Būt enerģijas donoram. Ginta apvieno divas pasaules, radot gleznas un baudot trakulības

Gintas lielākā kaislība ir gleznošana. Jau skolas gados Gintai esot paticis gleznot, tomēr pēc vidusskolas mākslinieciskās gaitās viņa sevi neattīstīja. Viss, ko Ginta prot saistībā ar gleznošanu, ir apgūts pašmācības ceļā.

Ginta studēja angļu filologos, un, kā stāsta pati, mācības prasīja daudz viņas laika, tāpēc hobijiem laiks īsti neatlika. Vēl jo vairāk – brīvo laiku ierobežoja tas, ka paralēli studijām vēl pirmos divus gadus viņa strādājusi dienas darbā un arī maiņās nakts vēlajās stundās. "Bija ļoti sarežģīti, nezinu, kur man tā enerģija bija, kā es to varēju pavilkt...Tas man norūdīja raksturu." Ginta teic, ka tolaik, lai paspētu visu un pabūtu ar sev tuvajiem, viņa ļoti maz laika veltīja sev pašai, jo tādu mirkļu, kad vienkārši būtu varējusi atpūsties, nebija vai bija ļoti, ļoti maz.

Pirms divarpus gadiem sakritis tā, ka Gintai esot bijusi nedēļa brīva. Ko iesākt? Esot parādījusies neizsakāma vēlme zīmēt. Tā arī Ginta pamodināja sevī mīlestību pret gleznošanu.

Ja zīmē ar zīmuli, Ginta izvēlas zīmēt kailus ķermeņus, jo viņai labpatīk attēlot ķermeņa līnijas un to ēnojumus. "Es vienkārši iztukšoju sevi, radot savus darbus. It kā atdodu visu negatīvo, bet top kaut kas labs," tā Ginta. Pēc vairāku darbu tapšanas Ginta nolēmusi, ka vēlas kaut ko vairāk. Viņa no kailu ķermeņu gleznošanas ar zīmuli pārgājusi uz guašu krāsu mākslas darbiem ar dabas skatiem. Tomēr arī ar to viņai nebija gana, Ginta vēlējās izmēģināt kaut ko radīt arī ar eļļas krāsām. Viņas cītība un apņēmība rezultējās vairākos darbos.

Šobrīd restorānā "A. suns" apskatāmi 14 darbi, kas tapuši gada laikā. Šī ir jau trešā Gintas izstāde. "Es pati redzu, kā esmu izaugusi šajā nelielajā posmā. Jo vairāk es gleznoju, jo vairāk es izjūtu otas, krāsas, spektrus. Kad es zīmēju, es neredzu bildi no tāluma, es redzu konkrēto pleķi, pie kura es strādāju dotajā momentā. Un tikai tad, kad darbs ir pabeigts, es redzu, kādas ir manas kļūdas. Un no tām kļūdām es pamazām mācos," tā Ginta, uzsverot, ka ar katru izstādi viņas darbi paliek arvien kvalitatīvāki.

Vaicāta, vai arī mājās viņa glabā savus darbus un tie ir izkārti apskatei, viņa atklāj interesantu faktu. Pirms trešās izstādes visi darbi esot bijuši sakārti uz vienas sienas. "Gribēju "izkrāsot" vienu sienu ar saviem darbiem," tā Ginta.

Tomēr, kā stāsta izdarīgā jauniete, visu savu enerģiju viņa neizliek vien gleznošanā. Jo vēl viena Gintas aizraušanās ir sportošana. "Man patīk, ka es varu turēt savu dzīvi balansā – būt gan mierīga, gan trakot. Mani aizrauj viss jaunais un neizmēģinātais. Ko es neesmu darījusi, to man vajag pamēģināt. Es vienmēr esmu teikusi – jo krāsaināka dzīve, jo labāk. Man vajag visas krāsas! Man ļoti patīk fiziskie izaicinājumi. Piemēram, es apzinos, ka to nevaru izdarīt, bet man vajag! Iedodiet man, es pamēģināšu."

Kad Ginta uzsāka nodarboties ar sportu, apmeklējot sporta zāli gandrīz divus gadus, viņa, pateicoties intensīvajiem treniņiem, masā esot pieņēmusies par desmit kilogramiem. Tomēr ar sporta zāli vien neaprobežojās Gintas iespējas, viņa labprāt piedalījusies arī dažādos orientēšanās pasākumos, maratonos, sacensībās un citos piedzīvojumos.

Piedalīšanās dažādos MTB posmos ir vēl viena lieta, kas aizrauj Gintu. Tiesa, sākotnēji nav bijis viegli. It īpaši pirmais jaunietes maratons, kas iekrita ļoti siltā un saulainā vasaras dienā, izvērties īpaši "šausmīgi", kā to pati raksturo Ginta, jo jau 30 kilometru garajā distancē, kur kalni veda augšup un lejup, pusceļā meitenei beidzies ūdens, kas rezultējies ar to, ka pēdējos metrus bijis īpaši grūti pieveikt. "Es pilnībā biju izsmelta, bet no kļūdām mācos." tā Ginta.

Tomēr pagājušā gadā notika kas tāds, kas ietekmēja viņas ikdienu sportā. Pēc medicīniskām pārbaudēm tika konstatēts, ka kājā ir labdabīgs veidojums, kas ir jāoperē, tāpēc Gintai nācās atteikties no sporta. Pēc operācijas Gintai tika ierobežotas iespējas skriet, lēkāt un citādi lieki piepūlēt kāju. "Tas man ir dūriens sirdī. Nāk pavasaris, un man tik ļoti gribas skriet... Bet tomēr veselība ir svarīgāka un tiklīdz būšu pilnīgi vesela, noteikti vilkšu sporta apavus kājās un trenēšos jauniem skriešanas maratoniem." Ginta cenšas saskatīt pozitīvo, jo atklāj, ka, kamēr viņas iespējas ir ierobežotas, vismaz vairāk laika atliek gleznošanai.

Kā stāsta Ginta, agrāk viņa esot bijusi pat ļoti mierīga. Viņa teic, ka viss mainījies tad, kad viņai palikuši 19 gadi. "Pēdējais tīņa gads, jāsaņemas, padarīšu to par neaizmirstamu," savu ideju atceras Ginta, atzīstot, ka bija mirklis, kad viņa nolēmusi izmēģināt daudz ko dullu, piemēram, ķerot adrenalīnu izpletņlēkšanā un arī ar gumiju.

Tomēr Ginta atklāj, ka viss, ko viņa dara sportiskajā jomā, ir vien aizraušanās. "Sportā es sevi nevēlos attīstīt profesionāli, es vienkārši vēlos izmēģināt daudz ko. Hobija, adrenalīna pēc... Sports mani uzlādē un ar to man pietiek. Es varu iemēģināt konkrēto sporta veidu līdz brīdim, kad man atkal neparādīsies kaut kas cits jauns. Uz zemes ir pietiekami daudz neizmēģinātu lietu. Attīstīt līdz galam es neko sportā negribu, jo tas nozīmē, ka jāfokusējas uz kaut ko vienu. Gribu sevi izmēģināt visus iespējamos sporta veidus."

Vēl viena lieta, kas noteikti raksturo Gintu – viņas tetovējumi. Šobrīd Gintai ir seši, un katram tetovējumam ir savs stāsts, kā teic pati meitene. Interesanti, ka visi tetovējumi ir kreisajā pusē, kas sasaistīts ar kreiso pusi kā "slikto". "Tetovējumi ir manas iekšējās domas, vīzijas. Es netaisu tetovējumu tāpēc, ka man uz konkrēto brīdi kaut kas patīk, es to taisu tādēļ, ka tajos ir mans stāsts, kas ir izveidojies laika gaitā."

Savu tetovējumu nozīmi skaidro Ginta:

"Enkurs liesmās, kuras pāriet putnos: atgādina manu ugunīgo dabu. Esmu cilvēks – dzirkstele.

Kaķis ar indiāņa galvassegu, kas veidota no ērgļa spalvām: kaķim ir deviņas dzīvības. Un es uzskatu, ka es esmu cilvēks, kas ik pa laikam sabrūk, bet tad atkal atdzimst no jauna. Ērgļa spalvas ir kā simbols vadībspējai, pašpārliecinātībai, spēkam, brīvībai un drosmei.

Roze un pistole: roze – tas ir skaistums, pistole simbolizē to, ka es varu būt asāka un varbūt dzēlīgāka un pašaizsargājoša.

Merilinas Monro portrets, kurā puse no sejas ir galvaskauss: tam ideja tāda – Merilina Monro ir sieviešu simbols, bet viņai ir arī ēnas puses. Es cilvēkos tās ēnas puses nenosodu, es neesmu tāds cilvēks. Nav vērts džadžot (judge – no angļu val. nosodīt) cilvēkus. Visi mēs esam vienādi zem ādas.

Granāta un sirds vienā: granāta, jo es esmu cilvēks, kas eksplodē pie pēdējā piliena. Sirds – jo es esmu sirsnīga.

Strēlnieks – tas tāpēc, ka es esmu strēlnieks. Viņi ir pa pusei zirgi, pa pusei cilvēki. Strēlnieki ir mērķtiecīgi. Es neticu horoskopiem, bet strēlnieki ir vislabākā horoskopa zīme."

Kopumā Ginta uz nākotni skatās pozitīvi un prāto, ka dzīves līkločos nepazaudēs sevi: "Es domāju, ka pēc desmit gadiem es nepazaudēšu savu māksliniecisko un sportisko pusi. Pat 60 gados es būšu trakā omīte, kas brauks ar velo!"