Turpināt ar lielāku jaudu: kā Iveta pieņēma lēmumu pamest pamatdarbu, lai ceptu kūkas  (4)

Ivetas izglītība un karjera kopš sākta gala ir bijusi saistīta ar vadību un finansēm. "Sākot ar saviem pirmajiem, mazajiem darbiņiem un tad nokļūstot bankā, es sevi redzēju un virzīju tikai un vienīgi kā finansistu. Mani tas saistīja, man patika zināt un izprast lietas to dziļākā būtībā, redzēt situāciju no ciparu viedokļa," stāsta Iveta. Tomēr tajā pašā laikā, sapņojot par augstākiem amatiem, viņu urdījis nemiers par to, vai tas tiešām ir tas, kas viņai ir vajadzīgs. "Tā bildīte, nekad līdz galam nelīmējās kopā. Šobrīd, skatoties atpakaļ, patiesība bija tāda, ka es nekad nebiju uzticīga savai karjerai, vienmēr "laidu pa kreisi". Man vienmēr bijuši kaut kādi radošie projekti, ko es attīstīju. Veiksmīgi un mazāk veiksmīgi. Es meklēju sevi un, manuprāt, joprojām to daru," tā Iveta, piebilstot, ka finanšu sfērā nostrādājusi 11 gadus.

Kā teic viņa pati: "Mani aizrauj viss, kas ir radošs, estētiski baudāms, skaists vai atšķirīgs." Tāpēc nav bijis nekāds brīnums, ka viņa aizrāvusies ar floristiku. "Kur nu vēl vairāk skaistuma kā ziedos," viņa teic. Tomēr dažādu apstākļu dēļ projektu turpināt neizdevās un enerģija atradusi citu ceļu kā izpausties tālāk – kūku cepšanā.

"Domāju, ka patiesībā kūku cepšana ir tikai instruments, lai realizēt savu pasaules un lietu redzējumu. Man nav svarīgi kādā formātā es to daru. Es vienmēr saku, ka manā gadījumā kūka ir tikai kā audekls. Tāpēc neattiecinu sevi uz konditoru klasiskajā izpratnē, es neuzņemos pasūtījumus, kuri mani nesaista emocionāli. Neiesaistos sadarbība arī tad, ja klienta redzējums par vizuālo noformējumu ir pretstatā ar manām vērtībām," stāsta Iveta. Viņa teic, ka galvenokārt viņas klienti ir ļoti līdzigi viņai pašai, un viņi pilnībā uzticoties.

Runājot par pašiem pirmsākumiem, Iveta nosmej, ka viņas stāsts esot gaužām banāls – aizrautīgi gatavot viņa sākusi bērnu kopšanas atvaļinājuma laikā. "Pakāpeniski, sākot ar nevainīgu makarūnu cepumu, es attapos pie pirmās, sešu kilogramu smagās trīsstāvu kūkas. Mēģinot to nogādāt uz svinību vietu, es zvērēju – nekad vairs to nedarīšu, jo domāju, ka nosirmošu, skatoties kā trīsstāvīgā kūka palecas uz katras bedrītes," smejas Iveta.

Tomēr solījums sev šoreiz ticis pārkāpts. Viņas turpmākais ikdienas ritējums bija sekojošs: vispirms pamatdarbs, bet tad nakts stundas tiek veltītas kūku cepšanai. Brīdī, kad viņa fiziski nav jutusies labi ne darbā, ne mājās, kā arī sapratusi, ka ar nakti vien nepietiek, lai izpildītu visus pasūtījumus, viņa nolēmusi pamest pamatdarbu. "Lēmums bija ļoti grūts un ilgs, vilku garumā. Šaubījos, ka tas ir pareizais lēmums, tajā brīdī es nevarēju būt droša. Balstījos uz savu iekšējo pārliecību, jo kaut kā viņa vienmēr zina, kas mums ir vajadzīgs, pat ja apkārt neviens tam nepiekrīt. Bieži uzdevu sev jautājumu – "kad tad, ja ne tagad?" Turklāt nebija tā, ka es gāju prom no darba ar domu, ka "sākšu cept kūkas" – viss jau bija procesā, vajadzēja tikai turpināt ar lielāku jaudu."

Vaicāta, kādas bija pirmās sajūtas, veltot nedalītu uzmanību kūku cepšanai, Iveta teic tā: "Grūti noteikti nebija, bet nepierasti gan. Nepierasti, ka pirmdiena vairs nav pirmdiena, un svētdien vairs nekutina vēderu, jo "rīt taču uz darbu". Un nav laika limita un citu robežu. Tās sajūtas nav vienā teikumā aprakstāmas. Bailes un prieks vienlaicīgi. Bailes, jo tu esi izgājis ārpus komforta zonas, un prieks, ka ir iestājusies brīvība. Ejot prom no bankas, man šķita – es beidzot strādāšu mazāk, jo man taču būs tikai mans hobijdarbs. Bet izrādījās, ka es ierakos darbos vēl vairāk! Pirmkārt, jau aiz bailēm, mēģinot sev pierādīt un attaisnot, ka mans lēmums bija pareizs. Ka ir ne tikai morāls, bet arī materiāls ieguvums šim lēmumam. Es biju izbrīnīta, ka pēkšņi strādāju vēl trakāk, un nav viss tik mierīgi un līdzsvaroti, kā biju iedomājusies."

Iveta stāsta, ka, cepot kūkas, viņa sevi stingri neierobežo kādos rāmjos – lai arī pirms tam viss tiek vairāk vai mazāk pārrunāts ar klientu, viņai tiek dota radošā brīvība ne tikai vizualizācijā, bet arī garšās. "Stingri rāmji, definēts sortiments vai dizains ir pret manu būtību," noteic kūku cepēja.
Jau vairāk nekā pusotru gadu Iveta nodod savas zināšanās tālāk arī citiem interesentiem, vadot praktiskas nodarbības mazās grupās vai korporatīvās meistarklases. "Šajās meistarklasēs es dalos tikai un vienīgi ar savu garšu filozofiju, gūtajām zināšanām, regulāri apmeklējot meistarklases ārzemēs, un ar pieredzi, kas balstīta tikai uz maniem pasūtījumiem. Stāstu un rādu, kā to vai šo lietu daru es, nevis kā māca akadēmiskās grāmatas," tā Iveta.

Aktīvā sieviete atzīst – viņas nodarbošanās ir ļoti laikietilpīga, tomēr viņa mēģina atrast laiku sev un ģimenei. "Kā jebkura aizraušanās un darbs, arī kūkošana prasa ļoti daudz laika. Ir sagatavošanās laiks, process un nobeigums. Piemēram, kāzu pasūtījumi prasa ne tikai fizisku, bet arī morālu atdevi. Kad tuvojas kāzas vai lielas ballītes, tu jau vairākas dienas iepriekš sāc par to domāt, dzīvot līdzi tai kūkai, dažreiz satraukties…Taču kopumā, šobrīd man ir daudz vairāk laika sev un ģimenei. Laikam ejot, plānošana uzlabojas. Es vairs neņemu visus pasūtījumus, joprojām uzturu ideju, ka kūku cepšana man ir tikai baudai, tāpēc limitēju to, cik daudz, kad un kādas."

Jautāta, kāds ir viņas šī brīža aicinājums, viņa teic: "Mans aicinājums ir būt labākajai mammai pasaulē. Bet, ja nopietni, tad kūkošana man sagādā daudz prieka un gandarījuma. Mana dzīve ir pozitīvi mainījusies, kopš es atradu sevi kūkošanā. Floristika šobrīd ir tikai tik daudz, cik nepieciešama kūkām, jo apvienot fiziski nav iespējams. Taču apgalvot, ka tas ir mans aicinājums un mani nekas vairs neaizrauj, tā laikam par agru teikt, jo ir pagājuši nepilni pieci gadi, un tas ir mazs laiks. Man vajadzēja vairāk nekā desmit gadus, lai saprastu, ka finanses – tas nav mans lauciņš. "