Zinātnieks nav tikai laboratorijā dzīvojošs vīrietis. Renāte Ranka par pētnieces ikdienu  (4)

Renātes izpētes lauciņš ir dažādu patogēnu mikroorganismu izpēte. "Tie ir mikrobi, kas var izsaukt infekcijas slimības," viņa paskaidro, piebilstot, kā pētījumu lauks ir ļoti plašs. Renāte pēta ērču pārnēsātās slimības un tuberkulozi ar mērķi tās saprast, kā arī noteikt to izplatību un attīstību, un avotus.

Par savu darbu Renāte runā ar sajūsmu, uzsverot, ka zinātnē viņu saista izaicinājumi un radošums. Tomēr sacīt, ka Renātes dzīve paiet laboratorijā nevar, jo starp pētījumu veikšanu, rakstu publicēšanu un konferenču apmeklēšanu viņai ir laiks arī ģimenei un hobijiem. Pētniece norāde, ka savu vietu zinātnē var atrast ikviens, kas ir pietiekami centīgs un talantīgs, neatkarīgi no viņu dzimuma un skolas, kurā iegūta vidusskolas izglītība.

Jautāta par to, kā viņa kļuva par zinātnieci, Renāte atbild: "Droši vien, ka pirmsākumi meklējami manu studiju gadu laikā. Studēju farmāciju, piektajā kursā man piedāvāja pastrādāt laboratorijā." Viņas uzdevums bija gatavot laboratorijas darbus studentiem. "Es jau tad sapratu, ka man gribētos tā kā mazlietiņ nu – tad es pati vēl to nesaucu par zinātni – papētīt kaut ko citādāku, kaut ko par molekulām."

Interese par ķīmiju viņai bija jau agrāk, un tas arī ietekmēja viņas izvēli. "Skolā mums arī bija ļoti laba ķīmijas skolotāja, kas mācēja ieinteresēt. Man patika saprast visas tās reakcijas un to, kā no vienas vielas, sajaucot ar kaut ko citu, rodas trešā. Un, ja patīk ķīmija, tad vai nu ķīmija vai farmācija. Farmācija man šķita saistošāka, jo tas ir vairāk saistīts ar cilvēka veselību, turklāt mana mamma ir farmaceite," stāsta Renāte.

Lai arī viņas pētījumi pašlaik nav tieši saistīti ar zāļu izgatavošanu, viņa joprojām savā ziņā ir saistīta ar farmāciju. Rīgas Stradiņa universitātē viņa pasniedz kursu par farmācijas saistību ar ģenētiku. "Mēs esam ģenētiski atšķirīgi, un var gadīties, ka dažiem cilvēkiem uz zāļu aktīvo vielu reakcija būs citādāka nekā vairumam," viņa paskaidro.

Daudzu cilvēku prātos valda priekšstats, ka zinātnieks ir cilvēks, kas praktiski visu savu dzīvi pavada laboratorijā un kam vienīgā svarīgā lieta ir viņa pētījumi. "Tā arī ir," nosmej Renāte, paskaidrojot, ka "tas stereotips, ko jūs nosaucāt, ka dzīvo laboratorijā, šobrīd pat vairāk attiecas uz tiem, kas ir zinātnieka karjeras sākumā – līdz doktora grāda aizstāvēšanai un tā saucamiem postdoktorantiem – mazliet pēc doktora darba aizstāvēšanas." Vēlāk kļūst vieglāk un zinātniekiem pietiek laika gan ģimenei, gan hobijiem un citām lietām.

"Cilvēki ir ļoti dažādi," par zinātnieka ikdienu stāsta Renāte, "ja domājat par mani, tad es ļoti cenšos, īpaši pēdējo gadu laikā, nobalansēt savu personīgo dzīvi un darba dzīvi, un arī to pasniedzēja dzīvi. Man ir divi dēli un ģimene, un tas, protams, arī prasa laiku." Brīvajā laikā viņai patīk ceļot, rūpēties par dārzu un nodarboties ar sportu.

"Man patīk tas, ko es daru," stāsta Renāte. Viņa atklāj, ka patika pret darbu un apziņa, ka no viņas darba ir atkarīgi arī citi cilvēki, dod spēku un enerģiju nepadodies brīžos, kad neklājas tik viegli. "Zinātniskais lauciņš ir tāds radošs darbs. Tas varbūt man patīk visvairāk," stāsta Renāte, "es pati varu plānot, kas man šodien ir jāizdara, vai uzlikt kādu reakciju, vai rakstīt publikāciju, vai lasīt zinātniskus rakstus. No vienas puses tas ir pozitīvi, bet no otras tas ir apgrūtinoši. Tu zini, kas ir jāizdara, un tu to vari izdarīt trijās stundās, piecās stundās vai arī 10 stundās."

Tomēr ir reizes, kad tas sagādā grūtības. Strādājot laboratorijā, tur notiekošo procesu ātrumu ietekmēt nevar, un viss jādara tā, kā tas jādara – kaut ko ātrāk paveikt vai atstāt nedarītu nevar. Tāpat nereti darbs "dodas" līdzi arī uz mājām, jo "tu nevari izslēgt savu domāšanu arī sestdien, svētdien."

Renāte norāda, ka gan sievietēm, gan vīriešiem ir vienādas iespējas darboties zinātnes lauciņā. Tāpat maldīgs ir uzskats, ka jauniešiem, kas mācījušies prestižās skolās, ir jebkāda veida priekšrocības – viņiem vieglāk varētu klāties augstskolas pirmajos kursos, bet kopumā iespējas visiem ir vienādas.

Par to, kā apvienot pētniecību ar bērnu audzināšanu, Renāte stāsta: "Mana pieredze ir tāda, ka ir ļoti nepieciešams atbalsts. Neapšaubāmi, ja iet dekrētā un pēc tam bērna kopšanas atvaļinājumā, ja ir runa par aktīvo zinātni, tad tu esi izmests no tā vilciena. Zinātnē nekas nestāv uz vietas. Līdz ar to ir jābūt spējīgām būt lietas kursā, kaut ko palasīt, paturpināt kaut ko." Tomēr bērni nebūt netraucē sasniegt savus mērķus, viņa uzsver: "Ir ļoti daudz zinātnieču, kam ir ģimene un bērni un kas ceļo no vienas valsts uz otru."

Renāte norāda, ka sieviešu īpatsvars zinātnē dažādās vecuma grupās ir atšķirīgs – ļoti daudz sieviešu studē doktorantūrā, bet vēlāk, kad cilvēks ir spējīgs izveidot savu pētniecisko grupu vai ieņemt vadošo lomu zinātniskajā institūtā vai organizācijā, viņu īpatsvars samazinās. "Es negribētu teikt, ka tas ir kaut kā negodīgi pret sievietēm," uzsver Renāte. Viņa gan norāda, ka nezina, kāpēc sieviešu noteiktās vecuma grupās ir mazāk, jo iemesli tam var būt dažādi.

"Zinātne ir tāds ļoti interesants lauciņš. Šeit ir tā – vai nu tu publicējies starptautiski citējamos žurnālos, nu tad tu esi pamanāms uzreiz un ar tevi rēķinās vai arī nē," stāsta Renāte. Viņa norāda, ka, darbojoties zinātnē, cilvēkam ir jāspēj būt mobilam un sadarboties ar pētniekiem no citām valstīm.

"Tā kā Latvija ir Eiropas Savienībā, mēs neesam tādi norobežoti un maziņi, mēs redzam, kas notiek plašajā pasaulē. Es gribētu teikt, ka zinātnei šobrīd ir tāda kā turbulence – ļoti svarīgi iemācīties sadarboties vienam ar otru un meklēt kontaktus." Lielākā daļa starptautiski nozīmīgu pētījumu notiek, sadarbojoties zinātniekiem no dažādiem institūtiem un valstīm un ar ļoti specifiskām zināšanām.

Arī Renāte regulāri apmeklē starptautiskas konferences un veido starptautiski citējamas publikācijas, kā arī ir pavadījusi pusotru gadu Jaunzēlandē. Viņa norāda, ka pateikt – vienā valstī ir labāki zinātnieki, bet kādā sliktāki nevar. "Vienmēr jau var salīdzināt un kaut kādus reitingus veidot, tas jau cilvēkiem liekas saprotamāk, bet nevar izraut vienu personu no konteksta vai visus padarīt par vienas valsts pārstāvjiem."

Viņa arī piebilst, ka arī zinātne, kas nav vērsta uz noteikta produkta, piemēram, zāļu, izstrādi, ir ļoti būtiska, jo, piemēram, bez izpratnes par slimības attīstības procesu, nevarētu radīt jaunas zāles. "Nedrīkst aizmirst, ka fundamentālā zinātne ir tas pamats, tāpēc viņu sauc par fundamentālo."