Es nezinu, kā tas ir – redzēt visu ar abām acīm. Fitnesa modeles Kristīnes stāsts  (4)

Kristīnes izglītība un nodarbošanās ir saistīta ar tūrisma un viesmīlības vadību. Nu jau pusotru gadu viņa nodarbojas ar sportu. Viņa atklāj, ka tā ir viņas iespēja atbrīvoties no negatīvajām emocijām. Runājot par savu slimību, Kristīne neslēpj, ka ir nogurdinoši cilvēkiem atkal un atkal skaidrot, kas īsti viņai kait. Kristīne velētos, lai cilvēki vairāk interesējas par viņu pašu, nevis viņas acīm un slimību.

Kristīne stāsta, ka, neskatoties uz to, ka ar sportu nodarbojas salīdzinoši neilgi, tam viņas dzīvē ir ļoti liela loma, jo tas palīdz atgūt dzīvesprieku grūtos brīžos, kā arī atbrīvoties no negatīvajām emocijām. "Es eju ar smaidu uz treniņiem. Man ir grūti, jā, bet es treniņā visu laiku smaidu. Man ir problēmas darbā, kaut kas privātajā dzīvē… Tikai tur es varu smaidīt," stāsta Kristīne.

Sieviete atklāj, ka viņai ir ļoti grūti, ja ilgāku laiku nav iespējams apmeklēt treniņus. Pirms kāda laika Kristīne bija guvusi savainojumu, kas neļāva apmeklēt sporta zāli. Tas laiks viņai bija ļoti smags – neko negribējās darīt, viss šķita slikti un bieži bija vēlēšanās izraudāties. Kristīne skaidro: "Man bija problēmas privātajā dzīvē, un es nevarēju iet uz zāli no tā atbrīvoties."

Sports viņai palīdzēja pārvarēt grūtības un atgūt prieku. Daudz palīdzēja arī draugi. Kristīne ir ļoti priecīga par to, cik veiksmīga viņas ir sadarbība ar treneri. "Ja tev nepatīk treneris, un tu viņam nepatīc, tad nekas nesanāks. Negribas iet," viņa atklāj, ka tieši trenere viņu pierunāja pieņemt izaicinājumu un pieteikties "Fit Model Latvija 2017".

"Es nekad nebiju kāpusi uz skatuves. Tikai skolā – ļoti, ļoti senos laikos," savas pārdomas pirms pieteikšanās projektam raksturo Kristīne. Projekta noslēgumā sieviete piedalījās divās sacensībās un abās ieguva trešo vietu. Jautāta par to, vai sasniegt tik labus rezultātus bija sarežģīti, viņa nosaka: "Man ir nelielas problēmas ar veselību. Man šķita, ka es neko nevarēšu izdarīt, jo man ir ģenētiska slimība, saistīta ar acīm."

Kristīnei ir maz izpētīta un reta slimība – pigmentozais retinīts. Viņai ir tā sauktā tuneļa redze, kas nozīmē, ka viņa neredz to, kas notiek sānos. Krēslā, pustumsā un sliktā apgaismojumā viņa neredz pilnīgi neko. Slimības dēļ viņai nācās saskarties ar dažādām grūtībām un papildu pārbaudījumiem. Kristīne stāsta, ka projekta sākumā viņai bija ļoti sarežģīti iemācīties pareizi pozēt, jo daļu no tā, kas jādara, viņa vienkārši nevarēja saskatīt.

Lai pieteiktos projektam, sievietei vajadzēja ļoti lielu drosmi, turklāt īpaši sarežģītas bija sacensības, kuru laikā jākāpj uz skatuves, un tad Kristīne nokļuva apstākļos, kuros viņa neko nespēj saskatīt: "Tas ir brīnums, ka es to izdarīju, jo aiz skatuves bija tumšs, daudz cilvēku, un manas projekta meitenes mani veda aiz rokas. Liels viņām paldies, jo reāli bez viņām es tur paliktu."

Kristīne atklāj, ka pirms sacensībām ļoti satraucās, jo, kāpjot uz skatuves, nedrīkstēja lietot brilles, arī lēcas viņa nevarēja izmantot. "Nē, bet ļoti labi bija. Saņēmu trešo vietu gan tur, gan tur," par dalību sacensībās, kurās piedalījās arī projekta "Fit Model Latvija 2017" dalībnieces, stāsta sieviete. Ieskatīties sacensību norisē ir iespējams šeit un šeit.

Kristīnei slimību atklāja jau bērnībā. Tad, kad viņai bija 11 gadu, tā saasinājās. "Man bija 12 gadu, kad man pateica, ka man visu laiku ir jānēsā brilles. Man bija tikai 12 gadu, bet es sāku strīdēties ar ārstu. Jautāju, kāpēc man jānēsā brilles," atceras sieviete. Ārsts esot skaidrojis, ka tas tāpēc, lai acis pārāk ātri nenogurtu. Kristīni atbilde neapmierināja, jo viņa negribēja, lai acis pie brillēm pierod. "Ja es visu laiku nēsāšu brilles, acis pie tām pieradīs un necentīsies redzēt labāk."

Viņa atklāj, ka bērnībā bija ļoti spītīga, un brilles lietoja tikai, lai lasītu, rakstītu, strādātu pie datora vai skatītos televizoru. Vēlāk izrādījās, ka Kristīnes rīcība nāca par labu – tagad viņa, lai arī ar grūtībām, piemērotā apgaismojumā pat spēj lasīt, neizmantojot brilles. "Tā ir manas bērnības spītība, kas panāca, ka es varu dzīvot arī bez brillēm – redzēt, staigāt saskatīt. Tas ir grūti, bet nu es varu."

Pirms dažiem gadiem Kristīne saskārās ar ļoti smagiem pārdzīvojumiem privātajā dzīvē. Stress un satraukums veicināja slimības attīstību. Viņa devās pie ārsta, kas pavēstīja, ka viņa zaudēs redzi pavisam: "Man deva piecus gadus." Tomēr viņai izdevās atrast klīniku Sanktpēterburgā, kur veic procedūras, lai slimību nobremzētu. Tās jāatkārto trīs līdz četras reizes gadā. Pašlaik rezultāti ir labi – kreisajai acij redzi atgūt nav iespējams, bet labās stāvoklis ir nedaudz uzlabojies, ļaujot Kristīnei reizēm pamanīt arī lietas, ka atrodas sānos.

Jautāta par to, vai viņa var saskatīt dažādus priekšmetus, krāsas un rakstus, Kristīne norāda, ka viņa nevar saskatīt robežas starp krāsām: "Es redzu, bet es nevaru pateikt, vai pareizi, jo es nezinu, kā normāli cilvēki redz, jo man nav, ar ko salīdzināt."

Ikdienā sievietei ir daudz lietu, kas jāpakārto savai redzei, piemēram, krēslas laikā vai tad, ja ir tumšs, viņa nemēdz uzturēties ārā, un izvairās no teritorijām, ko viņa nepazīst. "Es ienīstu tikai vienu mēnesi – tas ir novembris. Deviņos no rīta tikai paliek gaišs un trijos jau ir nakts. Tas ir visšausmīgākais. Ziemā arī tā ir, bet, ja ir sniegs, ļoti labi var redzēt."

Lai arī meitenei ir autovadītāja apliecība un viņai patīk vadīt auto, viņa to nedara, jo ir pārliecināta, ka sēsties pie stūres ar tik sliktu redzi, kāda viņai ir pašlaik, būtu neprāts. Kinoteātri viņa nekad neapmeklē viena, jo zāles apgaismojums pirms seansa ir pārāk slikts, lai viņa spētu kaut ko saskatīt un atrast savu vietu. Pašu filmu viņa var redzēt. Tāpat Kristīne neapmeklē naktsklubus un izklaides vietas, kurās ir samazināts apgaismojums. "Man nav tādas īpašas intereses. Es esmu bijusi klubos, bet jūtos ļoti, ļoti neērti. Es varu neredzēt cilvēku, ar ko es runāju."

Sieviete ir iemācījusies sadzīvot ar slimību un uz dzīvi raugās pozitīvi. Viņa nemīl sevi žēlot: "Kad tu visu dzīvi esi tā dzīvojis, tev nešķiet, ka tas ir slikti, jo tev nav, ar ko salīdzināt."

"Es nevaru uzreiz pateikt cilvēkiem, kas ar mani nav labi. Ja kāds redz mani uz ielas, var padomāt, ka es kaut ko lietoju, jo es tā ļoti akurāti staigāju, ļoti lēnām to daru," skaidro Kristīne. Viņa atklāj, ka interese par viņas veselību bieži ir traucējoša un nepatīkama: "Man ir grūti pateikt, jo man vajag to izstāstīt no sākuma līdz galam, un ne visi to saprot – kā var neredzēt, kāpēc operāciju netaisi. Tāpēc, ka nevar."

Slimība nav pietiekami izpētīta, lai kaut ko varētu izdarīt, un Kristīne nogurst no nebeidzamajiem jautājumiem: "Es saprotu, ka vajag izskaidrot, bet apnīk to darīt. Man ir ļoti sarežģīti iepazīties ar jauniem cilvēkiem, jo es saprotu, ka man ir jāizstāsta – atkal un atkal katram jāstāsta."

Kristīne uzskata, ka pietiek, ja viņa vienreiz izstāsta par savu slimību – tas nav jautājums, kas jāpārrunā katrā tikšanās reizē: "Man nevajag jautāt par šo problēmu. Tu nevari pajautāt, kā man dzīvē iet? Kā man projektā klājās? Par sportu, darbu, hobijiem. Es saprotu, ka tā ir laba interese, bet…" Slimība nav ārstējama, tāpēc parasti tāpat viņa neko vairāk pastāstīt nevar. Viņa vēlētos, lai cilvēki vairāk interesētos par viņas dzīvi, nevis slimību: "Par kaut ko labu man ir prieks izstāstīt."