Tās ir izcilas zāles pret apsēstību ar sevi, savu svarīgumu. "Es un pasaule, kura ap mani kustas", "es un mani panākumi", "es un manas neveiksmes", bet tās domas ir caur "es" prizmu. Šādās situācijās, kad esi jūrā vai kalnos, šādai "es" prizmai nav nekādas jēgas. Tur jābūt aklam, lai neredzētu, ka tavs "es" tur ir absolūti mazsvarīgs. Tev vienkārši jāpakļaujas dabas spēkiem. Un tad tu izjūti cieņu pret apkārtējo vidi un citiem cilvēkiem. Ja tu esi kalna virsotnē un tur plosās vētra, tu saproti, ka visiem apkārtesošajiem cilvēkiem ir vienāda vērtība, neatkarībā no tā, kurš – ko ir sasniedzis biznesa pasaulē. Varbūt tas izklausās klišejiski, bet tad, kad tu esi kalnos, tu to izjūti ar mugurkaulu."

Bet kā ar atgriešanos atpakaļ realitātē? "Ne viss ir tik vienkārši. Kad esi bijis ilgstoši kalnos un paskaties uz pasauli no cita skatupunkta, tev mainās prioritātes. Piemēram, kas ir svarīgs un kas – mazsvarīgs. Kalnos ir diezgan skaidrs, ka steidzami un svarīgi ir tad, kad cilvēkam ir slikti un vajag nokļūt lejā pēc palīdzības. Tas ir steidzami. Ūdens trūkums – tā ir problēma, bet ēdiena trūkums ir kompensējams. Kad atgriezies mājās pie biznesa realitātes un tev klients saka, ka viņam vajag "steidzami" kaut kādu aktu, tajā brīdī "steidzami" un "akts" kādu laiku neliekas kopā. Bet vēlāk jau saproti, ka tas ir steidzami un svarīgi biznesa kontekstā," stāsta Olga, atgādinot, ka dzīves rutīna liek atgriezties ikdienas darba sliedēs.

Runājot par sasniegtajām virsotnēm, Olga jau vairs neskaita, cik reizes bijusi Alpos. Desmit gadu laikā viņa bijusi katra kontinenta augstākajā virsotnē, izņemot Antarktīdu un Papua-Jaungvineju. To, cik bieži sanāk doties kalnos, ietekmē darba apjoms, bet dažkārt pat sanācis trīs reizes gadā izrauties uz garākām ekspedīcijām.

Tomēr arī ikdienā Olga rod laiku citiem vaļaspriekiem. Mentāli nemierīgākos laikos priekšroku viņa dod jogai, bet labprāt dažkārt izlādējās, piemēram, krosfita nodarbībās. Tāpat aktīvā sieviete ir iecienījusi skriešanu, bet ziemās labprāt brauc ar snovborda dēli vai slēpēm, vasarās – nirst. Vēl viens Olgas sapnis, ko kādudien viņa vēlētos īstenot – burāšana atklātajos ūdeņos. "Smeļos dzīves jēgu no dabas," tā Olga, apstiprinot, ka visi viņas hobiji ir lielākā vai mazākā mērā saistīti ar dabu un tās mieru.

Olga iesaka baudīt mazos dzīves prieciņus, piemēram, dzert kapučīno no skaistas krūzes, ja ārā ir drūms laiks. "Tas tad dod atslodzi," uzsver Olga. Viņa iesaka dzīvē izmantot arī kādu tehniku no kalnos kāpšanas – "step and rest" (no angļu val. – solis un atpūta). "Tā doma ir – katru reizi, kad tu sper soli, tu uz īsu brīdi atslābini visus muskuļus, vienkāršāk sakot, uz sekundes simtdaļu turoties tikai uz kauliem. Tikai pēc tam tu sper nākamo soli. Ja atslābinies ik pa brīdim, tu iegūsti tādu kā ilgnoturību. Šādā tehnikā var iet 20 stundas, bet, neizmantojot šo tehniku, jau pēc sešām stundām tu izjutīsi tādu pašu nogurumu. Man liekas, ka ar "step and rest" tehniku var arī dzīvot. Jo pat pēc katras saspringtas tikšanās var atrast un ir apzināti jāsameklē kāds mazs baudījumu avots."