Izjust un izstāstīt cilvēku stāstus. Elīna Kursīte par fotogrāfiju un līdzpārdzīvošanu  (8)

Tomēr fotografēšana un antropoloģija nav vienīgais, ar ko nodarbojas Elīna. Stāstus viņa meklē ne tikai cilvēkos, bet arī grāmatās – nedēļā viņa izlasa vidēji divus-trīs darbus. Viņa ir arī viena no grāmatas “Latvijas pierobežas pēdējie mohikāņi” autorēm. Viņai patīk rūpēties par augiem – Koknesē Elīnai pat esot siltumnīca. Tāpat viņai patīk gatavot, turklāt tas arī padodas. Elīna daudz ceļo un pat ir apbraukusi apkārt pasaulei. “Un, kas interesanti, es pat neteiktu, ka man baigi patīk ceļot,” viņa atzīstas, piebilstot, ka ceļošana viņai ir iemācījusi, ka Latvijā tomēr ir vislabāk.

Bērnībā Elīna vēlējās kļūt par prezidenti, un šim mērķim viņa ar roku vēl nav atmetusi. Kādu laiku pastrādājusi sabiedrisko attiecību jomā, Elīna sāka just, ka viņa “tērē dzīvi”, tāpēc nodarbošanos mainīja. Pašlaik viņas galvenā nodarbošanās ir fotografēšana, bet nākotnē viņa cer uzrakstīt pavārgrāmatu ar senām, tradicionālām receptēm, izpētīt 90. gadu biznesa vidi un izveidot raidījumu ciklu par nāvi, piemēram, kapusvētku tradīcijām dažādās vietās.

Ar fotogrāfiju nodarbojās arī Elīnas vectētiņš, bet tas nebija viņš, kas ielika viņas rokās fotoaparātu. Tas bija mammas kolēģis arhitekts. “Tas bija tas laiks, kad sāka parādīties pirmās digitālās kameras – pirms gadiem 15-16. Viņš iedeva savu kameru, es bildēju, un man likās pilnīgi tā, ka es esmu atklājusi jaunu pasauli.” Elīnai patīk skaistas lietas, bet, lai gleznotu, nepietiek pacietības, arī analogā fotogrāfija neļauj rezultātu ieraudzīt uzreiz, tāpēc digitālā tehnoloģija viņai lieti noder.

Savu interesi un grūtības neuzdot jautājumus Elīna skaidro ar ziņkārību. Šī īpašība ir klātesoša un ietekmē Elīnas rīcību, neatkarīgi no tā, ko viņa attiecīgajā brīdī dara.

Laiku pa laikam Elīna fotografē arī kāzas, un šajā nodarbē viņa saskata īpašu šarmu, jo kāzās ir ļoti daudz emociju un interesantu cilvēku. “Man patīk redzēt to brīdi, kad cilvēki pieņem un arī saprot, un apzinās svarīgus lēmumus savā dzīvē. Tas vispār ir ļoti ekskluzīvi, ka es varu būt klāt tādos brīžos. Tad, kad viņi tiešām pasaka to "jā", un viņi to domā. Tu redzi, ka viņi dreb, un tu pats sāc iekšā drebēt. Ļoti patīk, ļoti patīk.”

Tomēr vislielāko gandarījumu fotogrāfei sniedz tas, ja izdodas fotogrāfijā ieraudzīt stāstu, ko cilvēks viņai ir uzticējis. “Tad es esmu tik laimīga, ka es vispār nezinu, kur likties. Tā gadās. Ne pārāk bieži, bet gadās.”

“Man ļoti patīk satikt jaunus cilvēkus. Es esmu ziņkārīga. Es esmu vairāk ziņkārīga nekā zinātkāra – tas man pašai arī skaidrs,” atzīstas Elīna. Antropoloģija viņai palīdz ne tikai realizēt savu vēlmi uzzināt un satikt jaunus cilvēkus, bet arī paplašināt savu redzesloku un kļūt pieņemošākai. Kā piemēru viņa min to, ka, pati būdama ateiste, viņa pētīja jauniešus, kas darbojas reliģiskās organizācijās. “Sākumā es ar tādu smaidu gāju, nenopietni likās. Pēc tam es diezgan daudz viņus sapratu. Man bija ārkārtīgi interesanti.”

Distancēšanās no stāstītāju pārdzīvojumiem un emocijām nav kaut kas, ko Elīna pieprot. “Bet es arī negribu, jo man patīk līdzpārdzīvot. Man patīk raudāt ar cilvēku kopā, man patīk smieties ar cilvēku kopā.” Viņa norāda, ka emocijas ikvienam ir ļoti būtiskas. “Mēs jau dzīvojam, lai būtu kaut kādas emocijas, nevis tāpēc, lai būtu labāks dīvāns,” un turpina, “ja tu vienkārši intervē intervēšanas pēc, tad tā arī vienkārši ir dzīves iztērēšana. Nu, ja tev nav nekādu emociju.”

Elīna ir pārliecināta, ka ikviens stāsts ir svarīgs. “Man ļoti patīk stāsti. Es varētu klausīties un klausīties,” viņa nosaka, uzsverot to, ka bez emocijām tie būtu tukši vārdi un tikai tērētu cilvēku laiku. “Gribas, lai visas sarunas ir kaut cik jēdzīgas.”

“Bieži ir uzbrukumi no mammām un vecmammām, un ir sievietes, kas saka – viņas vienkārši neapmeklē ģimenes pasākumus, jo, protams, ir klasiskais jautājums – nu kad tad būs bērni.” Elīna norāda, ka tā ir iejaukšanās cilvēka intīmajā sfērā un var sagādāt daudz nepatīkamu brīžu. “Tas īstenībā ir tik privāts un intīms jautājums. Es zinu cilvēkus, kas teic, ka viņi negrib bērnus, jo viņiem nevar būt bērni, un tad, kad tev visu laiku šitā "močī"… Ja tu šausmīgi gribi bērnus, bet tev nevar būt bērni, un tev visu laiku prasa, nu kad tad būs bērni, vai tad nevajadzētu kādu, kas tur skrien pa māju – mazs tāds tur ķipariņš... Kaut kā cilvēki vispār nedomā – tas tomēr ir tik intīms jautājums.”

Pētījuma laikā viņa arī rakstīja autoetnogrāfiju, kas bija emocionāls izaicinājums, bet ļāva labāk izprast un analizēt esošo situāciju. “Pētījumā es secināju, ka izvēle nedzemdēt balstās nevis nespējā apgādāt bērnu (materiālu vai ģimenes apstākļu dēļ), bet izmainītā sevis kā sievietes pašizpratnē, kas nesakrīt ar Latvijā dominējošo natālisma ideoloģiju,” stāsta Elīna, paskaidrojot, ka natālisma galvenais mērķis ir dzimstības paaugstināšana valsts un nākamo paaudžu labā.

Sievietes, kas bērnus nevēlas, šādā vidē tiek stigmatizētas par sava sievietes pienākuma nepildīšanu. Viņas pašas atšķirīgi interpretē sievišķību un nesaista mātes lomu ar kaut ko piepildošu, drīzāk — ierobežojošu tādās dzīves jomās kā attiecības ar savu ķermeni, ģimeni, draudzenēm un partneri, brīvā laika izmantošanā, sevis pilnveidošanā, profesionālajā attīstībā.

Elīna arī norāda, ka lielākā daļa stereotipu, kas saistīti ar izvēli neradīt bērnus, neatbilst patiesībai. “Apzinātās bezbērnotības dzīvesstils tiek asociēts ar pārlieku spēcīgu individuālismu un zudušām ģimenes saitēm, kā arī pārāk racionalizētām attiecībām sabiedrībā. Manas informantes, iespējams, kategorizējamas kā individuālistes, taču noteikti ne vientuļas vai bez ģimenes, un, pretēji stereotipiem, lielākajai daļai šo sieviešu nav sliktas pieredzes ģimenē vai sliktu attiecību ar māti.”