'Es visu laiku rullēju': aktīvā Lidijas kundze par savu 99% sapņu piepildījumu  (3)

"Hub dot" pasākumā, kas Latvijā notika jau piekto reizi, pulcējās vairākas dāmas, kas pasākumu apmeklēja dažādu iemeslu dēļ – kāda, lai iedvesmotos, bet cita – lai dalītos savā pieredzes stāstā, palīdzot arī pārējām meklēt iespējas un sasniegt savus mērķus. Pasākuma laikā savā stāstā dalījās arī Lidija.

Var teikt, ka Lidija ir bagāta – viņai ir divi bērni, seši mazbērni un trīs mazmazbērni. "Pēc profesijas esmu vecmāte – feldšeris ar nepabeigtu ārsta diplomu. Paņēmu akadēmisko, kurš vēl šobrīd nav beidzies," smejas Lidija, piebilstot, ka viņas mazbērni, pārliecinājušies, ka ome nav izņēmusi no izglītības iestādes dokumentus, mudinājuši Lidiju atsākt mācības. "Bet man tam nav laika," noteic aktīvā dāma.

"Es jums gribu pastāstīt par saviem sapņiem... Sapņot nav kaitīgi, kaitīgi ir nesapņot," tā Lidija.
"Mans pirmais un vislielākais sapnis, kad sasēju kedas un startēju, bija skatuve. Vēl šobaltdien mani sauc par aktrisi no nodegušā teātra," stāsta Lidija. Tomēr viņa bija tā audzināta, ka vecāku teiktais bija likums, tādēļ tad, kad tēvs, kurš arī bija saistīts ar teātri, esot pateicis, ka, ja viņa vēlas piepildīt šo savu sapni, durvis viņa var aizvērt no ārpuses, viņa atmetusi domu par teātra sapņa realizēšanu. "Biju paklausīga meitene, tādēļ es visu mūžu sapņoju. Bet pēc tam man uzradās daudzi mazi sapnīši, kuri pārvērtās vienā lielā sapnī. Un, ticiet vai nē, tie mani sapņi gandrīz 99 procentīgi ir piepildījušies."

"Pirmais sapnis man bija apprecēties ar vecāku kungu, jo tad es zinu – viņš mani nēsās uz rokām, ja varēs pacelt. Tad es gribēju, lai man būtu vairāki bērni, skaists dzīvoklis. Lai man būtu mašīna, vasarnīca, jahta," par savām jaunības dienu vēlmēm stāsta Lidija.

Viņa apprecējusies ar jaunāku vīrieti, piedzimuši divi bērni – meita un dēls, arī dzīvokli – lai gan vēlu, bet dabūjusi. Tāpat arī sapnis par automašīnu tika izsapņots: "Es 16 gados pirmo reizi apsēdos pie stūres. Un mans ceļa gals vēl nav sasniegts, es visu laiku rullēju. Es esmu šobrīd visvecākā autobraucēja," teic Lidija, prātojot, ka autovadīšanas stāžs varētu sasniegt pat 70 gadus. Precīzu skaitli teikt nevarot, jo dāmai gadus atklāt kungu klātbūtnē nepiedienas. "Pāris gadus atpakaļ es braucu rallijā 8. martā. Mēs nedabūjām ne pirmo, ne pēdējo vietu, bet gandarījums bija liels, jo mēs "ielikām" Marikai Ģedertei," smejas Lidija.

Punktiņu uz "i" uzliek arī fakts, ka 1988. gadā Lidija esot dzīvojusi Austrālijā, kur mitinājusies skaistā mājā, un esot bijusi pat jahta. Kas apliecina tikai to, ka viss ir iespējams. "Un es visu mūžu esmu sapņojusi," uzsver Lidija.

Šajā sakarā Lidija atklāj arī kādu stāstu no Ziemassvētku laika, kas allaž paliks viņas atmiņā, un pierāda to, ka arī mēs varam palīdzēt piepildīt kāda cita sapņus. Veikalā kāds puisītis ļoti vēlējies iegādāties rotaļlietu, tomēr viņa māmiņa palūgusi savai atvasītei mantiņu nolikt atpakaļ plauktā, jo diemžēl nepietiekot naudiņas. "Es redzēju, kā tam puisītim mirdz acis. Bet es uzreiz raudu… Es paņēmu mantiņu un sekoju māmiņai ar puisīti, izņēmu naudiņu un saku: "Zini, Ziemassvētku vecītis teica, lai es tev šo mantiņu iedodu!" Zēna māte, protams, sākotnēji no dāsnās dāvanas atteikusies, bet Lidija uzsvērusi, ka viņai kādu iepriecināt – tas ir tāds gandarījums. "Viņam tā mirdzēja acis, ka man likās – viņam tūliņ izaugs spārniņi un viņš pārvērtīsies par eņģelīti. Es nekad to neaizmirsīšu."

Sava stāsta izskaņā Lidija teic tā: "Meitenes, nebeidziet sapņot, jo agri vai vēlu, sapņi piepildās. Es jums zvēru, lieku roku uz sirds, ka tiešām tā tas ir."

Vairāk par pasākumu šeit.