Sieviete ir rūdīta dzīves realitātē. Saruna ar pētnieci Ausmu Cimdiņu  (4)

Pirms dažiem mēnešiem noslēdzās darbs pie diviem profesores vadītiem projektiem: Norvēģijas finanšu instrumenta projekta "Dzimumsocialitāte, kultūra un vara: diversitātes un mijattiecības Latvijā un Norvēģijā" un "Mobilitāte valodas, kultūras un dzimumsocialitātes studijās". Cimdiņa norāda, ka savā profesionālajā darbībā ir iedvesmojusies no Aspazijas un viņas darbība ir saistīta ar dzimumsocialitātes jeb tā sauktajām "gender" studijām, dzimuma un arī nacionālo identitāti.

Lai arī jautājums par dzimumu lomu sabiedrībā ir bijis aktuāls teju visos laikos un ir saistīts ar cilvēka esību un laimi, Cimdiņa norāda, ka dati, kas iegūti viņas pēdējos pētījumos, parāda – sievietēm un vīriešiem Latvijā ir daudz vairāk kopīgi risināmu problēmu nekā atšķirīgu.

Pētniece norāda – statistika liecina, ka sievietes situācija Latvijā ir laba: "Sieviete ir ārkārtīgi spēcīgi pārstāvēta. Reālā situācija statistiski ir samērā pozitīva Latvijā." Tas tomēr nenozīmē, ka šis jautājums nav aktuāls: "Tas ir eksistenciāls sabiedrības jautājums visos laikos. Katrai paaudzei šis jautājums ir jārisina neatkarīgi no tā, kāda ir iepriekšējās paaudzes pieredze. Tas ir ģimenes politikas jautājums, tas ir eksistenciāls cilvēka dzīves jautājums, kas skar paaudžu attiecības, kas skar ģimenes attiecības un gan cilvēka dzīves kvalitāti, gan sabiedrības dzīves kvalitāti."

Šis jautājums ir ārkārtīgi sarežģīts, uzsver Cimdiņa, un tā risināšana vienkāršotās statistiskās un likumdošanas kategorijās nav vēlama. "Man liekas, ka šajā jomā pats bīstamākais ir primitivizēt šo problēmu kopumu: ka mēs cilvēku uzskatām tikai kā ekonomiski manipulējamu darbaspēku, domājam, kā no viņa izspiest dzīvības sulu, kopproduktu. Ja cilvēks ir dievišķa būtne ar savām dzīves kvalitātēm, tad šis jautājums nav vienkāršots. Cilvēciskā dzīves jēga, dzīves laimes piepildījums – to nevar ar likumu regulēt. Šeit var būt ļoti dažādas izvēles, šeit var būt ļoti individuāli risinājumi, un ar likumu nevienu cilvēku laimīgu nepadarīsi."

Sievietes loma sabiedrībā ir ne vien eksistenciāls jautājums ikvienam cilvēkam, bet tas ir arī atzīts par vienu no prioritārajiem pētniecības virzieniem starptautiskā mērogā. Cimdiņa norāda, ka nav nekādu šaubu par to, ka dzimumu lomu jautājumu bieži izmanto gan politiskajās, gan reliģiskajās diskusijās ar mērķi iegūt un realizēt varu pār cilvēkiem.

"Tieši zinātnes komunikācija ar sabiedrību ir tā lielā problēma. Anglofonajā terminoloģijā viss ir skaidrs, bet, tiklīdz ir jāpārtulko, tā rodas lielas problēmas." Problēmas novērojamas ne tikai latviešu, bet arī citās valodās. "Un ļoti spilgts piemērs bija Stambulas konvencijas tulkošana. Ļoti spilgts piemērs, kur termins "gender" ir lietots nozīmē – cilvēks kā biosociāla būtne, jo tur tiešām runa ir par sievieti, nevis par kaut kādām teorētiskām konstrukcijām."

Cimdiņa norāda, ka teorētiskas spekulācijas zinātnē un dažādās diskusijās nav nekas neparasts, bet viņa ir pārliecināta, ka termina "gender" tulkošana kā "dzimte" rada nevajadzīgus pārpratumus, jo latviešu valodā dzimte ir gramatiska kategorija. Vārdnīcās šim vārdam nav pieejami citi skaidrojumi, turklāt nošķirt vārdu "sex" (tulkojumā no angļu valodas: dzimums, sekss) un "gender" (tulkojumā no angļu valodas: dzimums, gramatikā – dzimte) nozīmes, tulkojot šos vārdus, ir bezjēdzīgi, jo vārdu nozīmes ir transformējušās un angļu valodā šos vārdus lieto kā sinonīmus.

Lai arī vārdnīcās vārds "dzimte" ir skaidrots kā gramatiska kategorija, zinātniskā līmenī šī termina lietošana ir pašu pētnieku kompetencē un parasti pārpratumus nerada, norāda Cimdiņa. "Tomēr sabiedrība, protams, mulst, ja politiskā dokumentā šo vārdu lieto. Nevar likt politiskā dokumentā "dzimte". Nu kā var likt politiskā dokumentā iekšā "dzimte", ja cilvēkam pasē ir rakstīts "dzimums"? Konvencija ir juridisks dokuments, attiecināts uz sievieti, kas ir "dzimums", nevis "dzimte"."

Tāpat Cimdiņa ir novērojusi arī citus pārpratumus, kas radušies terminoloģijas dēļ. "Tas rada tās neizpratnes, tās ideoloģiskās konfrontācijas." Tāpat pētniece norāda, ka, lai arī dzimums un seksuālā orientācija ir savstarpēji saistīti jēdzieni, tie nebūt nenozīmē vienu un to pašu un šīs lietas jaukt nedrīkst.

Mūsdienās dažādās diskusijās tiek runāts par padomju vai postpadomju sievieti. Cimdiņa gan norāda, ka šī vārdu savienojuma lietošana ir neskaidra. "Nu, es esmu postpadomju sieviete," viņa nosaka, vienlaikus uzdodot jautājumu, cik ilgu periodu mēs varam saukt par postpadomju laiku? "Es domāju, ka par postpadomju sievieti mēs varējām diezgan droši runāt līdz 20. gadsimta beigām. 10 gadu lakā notika pietiekami lielas transformācijas sabiedrības apziņā."

Pētniece norāda, ka pati sevi uzskata par postpadomju sievieti, jo tajā laikā viņa ieguva izglītību un laida pasaulē savus bērnus, bet "liela daļa postpadomju sieviešu, piedošanu, ir apmirušas". Viņa skaidro, ka sievietes dzīve Padomju Savienībā nebija viegla: "Piedodiet par tādu primitīvismu, bet vai jūs zināt, kā agrāk padomju sievietes risināja kontracepcijas vai arī sievietes higiēnas jautājumu?"

Taujāta par padomju supersievietes tēlu, kas ar neizpratni raudzījās uz feminisma idejām, Cimdiņa atbild: "Tieši tā, padomju sieviete vienmēr ir darījusi vairāk. Viņai nebija tāda sadzīves pakalpojumu līmeņa. Padomijā taču netika domāts par cilvēku sadzīves lietu kārtošanu. Par to netika domāts. Tāpēc jau arī trimdas latvieši dziedāja, ka nav viegli latviešu sievietei būt – stiprai kā Lāčplēsim, drošai kā Sprīdītim, čaklai kā Pelnrušķītei."

Viņa arī norāda, ka tomēr pastāv lietas, ko Padomju Savienība ir devusi mūsdienu sievietēm Latvijā: "Ir devusi ļoti skaudru dzīves pieredzi: ka paraut gaisā un tā viegli iestāstīt nevar. Sieviete ir rūdīta dzīves realitātē. Padomju Savienībā bija tā: runāja vienu, domāja otru. Un tagad man liekas, ka tas veselais saprāts lielā daļā sabiedrības ir saglabājies, un tad rodas konfrontācijas, ka man pēkšņi pasaka, ka man dzimuma vietā ir dzimte."

"Tā, kas ir mūsu izejas pozīcija, ir cilvēku apziņas dzīve. Tas ir tas atspoguļojums literatūrā, kultūrā, mākslā." Viņa skaidro, ka šogad pabeigtajā pētījumā bija iekļautas 50 kvalitatīvas intervijas un aptaujāts 1000 cilvēku, kas bija izvēlēti pēc nejaušības principa. Rezultāti parādīja, ka dzimumu līdztiesības problēma ir viena no pēdējām prioritātēm mūsu sabiedrībā. "No vienas puses, ir grūti pateikt, cik ļoti tas atspoguļo realitāti, bet tas atspoguļo sabiedrības izpratni."

Viņa norāda, ka sieviete dzimuma dēļ darba tirgū netiek diskriminēta, jo daudz svarīgāka par darbinieka dzimumu ir viņa kvalifikācija un kompetence. "Varbūt tā sievietes diskriminācija un neredzamais darbs, par ko nesamaksā, ir sievietes ģimenes rūpes. Sieviete kā sadzīves pakalpojumu kombināts, es atvainojos, kura gādā par veciem, par slimiem, par ģimenes azaidu, par mājas tīrību."

Sievietes loma un funkcijas sabiedrībā ir saistītas ar viņas bioloģiju, pārliecināta Cimdiņa. Tas gan nenozīmē, ka sievietes galvenais un vienīgais uzdevums ir pēcnācēju radīšana, bet ir lietas, ko mainīt nav iespējams. "Par izglītošanos un kvalificēšanos vienā vai otrā jomā, kas netika uzskatītas līdz šim par sievietei piemērotu, jau nav runas," saka pētniece, "galvenais, ko mēs varam darīt, ir domāt un analizēt situāciju."

"Tā kā sievietei sabiedrība ir deleģējusi atbildību par bērnu, viņa nonāk ārkārtīgi saspringtā situācijā, zinot, ka vīrs viņu var pamest. Šādās situācijās sabiedrībai būs viedoklis. Bet kāds ir sabiedrības un vīramātes viedoklis? Pati vainīga! Tas būs dominējošais viedoklis," galveno sociālo problēmu, kas izriet no sievietes bioloģiskajām funkcijām, skaidro Cimdiņa.

Tomēr ir jautājumi, kas skar abus dzimumus un kam cilvēki pievērš daudz lielāku uzmanību nekā dzimumu līdztiesībai, piemēram, izglītība un veselības aprūpe. "Tas skar abus dzimumus. Šobrīd abiem dzimumiem Latvijā ir daudz vairāk kopīgi risināmu problēmu nekā specifisku. Ja tās kopīgi risināmās problēmas būtu atrisinātas, tad varētu sākt ar tām niansītēm. Likuma priekšā vienmēr sieviete un vīrietis ir bijuši līdztiesīgi."