Dins Vecāns pēc skrējiena apkārt Latvijai: skriešana nav mans pašmērķis  (2)

To, ka viņš vēlas būt arhitekts, Dins zinājis jau sen. Viņam patīk dizains un radošs darbs. Šaubas par to, vai viņš kļūdījies karjeras izvēlē, Dinu nemāc: "Ikdienā jūtos savā vietā, un man patīk tas, ko daru." Tomēr ar darbu vien viņam nepietiek. Dinam patīk izaicinājumi un pārbaudījumi: "Saprast, cik tālu tu vari aiziet, kad ir traki, un pārkāpt sev, un turpināt uz priekšu."

Sasniegt vairāk un saprast, ka viņa iespēju robežas ir daudz plašākas, palīdz skriešana. Tieši par to arī runājām. Par to, kāpēc skriet, ko nozīmē dzīvot kustībā, par to, kā pārvarēt grūtības brīžos, kad varētu šķist – ir jāapstājas, jāatpūšas, jo ķermeņa iespēju robežas ir gandrīz sasniegtas. Un arī par to, kas mudināja Dinu pavadīt atvaļinājumu, skrienot 80 kilometrus dienā.

Jāpiebilst, ka skriešana Dinam patīk arī praktisku apsvērumu dēļ – ir nepieciešami tikai skriešanas apavi un ceļš, pa ko skriet. Nav vajadzīgs īpašs aprīkojums, komanda vai sporta laukums. Dinam skriešana sniedz prieku un iespēju aizmirst par ikdienas rūpēm: "Sanāk iztīrīt galvu – tu atskrien un bieži vien neatceries, ko esi domājis. Tiešām esi atslēdzies un tīri izbaudījis to pasākumu. Ik pa laikam ienāk prātā visādas idejas, tāpēc man ir telefons līdzi. Es apstājos, pierakstu, jo pēc skrējiena bieži vien gadās aizmirst."

Skriešanas laikā viņš neklausās mūziku un tālruni ņem līdzi tikai tāpēc, lai varētu veikt piezīmes. Skrējies palīdz mazināt stresu un nomierināties. Dins neslēpj, ka no satraukuma un stresa viņš savā darbā izvairīties nevar.

Dins atklāj, ka viņam ļoti patīk ceļot, un ceļojumu laikā viņš ir sastapis ļoti daudz jauku, labsirdīgu un izpalīdzīgu cilvēku. "Uznāca kaut kāds dzīves pagrieziena punkts, kad man tiešām gribējās dot atpakaļ daudz vairāk. Ikdienā tu dod mazliet, bet man bija tāds iekšējais dzinulis, ka es gribētu uztaisīt projektu ar pievienoto vērtību – labdarības projektu," par to, kāpēc vispār radās doma realizēt šāda veida projektus, stāsta Dins.

Pēc noskrietiem 28 maratoniem Dins jutās laimīgs un apmierināts ar paveikto. "Tā es nodzīvoju pagājušo gadu, un šķita, ka būs miers, bet miera nebija. It kā bija, bet…" Viņš pats idejas, ko darīt, nemeklēja. Doma apskriet apkārt Latvijai radās ilgākā laika posmā, pateicoties dažādām apstākļu sakritībām.

"Es pamanīju fondu "1836", kas veido ceļu apkārt valstij. Pamatā es izskrēju to mugurkaula ceļu, kas ir pamatceļš. Man pašam tā ideja ļoti patika un šķita ļoti, ļoti forši, ka mums savā valstī ir tas garais, tas sevis meklēšanas posms."

Dins norāda, ka vēlme izzināt Latviju bija viens no dzinuļiem uzsākt šo projektu: "Tā ir viena lieta, ka es gribēju redzēt valsti, kurā es dzīvoju, jo šobrīd es varu apgalvot, ka es zinu tik maz." Tāpat viņš vēlējās iedvesmot citus, parādot, cik daudz cilvēka ķermenis spēj paveikt, un uz skriešanu mudināja arī tas, ka tuvojas Latvijas simtgade.

"Vienam ir grūti kaut ko izdarīt," pēc skrējiena uzsver Dins. Bez spēcīgas komandas un līdzcilvēku atbalsta viņam tas nebūtu izdevies. "Ja man pagājušā gadā šķita, ka noskriet maratonu, ir smagi, ir grūti, tad šobrīd tā visa latiņa ir nenormāli pacelta uz augšu, jo vidēji 80 kilometri dienā – tā, protams, ir milzīga slodze, milzīga koncentrēšanās, milzīgs sava veida pārdzīvojums, jo tev ir kaut kā jāpārvar sevi iet uz priekšu," viņš atzīst. Jāpiebilst, ka tas nebija viens 80 kilometrus garš skrējiens, bet 22 dienas pēc kārtas, kuru laikā tika pieveikta 1740 kilometrus gara distance.

Dins neslēpj, ka tas nebija viegli, tomēr pat uz brīdi viņam neienāca prātā doma padoties. Vislielāko motivāciju deva cilvēki, kas atsevišķus posmus skrēja kopā ar viņu, tas, ka šie cilvēki pārsteidza paši sevi un noskrēja vairāk nekā bija plānojuši. "Es varu droši apgalvot, ka 100 procenti noskrēja vairāk, nekā viņi bija plānojuši, un 90 procenti noskrēja savus personīgos rekordus. Tā apziņa manī vairoja ticību, ka tas strādā, ka tu īstenībā vari daudz vairāk, nekā tu biji aizdomājies. Jo tu vairāk sevi iepazīsti, jo tu vairāk arī saproti tos limitus."

Skrējiena laikā Dins ne tikai iepazina Latvijas dabu un ainavu, bet arī atklāja, ka mūsu pašu zemē netrūkst jauku, labestīgu un atsaucīgu cilvēku. Visur, kur devās, viņš saskārās ar cilvēku laipnību un viesmīlību. "22 dienu laikā bija tikai viens īgns cilvēks. Tikai viens, bet neskaitāmi, es varētu teikt, ka pāri simtam, kas bija fenomenāli izpalīdzīgi, dāsni, pozitīvi," ar prieku atceras sportists, piebilstot, ka redzēt cilvēkos iedvesmu, prieku un ticību bija brīnišķīgi.

Dins stāsta, ka lielākā daļa maršruta bija jāveic pa grants ceļu. Akmeņi uz tā radīja papildu slodzi, un bija vakari, kad skrējējam šķita, ka viņa kājas burtiski deg. Vakari pagāja, gatavojot ķermeni nākamajai dienai. Gulēšanai atlika apmēram piecas stundas katru dienu. "Tev nav tikai jāskrien, tev ir arī jāatjaunojas, jāstrādā ar savu ķermeni," stāsta Dins, "nu grozies, kā gribi, tās 24 stundas dienā ir savā veidā par īsu." Ņemot vērā, ka pašsajūta un citi apstākļi katru dienu atšķīrās, arī noskrietās distances garums bija cits. Vidēji dienā Dins noskrēja vairāk nekā 80 kilometrus.

"Grūtākais ir tas, ka tu visu dienu esi koncentrējies, tu esi savākts visiem tiem 80 kilometriem un dienas beigās tev tā emocija ir jāatlaiž. Tev ir jāatslābst. Tev ir jāpalaiž tā emocija vaļā, jo tu nevari būt 24 stundas dienā milzīgi sasprindzis un nokoncentrējies. Kad tu palaid to emociju vaļā, es varu teikt, ka tu sabrūc, tiešām. Tajā mirklī tu palien zem segas, tev ir auksti, tev ir drebuļi, bet tev ir jāspēj kaut kādā veidā savākt sevi, jo priekšā viss atjaunošanās process, kas jāveic pirms nākamās dienas un, izlaižot to, tu apzinies, ka nākamās dienas var nebūt" stāsta skrējējs.

Viņš ir ļoti pateicīgs komandas biedriem, kas mudināja paveikt visu, kas jāpaveic, lai varētu atgūt spēkus, piemēram, paēst un veikt masāžas, fizioterapiju un ledus vannas. "Tajā brīdī tu neko negribi, tu gribi vienkārši aizvērt acis un tev ir kaut kādā mirklī jātiek ārā no tās bedres. Nu ir smagi, es atzīšos. Tas tiešām bija smagākais, kam es esmu gājis cauri – koncentrēšanās un fiziskajā ziņā. Tu arī katru nakti izsvīsti, pamosties aukstos sviedros, tev ķermenis savā veidā cīnās, atjaunojas un viņš izsvīst."

Dins nosmej, ka skriet ļoti palīdzēja baltais skriešanas tērps, ko viņš pat iesauca ar Supermena kostīmu: "Kad es viņu uzvilku, viss ķermenis tā saslēdzās, ka nesāp vairs nekas, es esmu gatavs skriet. Vakarā, kad viņu novelc nost, tu sabrūc, jo tev tā emocija jāpalaiž." Lai arī fiziski tas skrējienu sarežģīja, Dins praktiski visu ceļu sarunājās ar cilvēkiem, kas atsevišķus posmus skrēja ar viņu. Tas sniedza nepieciešamās emocijas un garīgo spēku. "Komunikācija bija tas, kas noturēja," viņš nosaka. Iedvesmoja arī līdzcilvēku panākumi: "Fenomenāli – cilvēks, kas iepriekš noskrējis 21 kilometru, noskrien 72."

Pašlaik ideju jauniem projektiem viņam nav. Viņš arī tās nemeklējot. Ir bijuši ierosinājumi skriet vairāk, bet Dins neredz nepieciešamību to darīt. "Vienkārši pliki skriet un kādam kaut ko pierādīt, tas nav pašmērķis. Nekad nav bijis un nebūs." Turklāt viņš norāda, ka vienā dienā noskriet vairāk nekā skrienot apkārt Latvijai nav viņa spēkos: "Esmu apzinājies, ka tie ir tie griesti skriešanai, nu vismaz man pašam personīgi."

Dins stāsta, ka pēc divām nedēļām, kas pavadītas projektā, ķermenis sācis pielāgoties, līdz ar to, skrienot lielāku gabalu ilgākā laikā, viņš nejustu izaicinājumu. Dins nevēlas vienkārši skriet, viņš realizēs vēl kādu projektu tad, ja jutīs vēlmi un nepieciešamību to darīt. Pašlaik viņam pietrūkst miega, nevis izaicinājumu.