Marta ir studējusi starptautisko ekonomiku, bet šobrīd jau ceturto gadu strādā sporta pasākumu organizēšanas jomā. Kā stāsta pati aktīvā sieviete, viņai ir visai plašs interešu loks – viņa labprāt velta laiku dažādu grāmatu lasīšanai, dziedāšanai, daudz interesējas par veselīgu uzturu un ēst gatavošanu, bet vislielākā sirdslieta viņai noteikti ir fiziskas aktivitātes, jo īpaši skriešana.
Šajā pavasarī Marta svinēja savu 28. dzimšanas dienu, uzdāvinot sev svētkos 107 kilometrus garu skrējienu no Rīgas līdz Valmierai. Tā nav pirmā reize, kad savā dzimšanas dienā viņa skrien tik garas distances. "Kopš 23 gadu vecuma sāku skriet garās distances, ik gadu pieveicu pa kādam 100 un vairāk kilometrus garam skrējienam. Protams, ir arī daudz maratonu: 50, 60, 70, 80 kilometru un citu garumu skrējieni, bet 100 un vairāk kilometrus esmu pieveikusi 15 reizes."
Vaicāta, kā aizsākās viņas mīlestība pret skriešanu, Marta atbild sekojoši: "Jāsāk ar to, ka esmu no laukiem – savus bērnības un pusaudžu gadus uzaugu lauku saimniecībā Dundagā. Ik rītu devos kājām trīs kilometrus uz skolu, vakarā to pašu ceļu atpakaļ un tad vēl bija jāapdara savi lauku darbi. Fizisku aktivitāšu netrūka, bet nebija arī viegli. Ģimenē bez manis bija trīs vecāki brāļi, es biju jaunākā no visiem. Neviens īpaši neaizdomājās, ka man kā mazākajai kaut kas varētu būt par grūtu, jo visi citi darīja savus darbus un es savu nevarēju atstāt neizdarītu. Pamazām norūdījos un drīz vien jau prasīju, lai arī man dod cirvi tā kā brāļiem – gribēju skaldīt malku, nevis nēsāt pagales.
Skolā jau ar pirmo klasi sapratu, ka sports ir mana stihija. Katru gadu braukāju uz dažādām sacensībām un tagad mājās stāv branga čupa ar diplomiem un medaļām. Atceros, ka reiz biju apslimusi un ar ārsta zīmi veseļojos mājās, bet tajā dienā bija sporta nodarbība. Nevarēju to izlaist un devos uz skolu tieši uz sporta stundu un tad atpakaļ mājās veseļoties. Biju pilnīgi pretējs gadījums vairākumam meiteņu, kas speciāli meklēja iemeslus, lai nepiedalītos sporta stundā. Vidusskolā palika vēl švakāk, un meitenes nevēlējās ne piedalīties sporta stundā, ne braukt uz sacensībām, tāpēc reiz uz rajona krosa sacensībām aizbraucu vienīgā no visas skolas. Man nekas nebija šķērslis, lai darītu to, ko vēlos. Pēc vidusskolas beigšanas atnācu studēt uz Rīgu un, nemiera dīdīta, sāku vienkārši skriet."
Sacensības: ultragaro maratonu skriešana kā ierasta lieta
150 km skrējiens no Brīvības pieminekļa līdz Dundagai un ikdiena skrējēja lomā
Sāpes ir tas, ar ko cilvēks rēķinās, skrienot garās distances
Vaicāta, kādas ir cilvēku reakcijas, kad nākas runāt par saviem garajiem skrējieniem, Marta atbild tā: "Reakcijas ir dažādas – tie, kam nepatīk skriešana, to arī meklēs un zinās visu negatīvo, ko skriešana var dot, atradīs visādus piemērus, kad skrējējiem ir palicis slikti un attiecinās to uz visiem skrējējiem. Lai viņiem izdodas atrast dzīvē prieku! Ir tādi, kas par skriešanu vai sportu daudz nezina, tie domā, ka viss, ko cilvēki skrien, ir maratons, un viņu reakcija parasti ir dažāda – šaubas un nedrošība, vai tas ir pareizi – skriet tādas garas distances – bet reizē arī apbrīns, ka kaut ko tādu cilvēks var izdarīt. Ir cilvēki, kas sporto un saprot, ko nozīmē skriet. Viņi zina, ko prasa treniņi un gatavošanās un viņi zina arī to, ko sports un skriešana dod cilvēkam, tāpēc viņi respektē manu izvēli un priecājas, ka cilvēki nodarbojas ar fiziskām aktivitātēm. Protams, ir tie, kas paši skrien, viņi ir laimīgi un dalās savā priekā, vienmēr apjautājas par maniem skriešanas plāniem, maniem sasniegumiem un novēl veiksmi turpmākajās gaitās. Es priecājos par katru cilvēku, ko man izdodas iedvesmot kaut reizi paskriet vai nebraukt ar liftu, bet izvēlēties kāpnes. Es ceru, ka katru reizi, kad cilvēkam būs izvēle, viņš neizvēlēsies vieglāko, bet sev labāko variantu."
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
