Ārsti teica, ka viņš nestaigās: līgatnietis Ilmārs 11 dienās apminas apkārt Latvijai  (6)

Kādreiz viņš sevi uzskatīja par neveiksminieku, kas nespēj piepildīt savus sapņus, bet nolēma, ka tā dzīvot nevēlas. Pirms apmēram pieciem gadiem Ilmārs sāka mainīt savu dzīvi atmeta smēķēšanu, pievērsās riteņbraukšanai un vēlāk atteicās arī no alkohola lietošanas. Tagad viņš strādā spēļu zālē par apsargu, kaļ plānus citiem ne mazāk izaicinošiem projektiem un labprāt dalās ar savu stāstu, lai parādītu līdzcilvēkiem, ka ikviens cilvēks jebkurā vecumā var mainīt savu dzīvi, ja vien sakārto savu prātu un sāk pamanīt pozitīvo.

Ilmārs atklāj, ka 1700 kilometrus mērojis 11 dienās un pēc tā vēlējies sēsties uz velosipēda un braukt atkal. Piedzīvojums bijis neskaitāmu patīkamu mirkļu pilns un satikti daudzi labsirdīgi, atvērti un patīkami cilvēki.

"Uztaisīja operāciju. It kā pirmās dienas bija labi, bet tad parādījās problēmas," atceras Ilmārs, pastāstot, ka pēc mēneša viņam veica otru operāciju. Slimnīcā viņš pavadīja vairāk nekā mēnesi. Ārsti pēc tam ieteica piebremzēt ar fiziskajām aktivitātēm, tomēr Ilmārs nebija ar to mierā, viņš turpināja strādāt mežā.

Nākamos desmit gadus Ilmārs dēvē par "panīkumu savā dzīvē". "Pa to laiku man tā dzīve vispār kaut kā sagrozījās uz leju vispār. Tā sanāca." Neapmierināts ar sevi un savu dzīvi, domādams, ka ir neveiksminieks, Ilmārs nolēma kaut ko mainīt. 39 gadu vecumā viņš atmeta smēķēšanu, nedaudz vēlāk sāka braukt ar velosipēdu. Viņam šī nodarbe patika jau agrāk, bet tikai pirms pieciem gadiem viņš tai pievērsās nopietnāk.

Ņemot vērā problēmas ar muguru, Ilmārs to nedarīja vieglprātīgi. Viņa māsasdēls ir profesionāls riteņbraucējs, kas sniedza padomu, palīdzēja arī māsas vīrs. "Tad Matīss (māsas dēls) man iedeva vingrinājumus, un es vingroju ļoti cītīgi," atceras Ilmārs. Māsas dēls palīdzējis arī ar ekipējumu, atdodot to, ko pats vairs neizmanto, bet kas Ilmāram nepieciešams.

Pirms pāris gadiem Ilmārs atteicās arī no alkohola lietošanas. Viņš stāsta, ka problēmu ar grādīgajiem dzērieniem nav bijis, bet pašlaik nemēdz izdzert pat glāzi alus vai kādu dzērienu svētku reizēs.

"Es ieslīgu ļoti smagā depresijā. Kur lai dabū tādu naudu. Es pēc gada nestaigāšu – ak, Dievs, kas notiek?" Par laimi, dzīve izrādījās labāka nekā prognozes. Ģimenes ārsts Ilmāru nosūtīja pie speciālistiem, kas pastāstīja – pirms 14 gadiem, veicot operācijas, ir skarti trīs nervi, no kuriem viens bojāts neatgriezeniski. Tomēr operācijai neesot pamata un arī par to, ka viņš varētu zaudēt spēju staigāt, Ilmāram nav jāsatraucas.

Galu galā arī fiziskajām aktivitātēm punktu likt nebija nepieciešams. Ilmāram labi pazīstams fizioterapeits noteicis, ka Ilmāram jāturpina vingrot, braukt ar velosipēdu un kustēties – tad ar viņa veselību viss būs kārtībā.

Jautāts par to, kā notika gatavošanās braucienam, viņš nosmej: "Es īpaši neplānoju to braucienu. Vienkārši ņēmu un braucu. Es vienkārši sagatavoju savu riteni braucienam." Viņam bija izstrādāta treniņu programma, kam viņš sekoja, un arī ar riteņbraukšanu viņš nodarbojās jau kādu laiku, tāpat viņš regulāri vingro. "Man ir savi staipīšanās vingrojumi, ko izpildu katru dienu."

Ceļš sākās 17. jūlijā un ilga 11 dienas. Dienā Ilmārs nobrauca vidēji 154 kilometrus, kopējam attālumam sasniedzot apmēram 1700 kilometru. "Pa visiem zemes ceļiem, ar visām somām." Protams, ne visās dienās izdevās nobraukt vienādu attālumu. Lielākais pieveiktais attālums bija pat 250 kilometru. "Tās ir tādas emocijas, ko ir grūti izstāstīt. Tās katram ir jāizjūt," par braucienu saka Ilmārs, "tas, kas ir tur… Tev ir jātiek ar saviem spēkiem ar visu galā." Ir jābūt emocionāli un fiziski spēcīgam, kā arī jāsaprot, ka pieturēšanās pie kāda konkrēta plāna ir teju neiespējama.

Viens no Ilmāra spilgtākajiem iespaidiem ir sastapto cilvēku laipnība. Ļaudis ne tikai izrādīja apkārtni un sarunājās, bet arī ielūdza pie sevis mājās, cienāja ar dažādiem labumiem un pat piedāvāja naktsmājas, par ko Ilmārs bija ļoti priecīgs. Tāpat viņš pamanīja, ka ļoti daudzi seko līdzi viņa gaitām sociālajos tīklos.

Vairākās vietās Ilmārs saskāries arī zināmām grūtībām, piemēram, smilšainiem ceļiem, pretvēju un ļoti lielu karstumu. "Ceļi bija ļoti smilšaini, es knapi riteni varēju noturēt, brīžiem bija tā – uz kritiena robežas," viņš stāsta par piedzīvoto Latgales pusē. Lai atpūtinātu muskuļus un sev nenodarītu pāri, viņš lietoja speciālas ziedes un uztura bagātinātājus, kā arī izmantoja citas metodes. "Es ņēmu piemēru no tā, kas skrēja apkārt Latvijai," par muskuļa atkopšanos un atpūtu saka Ilmārs, "es upītē tās kājas mērcu."

Viņš ir pārliecināts, ka cilvēka veiksme ir atkarīga no tā, kas notiek viņa prātā. "Jo pozitīvāk tu domā, jo pozitīvāka tava dzīve ir. Es ar to gribēju parādīt, ka cilvēks var mainīties uz pozitīvo pusi. Es kādreiz domāju, ka esmu ļoti neveiksmīgs, un man negāja," stāsta Ilmārs, "kāpēc man jābūt neveiksminiekam? Kāpēc man neiet? Tāpēc, ka es tā arī domāju."

Problēmas ar muguru nav vienīgā nelaime, ar ko dzīves laikā saskāries Ilmārs. "Es vienā brīdī salūzu, jo man bija maksātnespēja, ar darbu negāja." Viņam nepatika tas, kāds viņš ir, tāpēc Ilmārs nolēma veikt pārmaiņas savā dzīvē. "No viņa – tā negatīvā – tikt ārā ir ļoti grūti."

Brauciens Ilmāram ļāva izjust iepriekš nepieredzētu mieru, bet tas nenozīmē, ka viņš grasās apstāties. Nākotnes plānos ietilpst brauciens apkārt Igaunijai, Lietuvai un visām trim Baltijas valstīm.