21. gadsimta 'cirka princeses': gaisā, mūzikā, ar adatu un skrūvgriezi

Kā ikvienam teātra un mākslas notikumam, arī cirka izrādēm ir divas puses. Viens ir tas, kas notiek uz skatuves, prožektoru gaismā, par ko brīnās un smejas skatītāji, otrs – izrādes neredzamā puse, uz kā viss patiesībā balstās. Portālam "Delfi" bija iespēja parunāt ar četrām "Cirque du Soleil" trupas sievietēm, kas pārstāv četras absolūti atšķirīgas jomas kā četras dabas elementus: akrobāti Kerenu Makkīmenu (Kerren McKeeman), kostīmu departamenta vadītāju Ženevjevu Marandu (Genevieve Maranda), šova tehniskā direktora asistenti Kristalu Marano (Crystal Marano) un dziedātāju Izabellu Koradi (Isabelle Corradi).

"Mans prāts strādā pēc krāsu shēmas," viņa norāda. "Katra krāsa atbilst savam departamentam – viss, kas saistīts ar galdniecību, ir sarkans, pārvadāšana ir oranža, aktieru lietas ir zaļas, aparatūra – violeta. Ir dažas smagās mašīnas, kuru saturs ir vienkrāsains, bet citās ir kastes visās varavīksnes krāsās!"

"Cirque du Soleil" šova "Varekai" skatuve ir kā mistisks mežs, kas sastāv no mobilas sarežģītas konstrukcijas skatuves (268 detaļas!), meža ar 300 kokiem, unikāla pārejas tilta un novērošanas torņa, 40 tonnas smagas akrobātiskās un skaņu aparatūras, tad vēl mobila sporta zāle un iesildīšanās arēna. Tas viss ceļo 660 dažāda izmēra pārvietojamās kastēs.

Pēc izglītības Kristala ir teātra tehniskā direktore. "Es esmu mācījusies gan galdniecību, gan metālu apstrādi un metināšanu," viņa saka. "Pirms pievienoties Saules cirkam es vienu vasaru pavadīju vasaras teātra kompānijā kā galvenā metinātāja. Kopš augstskolas, tātad jau 20 gadus, vienmēr esmu strādājusi teātru tehniskajā pusē, un man tas ļoti patīk. Tas ir kā salikt puzli un pārliecināties, ka ikviens gabaliņš ir savā vietā. Turklāt man ļoti patīk, ka esmu sieviete profesijā, kurā tiešām dominē vīrieši. Man ļoti patīk, ka šis darbs ir fizisks, un patīk spēks, kas nepieciešams tā veikšanai. Jā, man ir jāstrādā smagāk, lai sevi pierādītu, bet es zinu, ka šī ir mana vieta."

"Reizēm viesojamies zemēs, kur nav pieņemts sievietei būt vadošā amatā, un tad mans darbs kļūst apgrūtinošs," viņa atzīst. "Nav svarīgi, vai tā esmu es, kas liek kaut ko izdarīt, vai kāds no smago mašīnu šoferiem. Darbs ir jāpadara, tā kā, lūdzu, izdari to! Man paveicies ar kolēģiem, kas šādās situācijā palīdz, taču tas ir apkaunojoši, ka kaut kas tāds vispār vēl notiek."

Par grūtāko šajā darbā viņa vis nemin smagās aprīkojuma kastes, bet gan to, ka viņa… pārvalda tikai vienu valodu. "Tas ir visgrūtākais," Kristala smejas. "Mēs viesojamies tik daudzās valstīs, bet es protu tikai angliski un nedaudz franciski. Ja es iemācītos vismaz vēl vienu svešvalodu, es varētu sazināties ar divreiz vairāk cilvēkiem! Mums trupā ir daži, kas pārvalda astoņas valodas un tas ir vienreizēji vērot, kā viņi sazinās ar vietējiem un dabū visu, kas viņiem vajadzīgs."

"Mans mīļākais numurs šovā "Varekai"? Ja man būtu jāuzstājas, es gribētu būt vingrotāja uz trapeces," atzīstas Kristala. "Tā iespēja lidot – iedomājieties, kāda ir sajūta! Tas būtu cool!"

Saules cirkam Ženevjeva, pēc profesijas šuvēja, pievienojās 22 gadu vecumā. "Kad aizbraucu pirmajā turnejā, man bija 25 gadi, un es tik daudz ko iemācījos gan savā profesijā, gan uzzināju pati par sevi," viņa atceras. "Tagad man ir 38 gadi, un joprojām sajūta ir nereāla. Kopš mazotnes sapņoju par ceļošanu, citu valstu un kultūru iepazīšanu. Taču es nekādi nespēju iedomāties, ka varētu to realizēt savā šuvējas profesijā, turklāt vēl slavenākajā cirkā pasaulē!"

Ženevjevas un viņas kolēģu pārziņā ir tērpi, parūkas, aksesuāri un apavi, kopumā ap 2000 krāsainu priekšmetu. Iepriekšējās raksta varones, Kristalas Marano, terminoloģijā – pusotra smagā mašīna ir atdota kostīmu departamentam vien.

Ženevjeva par sava darba priekšrocību sauc iespēju strādāt tiešā kontaktā ar māksliniekiem. "Tas mums dod iespēju izveidot ciešākas attiecības ar aktieriem, un mēs bieži kļūstam par ļoti labiem draugiem," viņa saka. "Ilgā prombūtne no mājām savukārt dod lielas iespējas izaugsmei un sevis iepazīšanai. Tā sniedz neticamu un unikālu pieredzi, taču personiskajai dzīvei nenāk par labu. reizēm ir ļoti grūti panākt, lai laimīgi ir arī tava ģimene, partneris un draugi…"

Ženevjevai no "Varekai" priekšnesumiem visvairāk patīk "Krievu šūpoles". "Tas ir ļoti spēcīgs, elpu aizraujošs šovs," viņa saka. "Taču pati es gribētu būs vingrotāja uz trapeces. Tas ir tik brīnišķīgs un elegants numurs!"

Par visķēpīgāko, bet tajā pašā laikā visskaistāko tērpu šajā šovā profesionālā šuvēja izvēlas Saderinātās tērpu no ekvilibra numura uz balstiem. "Tas ir vienos spīguļos un Svarovska kristālos, tērpa materiāls ir tik ļoti plāns, ka mums tas bieži jālāpa, un katru dienu ir jāsaliek vietā izkritušie fliteri un akmentiņi," viņa saka. "Šis tērps prasa ļoti daudz darba, bet uz skatuves izskatās tik brīnišķīgi, ka tik un tā visiem patīk!"

Ženevjeva godīgi atzīstas, ka šovu starplaikos gan labprāt izvairās no saviem darbarīkiem – adatām un gludekļiem. "Jā, tā tas ir," viņa smejas. "Es cenšos uzturēt citus hobijus ārpus darba. Taču reizēm pastrādāju pie kāda maza, jauka personiska projektiņa, lai uzturētu savu radošo garu vai lai palutinātu sevi."

Izabella Koradi ir viena no pieredzējušakajām Saules cirka māksliniecēm, "Varekai" ir viņas trešais šovs, un vismīļākais. "Es esmu dziedājusi "Alegria", "Saltimbanko" un tagad "Varekai"," viņa stāsta. "Man visus šos šovus apvieno kaislība, un mērķis ir pieskarties ikkatra skatītāja sirdij zālē, lai gan mani tēli ir dažādi. "Alegria" iedvesmoja Edītes Piafas dzīve, savukārt "Satlimbako" – Fēnikss. "Varekai" es esmu Mūza."

"Varekai" mūzikas autore ir Izabellas māsa Violēna, un dziedātāja uzskata, ka tā ir "sirds mūzika". ""Varekai" mūzika ir nākusi no sirds," saka Izabella. "Tai ir tik daudz nokrāsu, bet viens uzdevums – aizkustināt. Un katru vakaru es kļūstu par šīs mūzikas balsi, un kopā mēs varam apburt ikvienu."

"Man patīk uzstāties katru vakaru un caur šo iedvesmojošo mūziku sagādāt cilvēkiem emocijas," viņa piebilst. "Mana Mūza dzīvo eņģeļu valstībā. Viņa ir no citas realitātes un ritma. Viņa "Varekai" mežā ienāk, lai mācītu līdzcietību un bezierunu mīlestību. Viņa skaidri zina, kas notiks ar Ikaru. Viņa liek "Varekai" iemītniekiem vadīt un atbalstīt Ikaru viņa dzīves ceļā."

Lai arī šovā mūziķiem it kā ir visilgākais darba laiks, dziedātāja izteic apbrīnu par kolēģu akrobātu darbu. "Es ļoti cienu savus kolēģus akrobātus, viņi ir tik drosmīgi!" saka Izabella. "Katrā numurā viņi riskē ar savu dzīvību, bet reiz man viens no viņiem atzinās: tieši tāpēc mums tas patīk."

Dziedātāja, tāpat kā pārējie cirka darbinieki, ilgstoši ceļo pa pasauli, kas ir ļoti smags darbs. "Cik viegli būs sievietei 21. gadsimta cirkā? Gluži kā ikvienā citā darbā pasaulē, galvenais ir cienīt sevi un darboties saskaņā ar savu sirdsbalsi" viņa saka. "Man visvairāk pietrūkst tā, ka attāluma dēļ nevaru apmeklēt savas ģimenes un draugu nozīmīgos pasākumus."

"Es laikam vienmēr gribēju būt brīva, un man šo sajūtu izdevās atrast cirkā," saka Kerena, kas pirmoreiz trapeci izmēģināja 13 gadu vecumā. "Sportā vingrotāji ar savu ķermeni cenšas sasniegt fizisko spēju limitu, kamēr cirkā no mums tiek prasītas arī sajūtas – priekšnesuma laikā tev ir jāizdzīvo dziļākās emocijas. Kā cirka māksliniekam tev ir jāizstāsta stāsts, tev ir jākļūst par šo stāstu, tev tas ir jāizdzīvo. Tas prasa ļoti augstu personisko līmeni, bet man tas patīk. Es esmu pārliecināta, ka trapece var izstāstīt šo stāstu, un man ir paveicies, ka iederos "Varekai" interpretācijā."

Māksliniece nenoliedz, ka reizēm piezogas bailes, taču ar tām ir jāprot tikt galā. "Kad parādās bailes, svarīgi ir ar tām necīnīties, jo tā ir sajūta, kas nerodas tāpat vien," viņa saka. "Ir jāieklausās sevī un jānoskaidro, kas ir jādara, lai šī situācija vairs neatkārtotos. Tiklīdz tu to saproti, bailes kļūst par tavu labāko skolotāju."

Saules cirka izrāžu dalībnieki pa ielu var pārvietoties pilnīgi droši, nebaidoties no pārāk uzmācīgiem faniem, un iemesls ir vienkāršs – visi šova mākslinieki uzstājas grimā, kas līdz nepazīšanai pārvērš viņu izskatu. Puiši atzīst, ka viņiem grimēšanās prasmes apgūt nav tik vienkārši – daži atzinās, ka pirmoreiz grimējušies trīs stundas, bet vēlāk, kad "piešāvuši roku", jau tiekot galā stundas laikā. "Nē, tam nav nekādas saistības ar dzimumu," smejas Kerena. "Tur ir vajadzīga pacietība un ir jāpatīk pārvērsties – man ļoti patīk grimēšanās process. Tas ir rituālais starts pārejai tēlā."

Karenas tēla prototips ir medību dieviete Diāna. "Viņa sargā "Varekai" mežu, novērojot visu no augšas un nolaižoties uz zemes, kad sajūt briesmas," stāsta vingrotāja. "Mans tēls tika izveidots, kad "Varekai" tika pārveidots par arēnu šovu. Man nebija ļauts izvēlēties savu izskatu, to izdomāja šova mākslinieciskais direktors Fabrīss Lemīrs. Tas bija liels gods un prieks strādāt ar mākslinieku, kam ir šāds dziļš redzējums."

Līdzīgi kā pārējie cirka darbinieki, arī Kerena visvairāk pārdzīvo par nozīmīgiem privātiem pasākumiem, kas viņai iet secen turneju dēļ. "Mākslinieka dzīves smagākā daļa ir tas, ka tu bieži vien nevari būt klāt pie ģimenes un draugiem viņu svarīgākajos notikumos – dzimšanas dienās, kāzās, svinībās," atzīst akrobāte. "Ir grūti izrauties no darba, īpaši, ja esi tālā izbraukumā, un tas tuviniekiem ir jāsaprot. Mums ir jāatrod veids, kā visu sabalansēt. Ir jāzina, kad svinēt, un kad – atpūsties!"

Kas ir pirmais, ko Kerena dara atvaļinājumā, kad turnejā ir pārtraukums – divas nedēļas ik pēc sešām uzstāšanās nedēļām? "Apsēžos zālē zem kokiem," viņa atzīstas.