Mārtiņš Egliens: sievietes ir spiestas 'kačāt muskuļus', bet vīrieši vēlas justies vajadzīgi  (2)

Kas vēl viņam dzīvē daudz nozīmē, par ideāliem un to zaudēšanu, par sievietēm, kas, apstākļu spiestas, “kačā muskuļus” un neatļaujas būt vājas, kā pietrūkst vīriešiem, un nesen pārdzīvotajām veselības problēmām – par to visu Mārtiņš stāsta sarunā ar “Viņa”. Aktieris sarunas gaitā vairākkārt uzsver, ka viss sacītais ir viņa viedoklis un skatījums uz lietām, ko nevajadzētu uztvert kā vienīgo un īsto patiesību, jo nekādus pētījumus, kas pierādītu – nekā citādi būt nevar, viņš neesot veicis.

“Vispār man stipras sievietes ir apkārt. Ļoti stipras sievietes, man nav viegli, tici man,” teic aktieris un uz jautājumu par to, vai būšana starp stiprām sievietēm nav iespēja viņam pašam būt nedaudz vājākam, atbild: “Nē, man jābūt stiprākam. Man mamma ir ļoti stipra sieviete, Dita ir ļoti stipra sieviete, un man aug vēl viena maza, bet arī izskatās, ka ļoti stipra sieviete ģimenē.”

Lai arī būt starp stiprām sievietēm ne vienmēr ir viegli, Mārtiņš ar savu situāciju ir apmierināts. “Baigi forši, ja viņas nav visu laiku stipras, jo ir skaisti arī tad, kad sievietes ir vājas, bet, ja viņas visu laiku ir vājas, tad nu arī, man liekas, nav tā īsti labi. Balansam vienmēr ir jābūt.”

Ja agrāk viņš nebija pārliecināts, kas viņa dzīvē ir svarīgāks – ģimene vai teātris, tad pašlaik šaubu vairs neesot. Tā ir ģimene. “Teātris tomēr ir tik gaistoša un pārejoša lieta. Galu galā vecums arī nāk virsū,” nosmej aktieris, piebilstot, ka teātris tomēr ir jaunu cilvēku māksla, kas saistās ar azartu un ideālismu.

Dzirdot aktieri stāstām, ka teātris ir piemērots jauniem cilvēkiem, jo tā savā ziņā ir ideālistu māksla, man rodas jautājums: “Vai tad, kļūstot vecāks, cilvēks vairs nevar būt ideālists?”

“Pieredze rāda, ka tā lielākoties notiek,” atbild Mārtiņš, “cilvēks kļūst daudz racionālāks, viņš daudz vairāk zina, viņš daudz vairāk prognozē, un diemžēl prognozes tik ļoti bieži izrādās patiesas, ka tajā brīdī tu vēl vairāk zaudē savus ideālus un saproti, ka, nu, ir tā, kā ir.” Aktieris gan piebilst, ka ideālu zaudēšanai ir arī savas pozitīvās puses, turklāt neesot iespējams ideālus saglabāt visas dzīves garumā.

Mārtiņš atzīst, ka viņa ideāli ir sadrupuši, bet tūlīt sevi izlabo: “Kaut gan nē, ik pa brīdim kaut kādas atblāzmas pavīd. Es pat par viņām nopriecājos, nav tā, ka es viņas dzenu projām.” Viņam šķiet ļoti patīkami savos gados un ar savu uzkrāto pieredzi noticēt lietām, par kurām viņš objektīvi saprotot – tā nenotiks. “Es neskumstu par to, ka man ik pa brīdim uznāk tāda mendele būt naivam.”

Viņaprāt, ideāli sadrūp lēnām, pa smilšu graudiņam, bez milzu katastrofas un pārdzīvojumiem. “Tu vienkārši vienu dienu pamosties un saproti, ka viņi ir kaut kur pazuduši. Kā tas notika un kādā veidā? Nu, pa vienam pilienam.” Šādu procesu aktieris uzskata par normālu, jo ideāli nav radīti, lai tos visus piepildītu. Katram cilvēkam ideāli atšķiras, un gadījumā, ja tie visi piepildītos, notiktu katastrofa.

“Tā kombinācija ir svarīga. Nav tā, ka vīrietim obligāti ir jābūt stiprākam. Ir ļoti dažādi, un ir ļoti dažādi arī labi modeļi redzēti.” Mārtiņš norāda: “Svarīgākais ir līdzsvars.”

Katram cilvēkam otrā personā var būt svarīgas atšķirīgas vērtības, piemēram, Mārtiņš ļoti augstu vērtē sievietes garīgo inteliģenci: “Es domāju, ka tas ir baigi svarīgi, vismaz man, ka sieviete ir gudra. Lai tev ar viņu ir interesanti, lai viņai ar tevi interesanti.” Šī īpašība nemaz nav tik viegli atrodama, aktierim reiz kāds kolēģis esot sacījis: “Tu zini, kas ir? Ir tik nežēlīgi grūti atrast gudru sievieti.”

“Sievietei ir jābūt sievietei, sievietei ir jābūt sievišķīgai,” vēl vienu sev nozīmīgu īpašību nosauc Mārtiņš. Aktieris arī atzīst, ka vārdu “sievišķīgs” izskaidrot nevar, jo tā ir vienkārši sajūta. “Tā ir tāda pat sajūta kā smarža. Sievišķīgums…” Sievietes, kam piemīt sievišķība, varot būt arī ļoti atšķirīgas. “Nu kā var pateikt, ka viņa ir sievišķīga? Tas, kā viņa sevi nes, ko viņa domā. Ne jau tas, kā viņa ģērbjas, kaut gan tas arī ir svarīgi, bet es domāju, ka var būt ļoti sievišķīga sieviete arī gumijas zābakos un pufaikā.”

Sievišķīgas var būt gan trauslas, gan ļoti spēcīgas sievietes, pārliecināts Mārtiņš. “Es zinu ļoti daudzas sievišķīgas, spēcīgas sievietes. Tās ir divas pilnīgi dažādas lietas – viņas var būt savienotas, viņas var būt atvienotas. Kāpēc lai spēcīgas sievietes nebūtu sievišķīgas?” Arī gudrība sievišķību nelaupa. “Varbūt ir tieši otrādi,” norāda Mārtiņš.

Mārtiņam šķiet, ka valda tāda kā konkurence starp vīriešiem un sievietēm. Viņi sacenšas, kurš tad no abiem ir stiprāks. “To kultivē visapkārt, un tad, kad ir cīņa par to, kurš ir spēcīgāks, tad man liekas, ka sievietei ir ļoti sevi jāpārvar, lai pat tad, kad viņa to ļoti, ļoti grib, viņa kļūtu ļoti vāja un trausla. Viņa to nedrīkst atļauties, jo tajā brīdī viņa zaudē cīņu, kura ir pasludināta par gadsimta cīņu. Tāda man ir tā sajūta.”

Viņš norāda, ka vīrietis, iespējams, šajā cīņā piedalās, pavisam citu motīvu vadīts, nekā varētu šķist. Vīrietis vēlas sajust, ka viņš sievietei ir tas stiprais, ka viņš ir tas, kam viņa vēlas ielīst azotē, uz kura pleca paraudāt vai kas vienkārši samīļo brīžos, kad viņa bez īpaši redzama iemesla jūtas slikti.

“Tas ir tas, kā vīrietis vistiešākā veidā jūt, ka viņš tiešām ir ļoti nepieciešams. Nu kas tad vēl? Tas, ka no tevis vajag naudu vai kaut kādas praktiskās lietas? Veikals, bērni…” vaicā Mārtiņš. “Svarīgākais ir - ja tev ir grūti, tad tu to neslēp. Un tad tu nāc pie sava vīrieša, un, cerams, viņš nav tāds, kas tevi nolamā par to.”

Taujāts, kas bija grūtākais cīņā par veselību, Mārtiņš nosaka: “Tā saprašana, izšķiršanās – tā bija vissarežģītākā.” Ķirurgi ieteica operēt diska trūci, turklāt plānoja to veikt pēc iespējas drīzāk. Ja viņam būtu tikai problēmas ar muguru vai tikai Laimas slimība, saprast, ko darīt, būtu bijis daudz vieglāk. “Sakrita šīs divas lietas kopā, un neviens nevarēja saprast īsti, no kura gala ķerties klāt.”

Pateicoties veiksmīgu sakritību virknei, aktieris pie speciālista nokļuva ļoti īsā laikā. Nezinot, kad un vai vispār kādreiz saņems atbildi, Mārtiņš nosūtīja ķirurgam vēstuli sociālajos tīklos. Tad viņu apciemot ieradās mamma, un izrādījās, ka aktiera izvēlētais speciālists ir viņa mammas paziņas mazdēls. Tā ātri vien Mārtiņš dabūja viņa kontaktus, sazvanījās un sarunāja konsultāciju. Tā kā apciemot viņu tajā laikā bija ieradies sievasbrālis, ar nokļūšanu pie speciālista problēmu nebija.

“Es domāju, ka man bija nopietns gadījums, bet ne tas trakākais, jo es esmu dzirdējis, ka cilvēki noliek ķelli ar Laimas slimību. Man vienkārši aizgāja uz muskuļiem – kāju. Es nevarēju ne pietupties, ne piecelties,” stāsta Mārtiņš. Vēlāk sāka iedarboties antibiotikas, aktieris saņēma arī palīdzību, kas nav saistīta ar tradicionālo medicīnu, un lietoja preparātus, kas bija pasūtīti no ASV. “Visas šīs lietas kopā. Es nevaru pateikt, kas man palīdzēja.”

Tagad, kad cīņa par veselību ir aiz muguras, Mārtiņš norāda, ka slimība nav mainījusi ne to, kā viņš redz pasauli, ne to, ko domā par sevi. Aktieris ir pārliecināts, ka ne visos gadījumos, kad cilvēks pārcieš kādu slimību, viņš pēc tam kļūst citāds vai mainās viņa vērtību sistēma.