Pārbaudīt attiecības, aizsākot kopīgu biznesu: kā Laura ar dzīvesbiedru atvēra 'restorānīgu' kafejnīcu  (2)

Runājot par ēdināšanas biznesa ideju, Laura stāsta, ka ar šo jomu viņa ir sevi saistījusi, kopš sevi atceras. Pirmais darbs bijis šajā industrijā pats vienkāršākais – trauku mazgātāja, tad sekojis, kā pati smejas, paaugstinājums viesmīles amatā un tad jau arī bufetnieka amats nav paskrējis garām. Pašai arī ļoti patīk gatavot ēst, un viņa nebaidās eksperimentēt ar iegūtām zināšanām, ceļojot pa pasauli, tas ir viņas sava veida hobijs – izzināt citu zemju kultūru un ēšanas paražas.Tāpat bijis arī laiks, kad Laura strādājusi uzņēmumos kā asistente projektu vadīšanā, uzņēmuma personāldaļai un grāmatvedībai, kā arī sabiedriskās attiecības viņai nav svešas. Par dizainu un modi interese arī ir ļoti liela. "Viss nonāca līdz tam, ka ir laiks vairs nestrādāt dēļ vai pie kāda, bet parādīt savu redzējumu. "Nāca" laiks un "atnāca" arī vieta, kur īstenot savu projektu, kas zemapziņā bija jau sen kā dzimis. Protams, man kā darbu izpildītājam citu uzņēmumos tas nelikās tik liels, grūts un finansiāli dārgs projekts," stāsta Laura.

Interesanti sanācis, ka vieta pati "atnākusi" pie viņiem. Jānis meklējis vietu riteņu veikalam (savā laikā viņš nodarbojies ar velosipēdu tirdzniecību), un paziņa ieteikusi, ka Kronvalda parkā esot kāda necila ēka, ko varētu sakopt un padarīt ievērības cienīgu. Tikai vēlāk abi apjautuši, ka šīs mazās ēkas liktenis būs pavisam citādāks. "Pirmo reizi ienācām – griesti zemi, iekštelpas nolaistas, labierīcības nefunkcionēja, pat nevarēja saprast, kur ir kāds elektrības slēdzis. Pagrabs plūdu dēļ vēl smagākā stāvoklī kā fasāde, kas bija lielo mākslinieku platforma, uz kuras katrs grafiti zīmētājs bija atstājis savu parakstu! Likās – nu, nē! Te nav variantu. Bet kaut kā kņudēja zem sirds un šķita – varbūt tomēr! Tika izveidots biznesa plāns un saprasts, ka ne tikai pusdienotājiem šeit tiks veidota vieta, bet arī vakariņu laikā, piemēram pirms vai pēc teātra apmeklējuma ir jauki pamieloties ar skatu uz kanālu. Savukārt starp zinātni, mākslu un sportu mēs esam šeit kā tāds pagalms visam, tādēļ arī šāds nosaukums." Viņa gan piebilst, ka sākotnējās nepilnības nebūt netika uztvertas kā traģēdija, jo Laura ar Jāni vienmēr atrodot veidus, kā izgrozīties. "Atpakaļceļa nav – tev jau jāiet šodien uz priekšu, jo vakardienas vairs nebūs un tajā atpakaļ vairs nenokļūt. Protams, visi projekti ir sarežģīti, it sevišķi sākuma posmos, un grūtības ir visur un visiem, bet atrisinājumu var tikai rast, kaut ko darot. Un te mēs esam – vēl aiz vien ar spēku, vēlmi un entuziasmu, pārvarot grūtības un pierādot to, ka attiecības ir spēcīgākas nekā visas šīs problēmas, ar kurām nācās saskarties, gan verot vaļā šo vietu, gan arī saskaroties ar pirmajām, otrajām un simtajām problēmām. Tā jau smejas, jābrauc tālā ceļojumā, jātaisa kopējā mājvietā remonts un jāaizsāk kopējs bizness – ja visus trīs vari izdzīvot un palikt kopā, tad tas ir uz mūžu," smejas Laura.

Laura stāsta, ka pamest savu pamatdarbu, kas viņai tik ļoti paticis un devis lielu pieredzi, lai pievērstos savam biznesam, bijis samērā grūti, tieši emocionāli. Pat tad, kad "Pagalms" jau vērts vaļā, viņa vēl strādājusi citur. "Man bija grūti aiziet, domāju – kā es tagad pametīšu visu un visus… Bet visi darbinieki ir aizstājami – kāds grūtāk, kāds vieglāk, bet pasaule turpina griezties. Pieņēmu lēmumu aiziet tajā brīdī, kad sapratu, ka laiks sev nepaliek vispār un kad ķermenis sāk teikt prātam – nē tu vairs nevari tik daudz. Tad tu sev vaicā – kādēļ tad tu dzenies? Tu dzenies pasaulei vai tomēr sev un savai ģimenei? Ja tu esi bez spēka un ar veselības problēmām, tad tu neesi vairs nevienam. Tad es pieņēmu lēmumu un aizgāju."

Ņemot vērā, ka Laura ir karstasinīga un emocionāla, kā arī viņai piemīt neiedomājama enerģija, strādāt no deviņiem līdz pieciem – tas viņai īsti neatbilstot. "Mēs dzīvē vienmēr tiecamies uz kaut ko labāku – kādam tā ir lielāka alga, sociālas garantijas, apmaksāti atvaļinājumi, bet kādam statuss, citam karjera vai mājas dzīve… Man tā bija iespēja plānot savu laiku pašai, atbildēt par sevi un saviem darbiem vai nedarbiem, bet no A līdz Z pašai. Ja dzīve piespēlē iespēju, tā ir jāizmanto."

"Zinu, ka Latvijā cilvēki nenonāk pie lēmuma kļūt par viesmīli vai bufetnieku ilgtermiņā, jo šie amati mūsu valstī pagaidām nekotējās kā prestiži, un darba spēks ir lielākoties jaunieši, kuriem tie ir tikai pagaidu darbi. Tā ir problēma restorānu, kafejnīcu, bāru īpašniekiem. Mums Latvijā vienkārši nav tādas kultūras – bet es esmu sākusi vismaz "Pagalmā" ieviest šo konceptu, ka apkalpojošais personāls vairs nav pārsvarā jaunieši, lai gan sirdī mēs jau visi esam jauni. Ziniet, ir daudz vieglāk! Vietai ir cits līmenis un cita garša, sajūta un atmosfēra. Protams ir izņēmumi, tas viss slēpjas audzināšanā, uztverē un dzīves pieredzē, arī jaunie ir spējīgi un ne visiem nāk līdzi tikai ambīcijas, bet arīdzan atbildība, strādāt kāre un saprāts! Protams, lai nonāktu pie šādas izvēles 25 + nācās apdedzināties, vilties un ķert galvu, domājot, kā tā var," tā Laura, piebilstot, ka viņas uzdevums ir domāt, kā veidot komandu, lai "restorānīgā" kafejnīca ietu uz vienu galamērķi – apmierināti viesi, kas atgriežas.

Vaicāta, vai viņa dzīvo ar populāro pārliecību, ka pēc trīs gadiem bizness sāks atmaksāties, vai arī par to vēl grūti spriest, Laura atbild: "Es noteikti ceru, ka tā tas būs. Daudzi saka, ka par naudu nevarot nopirkt visu. Bet es gan tā nedomāju, jo lai arī kā mēs nevēlamies to atzīt – mēs dzīvojam materiālā pasaulē! Un jo vairāk līdzekļu, jo lielāks miers, un arī laba veselība maksā!" Tomēr "Pagalma" saimniece teic, ka savā ziņā šis projekts jau ir atmaksājies, ja ne finansiāli, tad morāli gan, jo sev ir pierādījusi, ka var!

Tomēr jau gadiem tiek meklēta atbilde arī uz mūžseno jautājumu par ģimenes dzīves un sava biznesa apvienošanu, jo nav noslēpums, ka pa abām frontēm nevar pārstāt domāt līdz ar to būt balansā nav viegli. Tā kā šis nav ģimenes vienīgais bizness, Lauras atbilde ir sekojoša: "Cilvēki, kuriem nav bērnu, domā, kā būs ar bērniem. Pat baidās no tā. Bet tad, kad tev viņi ir, tu nevari iedomāties savu dzīvi un ikdienu bez viņiem un vienkārši turpini dzīvot. Uzsākot uzņēmējdarbību, sākotnēji laiks darbam bija nepieciešams vairāk, bet vēlāk, ieviešot sistēmu pēc kuras darbojas uzņēmums, esi atkal vairāk ģimenei. Bet primārajai vienmēr ir jābūt ģimenei. Nekas jau tuvāks tev nav kā ģimene. Mēs esam tāda ģimene, kas viens otru saprot, ar izņēmumiem arīdzan. Protams, kādreiz sēžam pie viena galda, bet viens ir kosmosā, otrs citā dimensijā, trešais abiem kaut ko jautā, un saprot, ka atbilde ir citā istabā. Tajā brīdī tu varbūt emocionāli uzsprāgsti, bet galvenais jau ir saprast, kāds ir tā visa mērķis, kāpēc tu "sities pliks pa nātrēm" un jau atkal – ģimenei, lai dzīve vieglāka! Jā, citreiz, kāds uzmet lūpu, nerunā, tad otram mazliet jāpavelk miera sega uz savu pusi, bet tā jau ir tā kopdzīve – izrunāt, saprast un būt viens otra atbalstam. Tie, kas saka, ka pilnīgi viss ir kārtībā, melo. Kā var būt dzīvē viss kārtībā? Galvenais nemelojiet sev, citiem jau var. "

Jāizceļ arī fakts, ka nupat abi kafejnīcas saimnieki metušies jaunā pārbaudījumā. Blakus tiek atjaunots sen senais tenisa klubs. Taujāta, vai tas nav pilnīgi citāds izaicinājums, viņa teic: "Nekas jau mūsdienās nav noslēpumos tīts. Bezmaksas informācija plūst internetā un, ja esi komunikabls un atvērts, tu vari noskaidrot un izdarīt visu." Laura nosmej – paplašinoties biznesam, paplašinās arī problēmas.

Bet kā tad ir ar sievietēm biznesā? "Viss atkarīgs no situācijas. Kārtība, skaitļi, labiekārtošana, vietas atmosfēra – tā ir sievišķā puse, bet, kā piestiprināt tenisa kortā šļūteni vai terases solus savest kārtībā – tas atkal ir vīrišķīgāks. Bet ir jau visādas sievietes un tik daudz biznesu, kurā ir pilnīgi citi sadalījumi, kas ir sievišķīgāk, kas vīrišķīgāk un kurus kurš spēj labāk. Sievietes vienmēr ir cīnījušās par vienlīdzību it visā, tikai tad, kad viņas nepalaiž pa priekšu, ejot iekšā pa durvīm, viņas pēkšņi vairs negrib būt tik vienlīdzīgas. Un citreiz var pabrīnīties tikai par to, ko sieviete spēj, bet tik un tā – ne sieviete, ne vīrietis nespētu viens bez otra."