Kā jau daudziem māksliniekiem, arī virtuozās balss īpašnieces Ievas Kerēvicas leksikā vārds "atpūta" izmantots tiek reti, vēl jo piemirstāks tas šobrīd ir tāpēc, ka starp visiem dzīves pienākumiem, projektiem un mātes lomas pildīšanu ir jāgatavojas savam koncertam. Aicinājām Ievu nedaudz piebremzēt un sarunā ar "Viņa" padomāt par dzīvi.
Mūzika – tā ir liela jūsu dzīves daļa. Ko jums tā nozīmē?
Tā ir lielākā manas dzīves daļa. Man tas viss ir dabiski un organiski. Grozies kā gribi – viss saistīts ar to, lai kur es varbūt novirzītos. Man, protams, ir bijusi arī cita dzīves pieredze, kad es trīs gadus intensīvi strādāju restorānu nozarē, bet arī tur vienalga ir radošs moments. Es neesmu tas cilvēks, kurš katru dienu var sēdēt no astoņiem rītā līdz pieciem vakarā pie datora, darot gandrīz vienu un to pašu. Man ir vajadzīga dinamika.
Darbs, ģimene. Kā iespējams visu apvienot?
Nezinu. Man ir tāda sajūta, ka tad, ja ir iedots, ar to vajag kaut ko darīt. Vajag operēt. Iedots gan darbs, gan brīnišķīgs bērns un viss cits. Tas prasa ļoti daudz enerģijas, tiešām. Bet es nezinu, vai mums – pieaugušajiem – tiešām vajag gulēt tās astoņas stundas. Var arī gulēt mazāk, nekas nenotiks. Piecas, sešas – pašlaik ir tā. Un man pat patīk. No vienas puses, esmu režīma cilvēks.
Man vajag celties konkrētā laikā katru dienu. Tiklīdz novirzies no režīma, dienas temps mazliet nošķobās, sabrūk – tas dažreiz izsit no sliedēm. Un tad atkal liekas, ka nav enerģijas, nav laika… Bet es jau arī nodarbojos ar visādām lietām, lai to enerģiju uzņemtu – šad un tad meditēju, sportoju. Tas dod, nevis atņem enerģiju. Pašlaik, paldies Dievam, sanāk visu paspēt! Bet, protams, ir arī brīži, piemēram, decembris un janvāra sākums, kad visiem māksliniekiem ir intensīvs darba režīms, visi noelsušies, kā zirgi noskrējušies – tad gan vajag kādu nedēļu, divas atpūtai. Pēdējos gados piespiežu sevi nopirkt kādu braucienu paslēpot vai vienkārši doties uz siltajām zemēm piespiedu kārtā, lai bišķiņ atelpotos.
Runājot par ģimeni, zināms, ka ne vienmēr būt mammai ir ļoti vienkārši. Bet kuri ir tie brīži, kad varat paskatīties uz situāciju no malas un teikt – jā, būt mammai – tas ir lieliski?
Es laikam bērnu audzināšanu uztveru ļoti nopietni. Man tas liekas pats nopietnākais, kas var būt, – izaudzināt viņu par, teiksim tā, derīgu cilvēku. Jā, varbūt man dažreiz piemīt prefekcionisms, bet grūtums uznāk tad, kad es pati nesavācos un esmu nošķobījusies tajā savā iekšējā režīmā vai pārliecībā. Bērns jau tikai reaģē. Bet kopumā man nav tādas sajūtas, ka ir grūti, bet katram jau sava izpratne par grūtumu. Dažreiz tas prasa kaut kādas zināšanas, gudrību...
Patīkams ir jebkurš mirklis, kad tu redzi, ka bērns attīstās. Viņam ir savas domas, visādas gudrības. Ar bērnu visu var sarunāt. Katru dienu ir kādas brīnišķīgas un patīkamas lietas. Tas ir brīnišķīgi, ja sievietei ir bērns. Mātes loma ir kas brīnišķīgs. To pat nevar izskaidrot – tas ir kaut kas unikāls.
Lai audzinātu bērnu, vieglāk, ja vecāki dzīvo saticībā. Kas ir svarīgākais, lai to stiprinātu?
Viņiem savstarpēji ir jādraudzējas un jāsadarbojas. Tas varbūt nav nemaz tik vienkārši, kā tas izklausās. Mēs jau visi nebūt tā nemākam draudzēties, kā šķietami tas liekas sākumā. Bērnam tas ir galvenais – viņš redz, ka mamma ar tēti draudzējas.
Vai īsta romantika pastāv, un kā to uzburt?
Es domāju, ka īsta romantika pastāv. Un to var uzburt, bet tikai tad, ja abi grib kaut ko uzburt. Man liekas, ka visa pamatā ir griba, patiesa vēlme. Katrs cilvēks vismaz vienu vai divas reizes dzīvē droši vien piedzīvo romantiku un satiek īstu mīlestību. Agrāk vai vēlāk – tas gan ir Dieva ziņā.
Vai ticat mīlestībai no pirmā acu skatiena?
Neko nezinu par šo jautājumu, neko vairs nezinu… Droši vien, ja man tas dzīvē notiks, varēšu atbildēt uz šo jautājumu. Bet droši vien tādi brīnumi pastāv.
Kādas īpašības partnerī vērtējat visaugstāk?
Sarežģīts jautājums. Vesela raksta un pat žurnāla vērts. Partnerattiecībās augstu vērtēju savstarpējo cieņu un uzticību. Ka tīri cilvēciski varu uzticēties cilvēkam, pārējais viss ir pašsaprotams. Atbalsts. Draudzēšanās. Līdzpastāvēšana. Noteikti mīlestība, bez tās jau mēs ilgtermiņā nevaram, tam jābūt kā pamatam.
Runājot par sievietēm – vai ir kas tāds, kā latvietēm trūkst?
Man liekas, ka latviešu sievietēm visvairāk trūkst pašapziņas, ticības saviem spēkiem. To esmu novērojusi, vairāku paaudžu kontekstā ņemot.
Bet vīriešiem?
Viņiem trūkst vīrišķības. Tēvu. Es domāju, ka tas ļoti daudz ko ietekmē. Jo īpaši vīriešus manā vecumā, varbūt vecākus. Tēvu trūkums – vīrišķās iniciācijas neesamība ir klupšanas akmens vīriešiem.
Kas ir vajadzīgs, lai cilvēks būtu laimīgs?
Katram laime ir sava – es to formulētu tā. Noteikti jābūt stiprai un labai veselībai, būtu forši, ja klātesoša būtu arī veiksme. Ja būtu viss, kas vajadzīgs, un tas sakristu arī ar to, ko cilvēks vēlas. Tā varētu būt laimes sajūtas formula.
20. septembrī mūzikas namā "Daile" norisināsies Ievas Kerēvicas koncerts "Interpretācijas". Pirmajā koncerta daļā būs iespēja dzirdēt daudz pirmatskaņojumu, kā arī klausīties maģiskajā trio – balss, klavieres un publika, savukārt otrajā koncerta daļā tiks piedāvātas dažādu tēmu un populāru dziesmu interpretācijas.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
