Uzvaras konkursos un nevajadzīga žēlošana. Talantīgās flautistes Maijas stāsts

Maija ir vājredzīga jau kopš dzimšanas. Tomēr tas viņai nav traucējis kļūt par starptautisku atzinību ieguvušu flautisti un sevi realizēt mūzikas lauciņā. Profesionālu mūziķu un flautistu vidū Latvijā, Maiju pazīst labi. Viņa pati reizēm nesaprot – kā šie cilvēki par viņu ir uzzinājuši un kur ir dzirdējuši viņu spēlējam.

Maijas mamma Līga Fogele skaidro, ka ārsti teikuši, ka redzes traucējumi radušies dzemdību traumas dēļ, lai arī dzemdības noritēja bez sarežģījumiem. Maijai nav bojātas acis, problēma atklāta smadzeņu daļā, kas atbild par redzi. Viņas dzīve nenorit pilnīgā tumsā, jo atsevišķus priekšmetus viņa var saskatīt, turklāt pēdējā laikā viņas redze ir nedaudz uzlabojusies.

Mūzika ir Maijas kaislība jau no sešu-astoņu gadu vecuma, viņa paralēli mācībām skolā apmeklēja arī Juglas mūzikas skolu, kur apguva flautas un klavieru spēli. "Man arī gribējās klavieres, jo man jau no bērnudārza vecuma tās ir patikušas," noteic Maija. Mūzikas skolas skolotāja ieteica mācīties vēl kādu instrumentu, jo klavieres spēlēt tāpat būs jāmācās. Līga atklāj, ka Maijas talantu pamanīja skolotāja, jo tad, kad viņa mācījās bērnudārzā, neviens negaidīja, ka meitene kļūs par mūziķi.

Tagad mūzika un flautas spēle ir meitenes ikdiena. Viņa gan piebilst, ka reizēm izbauda atpūtu, jo savienot muzicēšanu ar mācībām skolā nebija viegli, tāpēc viņa neskuma, kad elkoņa cīpslas iekaisuma dēļ kādu laiku mūzikas instrumentus spēlēt nedrīkstēja: "Man patīk tas, ko es daru, bet tajā pašā laikā man gribas bišķiņ miera, gribas atpūsties." Ziemā šādas iespējas Maijai parasti nav, bet tagad viņa ļaujas vasarai un krāj spēkus mācībām Mūzikas akadēmijā.

Bērnībā Maija mēdza aizspiest ausis, izdzirdot skaļas un viņai nepatīkamas skaņas. Līga atceras, ka Maijas pirmajā skolas dienā, kad pārējie skolēni un viņu tuvinieki aplaudēja pirmklasniekiem, meitene sēdēja ar aizspiestām ausīm. Maija arī atklāj, ka nevar sadzirdēt, ja cilvēks kliedz: "Tu tikai dzirdi, ka viņš kliedz, bet tu nevari sadzirdēt to, ko viņš saka."

Runājot ar cilvēkiem, Maija ieklausās viņu balsīs. Tās viņai ir svarīgas, un balsis, kas Maijai šķiet skaistas, viņa izbauda tāpat, kā izbauda mūziku. Bērnībā Maija ļoti daudz ko uztvēra ar tausti, viņai patika pieskarties cilvēku kājām un apaviem. "Man vispār patika čamdīt cilvēkus, bet vēlāk es sapratu, cik muļķīgi tas ir," viņa stāsta, atklājot, ka viņai pašai nepatīk, ja viņu aiztiek un baksta.

"Ilgi nepatika mīkstās mantas," atceras Līga. "Fui, kad es paņēmu rokās, uzreiz nometu zemē," piebilst Maija. Reiz, kad Maijai rādīja kaķīti, viņa tam pieskārusies un iekliegusies: "A, dzīvs!" Tagad viņa no dzīvniekiem vairs nebaidās un arī pieskaršanās tiem nešķiet nepatīkama. Glumas lietas gan Maijai nepatīk.

Spilgti atmiņā palikuši arī konkursi, kas notikuši Dienviditālijā un Serbijā. Itāliju Maija un Līga apmeklēja, kad meitenei bija 13 gadu. Neskatoties uz to, ka Maija bija krietni jaunāka par citiem dalībniekiem, viņa iekļuva šī konkursa finālā. "Maija nospēlēja savā grupā, un viņa dabūja 97 punktus no 100 iespējamiem," atceras Līga, atceroties, ka Maija gatavojās noslēguma koncertam, nezinot, ka tas ir arī konkursa fināls, "bet mēs tā īsti nesapratām. Izrādās, ka tas noslēguma koncerts bija arī tas lielais fināls. Mēs Maijai nemaz nepateicām."

"Man bija tas gods ar viņu strādāt," ar prieku atceras Maija, paskaidrojot, ka viņa ir piedalījusies meistarklasē, ko vadīja populārā flautiste. Iespēja individuāli strādāt ar Krenbergu Maijai uzdāvināja fonds "Nāc līdzās!". Maija ar fondu bieži sadarbojas, piedaloties tā organizētajos koncertos un festivālos. "Es sen biju vēlējusies, lai arī viņa dzird, kā es spēlēju, un izvērtē."

"Ziņas par Maiju jau iet pa priekšu," piebilst Līga. "Vienreiz viņas (Ditas Krenbergas) koncertā mēs nesām viņai puķes, un viņa tā pēkšņi mani apskauj un saka: "Maija, ai, es tevi zinu. Tu arī esi flautiste, un tu labi spēlē". Es biju pilnīgi neizpratnē visu to vakaru. Braucu mājās un domāju, kur viņa par mani varēja uzzināt, kur viņa ir dzirdējusi mani," stāsta Maija.

Tāpat šovasar Līga, gaidot Maiju, Mūzikas Akadēmijā, dzirdējusi, ka studentes savā starpā sarunājas, ko šogad studijas plāno uzsākt divas ļoti labas flautistes. Viņa pajautājusi, kas ir šīs flautistes, un kā viena no viņām nosaukta arī Maija. "Runas jau tai sabiedrībā iet, tikai jāspēj visu attaisnot, ko runā," viņa nosaka. Līga piebilst, ka par Maijas panākumiem ir jāpasakās ļoti daudziem cilvēkiem – gan skolotājiem, gan vecmāmiņai un citiem, kas palīdz, atbalsta un mudina iet uz priekšu.

Ikdienā viņai nepatīk, ja visu izdara viņas vietā un pārāk daudz palīdz. "Es vēlētos būt pēc iespējas patstāvīgāka." Līga atzīst, ka pati nereti par daudz cenšas Maiju lutināt un lolot. Īpaši izteikti tas bija tad, kad pasaulē nebija nākusi Maijas mazā māsiņa un brālītis. "Es pati tagad redzu tās savas kļūdas, ko es esmu, labu gribēdama, sadarījusi." Viņa priecājās, ka Maija vairs neaug viena, jo tas viņai palīdz mācīt pastāvību.

Arī Maija priecājas, ka nav viena, jo jau bērnībā gribēja māsu vai brāli. Tajā pašā laikā viņa atzīst: "No vienas puses ir tā savādi, ka 16 gadus uzmanība bija tikai man un man, vienai pašai, bet tagad tomēr ir arī jāsaprot, ka ne viss vienmēr ir pakārtots man. Brīžiem jau es saceļu kašķi mājās, protams. Kāpēc viņiem jā un kāpēc man nē."

Uz jautājumu, kā rīkoties cilvēkiem, kas nezina, kā izturēties pret Maiju un citiem vājredzīgiem cilvēkiem, Līga atbild, ka ir svarīgi ne vien nežēlot, bet arī nebaidīties. Viņa ir novērojusi, ka citur Eiropā cilvēki nebaidās iet klāt Maijai, runāt ar viņu, iesaistīt viņu notiekošajā. Bērni daudz organiskāk visu uztverot: "Nu jā – Maija neredz. Viņiem tas neliekas nekas tāds īpašs." Līga iesaka jautāt, ja nezina un nesaprot, ko darīt un ko nē.

"Mani visvairāk kaitina tas, ka pārāk daudz prasa – nu vai tev nevajag palīdzēt? Tev kaut kas noticis? Tu tiksi viena ar visu galā? It kā es netiktu galā. Man brīžiem ir tāda sajūta, ka mani uztaisa par tādu, kas neko nevar izdarīt," stāsta Maija. Tad viņa sakot: "Piedodiet, bet neprasiet man tik daudz. Ja vajadzēs palīdzību, es pati paprasīšu. Es tomēr esmu cilvēks, kas daudz var izdarīt."

Maija arī norāda, ka ir saskārusies ar gadījumiem, kad cilvēki, labu gribēdami, iesaka izmantot liftu, nevis kāpnes. "Nepatīk man šitā. Tas mani visvairāk kaitina, tāpēc, ka es neesmu cilvēks ar kustību traucējumiem. Jūs taču skaidri redzat – es neesmu ratiņkrēslā." Pārāk lielas rūpes un īpaša attieksme liekot Maijai izlaisties, bet viņa vēlas būt patstāvīgāka. "Kad biju mazāka, tad jau, protams, man patika, bet tagad kopš es esmu pilngadīga un vēl pabeigusi skolu, tad es esmu sapratusi – nē, viss, jābeidz vienreiz šis."