Lai arī nodarboties ar sportu kādu laiku bijis ierosinājums no vecāku puses, mīļi paskubināta, viņa krita aktīva dzīvesveida mīlestībā. "Varētu teikt, ka es ar to saslimu. Sports ir tuvs sirdij," piebilst Sanita.
Aktīvā sieviete stāsta, ka labu pamatu vieglatlētikai un sportošanai kopumā devusi Murjāņu sporta ģimnāzija, kur viņa mācījusies vidusskolā. Nedaudz pamēģinājusi pierādīt savus spēkus arī skeletonā, viņa pēc skolas absolvēšanas nolēmusi, ka savu dzīvi tomēr ar sportu saistīt nevēlas, bet notika citādi!
"Organisms bija pieradis, ka aktīvi trenējos un attiecīgi ēdu pareizi. Tad, kad neko nedarīju, paliku dikti liela. Pēc diviem gadiem es atsāku trenēties, bet tīri sava labuma dēļ. Es jutos slikti. Es zināju, kāda es varu būt. Bet, nemanāmi pieņemoties svarā, es sapratu, ka gribu savu kādreizējo formu." Viņa teic, ka, ņemot vērā viņas auguma īpatnības, liekie kilogrami, lai arī to nebija neiedomājami daudz, izskatījās samērā iespaidīgi. Tad arī viņa saprata, ka vienkārši kaut kas jādara, lai justos labāk un izskatītos tā, kā vēlas.
Tā pirms diviem gadiem Sanita atsākusi iesākto ceļu pie tvirta auguma veidošanas. Kādu laiku nodarbojusies ar sportu, aktīvā sieviete nolēmusi pievērsties tieši vieglatlētikai, lai atkal izjustu sacensību garšu. Tomēr traumas dēļ viņa šo sapni neizdzīvoja. Pārrāvusi Ahileja cīpslu, pārcietusi operāciju un atlabšanas periodu, viņa sāka visu no pašiem pamatiem. "Man gribējās atsākt piedalīties sacensībās tīri sevis dēļ. Atmosfēra ir tas, kas man patīk sacensībās. Cilvēki, gatavošanās process, starts un daļa adrenalīna." Šīs ir arī tās vilinošās sajūtas, kuras viņa atceras no bērnības, jo agrāk piedalījusies sacensībās, skrienot 100 metru skrējienu, 100 metru barjeras, kā arī piedalījusies daudzcīņā. Viņa teic, ka rezultāti tolaik esot bijuši pat ļoti augsti, tomēr profesionāli nav varējusi iedomāties sevi ar šo pasauli saistām. "Ja tu neesi elites sportists, ar to īpaši nopelnīt nevari."
Treniņi: no sevis prasīt vairāk, nekā vari izdarīt
Runājot par ikdienu un treniņiem – viss lielā mērā atkarīgs no darba laika. Tā kā Sanita strādā maiņu darbā, tad viņai jāizvērtē optimālais laiks, lai nodotos sportam. Viņa teic, ka strikta treniņu režīma neesot – citreiz paiet ilgs laiks, trenējoties katru dienu, savukārt dažkārt, ja slinkums ņem virsroku, viņa sevi nespīdzina un vienkārši atpūšas. Kā teic Sanita, līdzko viņa sāk trenēties, tā vienmēr iekarst un pavada laiku fiziskajās aktivitātēs vairāk, nekā plānots.
Viņa variē ar treniņu veidiem – kādreiz dodas uz sporta zāli, citreiz nododas skrējienam, bet šad un tad pasporto arī brīvā dabā, izmantojot vingrojumus ar savu ķermeņa svaru. "Es zinu, cik es varu izdarīt, tāpēc no sevi prasu nedaudz vairāk."
"Vispār es uz svariem neskatos. Vados pēc sajūtām. Ja jūtos labi un man ir daudz enerģijas, tad es vienkārši turpinu," tā Sanita.
Jāpiebilst, ka, lai arī Sanita iepriekš pastudējusi humanitārās zinātnes, viņa sapratusi, ka tas viņai neatbilst, tāpēc drīz sāks mācības un attīstīs savas zināšanas kā fitnesa trenere. Gluži tāpat viņa drīzumā uzsāks darbu sporta zālē par administratori, jo tas šobrīd ir solis tuvāk viņas sapnim tur kādreiz strādāt par treneri. Kā teic Sanita – beidzot viss salicies pa plauktiņiem.
Vienas nakts laikā kļūt par vegāni
Sanita stāsta, ka jaunības gados viņa saskārusies ar nelielu badošanos un pārmērīgu ieturēšanos, bet, kā teic pati, "dārzeņi mani ir atbrīvojuši no tā". Tagad viņa ēd neierobežoti – tik daudz, kamēr ir paēdusi un radusies sāta sajūta, un viņa jūtas atbrīvota no pagātnes nelāgajiem ieradumiem.
"Tad, kad es satraumējos, es sapratu, ka man dzīvē vajag kaut ko mainīt. Vienas nakts laikā kļuvu var vegāni. Es jau biju par to interesējusies. Arī piena produktus es nelietoju jau iepriekš, un man nekad nav prasījies ēst gaļu. Es izdomāju, ka es izslēgšu arī visu pārējo. Tas viss nāca viegli. Varbūt man jau zemapziņā bija sajūta, ka kaut ko vajag mainīt," sajūtās dalās Sanita, kuras ēdienkartē kopš tās dienas pārsvarā ir dārzeņi.
"Man parasti cilvēki prasa, ko es ēdu. Es viņiem atbildu – ēdienu," smejas aktīviste.
"Cilvēki nesaprot, kā var trenēties un neēst piena produktus un gaļu, kā var pabarot muskuļus. Protams, tev ir jāapēd daudzumā vairāk, jo ar gaļu ātrāk iestājas sāta sajūta, bet ar dārzeņiem tas nav tik viegli. Tomēr, ja ēdienkartē tiek iekļauti visa veida ēdieni, tad nekādu problēmu nav. Esmu pamanījusi, ka man ir arī vairāk enerģijas."
Interesanti sanācis, ka Sanitas tuvinieki sākumā nemaz nav zinājuši par krasajām izmaiņām viņas ēdienkartē. Tā kā viņi dzīvo dažādās vietās, tad, aizbraucot uz bērnības mājām, viņa sākotnēji diezgan veikli izvairījusies no produktiem, ko neēd. Vaicāta, kādēļ negribēja savu izvēli atklāt vecākiem, Sanita teic tā: "Man liekas, ka vēl joprojām cilvēkiem ir aizspriedumi. Liekas, ka tas nemaz nav tāds bubulis, par ko būtu jāsatraucas. Es mīļā miera labad neteicu. Es kļuvu par vegāni, jo es vienkārši jūtos daudz labāk. Ir dažādi vegāni – tie, kas neēd ētisku apsvērumu dēļ, un tie, kas veselības dēļ. Es to daru sevis dēļ. Es gribēju pamēģināt, un tas attaisnojās."
Sanita atklāj arī kādu smieklīgu faktu – kad mamma devusi meitai līdzi labumus, viņa vienmēr tos paņēmusi, bet nākamajā dienā aiznesusi kā cienastu kolēģiem uz darbu. "Es mammai neteicu, ka neņemšu. Paņēmu, un kolēģi bija priecīgi," smejoties saka Sanita.
"Astoņus mēnešus es biju strikta vegāne. Neko citu neēdu. Tagad, ja kaut ko apēdu, tad es par to nesatraucos," tā Sanita. Viņa teic, ka pati nekad nenopirkšot kādu vegānam "aizliegtu" pārtikas produktu, tomēr, ja kādreiz kādā ēdienā būs mazliet no tā, viņa par to nesūdzēsies.
Sanita ar savām izvēlēm ir apmierināta: "Es esmu vienā no tā sauktajām laimīgajām vietām dzīvē."
Noteikti vērts pieminēt, ka nupat Sanita ir atradusi kādu, ar ko dalīties priekos, bēdās un arī pieredzē. "Tā smieklīgi ir sanācis, ka viņš neilgi pirms mūsu satikšanās arī sāka neēst gaļu. Tas ir tāds kā likteņa pavērsiens." Sanita teic, ka viņiem ir kopīgas intereses, jo arī otrā pusīte aktīvi trenējas, un tas viss kopā strādā tīri labi. "Ir svarīgi, lai otra pusīte tevi saprot. Tā ir vieglāk, ir ar ko dalīties."
Ir vajadzīgs sevi mazliet pamocīt: sāpes un muskuļi
Vai ar trenēšanos var pārcensties? "Ir dažādi viedokļi. Katram ir savs skaistuma etalons. Un par to nevienu nevar nosodīt. Piemēram, es neēdu gaļu, bet, ja citi to dara, es viņus nenosodu – tā ir katra paša izvēle.
Tīri estētisku apsvērumu dēļ man nepatīk tās sievietes, kuras ir ļoti lielas, muskuļotas. Bet ir forši, ja ir tvirtums. Man vairāk svarīga ir veselība. Ja tu jūties labi, tu izskatīsies labi. Ķermenis tev sekos. Muskuļu var būt par daudz? Laikam jau. Man liekas, ka sieviete nav radīta tik lieliem muskuļiem. Tā tīri dabiski sievietēm nevar būt. Tieši tāpēc meitenes baidās celt svarus, jo viņas domā, ka paliks milzīgas, bet tā nav. Kas viņām ir jāēd, kā viņam ir jātrenējas, kas viņām ir jālieto? Ja tu trenējies, tu paliksi vienkārši tvirtāka, dabiski tā nevar būt."
Vēl viens faktors, kas nereti tiek saistīts ar pārcenšanos, – sāpes. Sanita atzīst, ka dažkārt tās ir vajadzīgas, tomēr viss atkarīgs no situācijas. "Skatoties, kādas sāpes. Tās ir jāizšķir. Ir, piemēram, muguras sāpes – tās ir tik spēcīgas, ka tālāk vairs nevari izdarīt, bet tad ir arī muskuļu sāpes, tu vienkārši sajūti dedzinošu sajūtu, tas muskulis strādā. To citreiz vajag. Tā, piemēram, ir arī ar vēderpresi – kad viņa sāp, tu jūti, ka viņa strādā. Citreiz viens uztaisa 100 reizes un nekādas sāpes nejūt, jo vingrojumu izpilda nepareizi. Cits uztaisa 20, un viņam sāp, jo viņš visu izdara korekti.
Tāpēc ir jāpievērš uzmanība ne tikai reižu skaitam, bet arī pareizai tehnikai. Ir dažādas sāpes. Es domāju, ka savā ziņā ir vajadzīgs sevi mazliet pamocīt un tikt tam pāri. Jo vairāk tu sevi izaicini, jo vairāk tu vari izdarīt. Cilvēki izvairās no izaicinājumiem, bet es esmu sapratusi, ka man tādus vajag." Sanita piebilst, ka viens no izaicinājumiem ir arī piedalīšanās dažādos skrējienos – reiz viņa noskrējusi pusmaratonu, bet šad un tad prieka pēc noskrienot 10 kilometru garos skrējienus.
Motivācija un nākotnes plāni
"Man nekad nav trūcis motivācijas. Sākumā tiešām negribēsies, bet, kad tu sāc trenēties, paiet divas trīs nedēļas, varbūt mēnesis, un tu sajūti to foršo sajūtu, kāda ir pēc treniņa. Ir prieks, laime un gandarījums. Vajag atrast to sajūtu, ka tu no rīta pamosties un gribas lēkt no gultas ārā. Man tā ir. Tāpēc es gribu savu dzīvi saistīt ar sportu un palīdzēt cilvēkiem."
Kā teic pati Sanita, viņai daudz dod arī spītība, jo, kad viņa kaut ko ieņemot galvā, tad, ātrāk vai lēnāk, bet virzoties uz savu mērķi. "Jāsaka paldies arī vecākiem, jo viņi man, kā saka, nekad nav apgriezuši spārnus, ļāvuši pašai izvēlēties savas dzīves ceļu. Viņi, protams, izsaka savu viedokli, bet nekad neuzspiež savu taisnību, laikam tas arī ir devis pārliecību par sevi – ka tu vari izdarīt to, ko vēlies, jo nekad neviens nav izvēlējies to tavā vietā."
Runājot par brīvā laika pavadīšanu, Sanita stāsta, ka labprāt nododas dažādiem sporta veidiem, piemēram, volejbolam, piedalās pasākumos kā brīvprātīgā, kā arī dodas sēņot – tā esot sava veida terapija. Bet vakari un brīvākas dienas gan tiek veltītas saviem tuvākajiem.
Sanita sapņo, ka reiz varētu izveidot arī savu "Youtube" kanālu, jo viņa labprāt vēlētos iedvesmot arī citus, bet tālākā nākotnē cer atvērt savu studiju.
"Cilvēkam vajag mazus mērķus, lai var tos sasniegt un trenēties, bet ar laiku var palikt atkarīgs no sporta," rezumē Sanita.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
