Kristiānu Cimermani raksturo vārdi – process, mainīgums un pretstati. Viņa ir horeogrāfe, deju pasniedzēja, regulāri strādā starptautiskos reklāmas projektos, piedalījusies modes un mākslas, kā arī televīzijas šovos kā kustību režisore un konsultante, interesējas par kulināriju, kā arī cep kūkas. Bet ar saviem piedzīvojumiem dalās blogā "Tasteabit". Viņa izmanto iespēju dažādas jomas izzināt un apgūt līdz pēdējai vīlītei.
Ar deju Kristiāna sevi saista jau no trīs gadu vecuma, kad vecāki pirmo reizi aizveduši uz deju nodarbību. Gadu gaitā viņa pilnveidojusi dejas tehnikas, kustību kvalitātes un ieguvusi skatuves pieredzi Latvijā un ārpus tās, kopā šajā jomā atrodoties jau 28 gadus. Latviešu tautas dejā sperti pirmie deju soļi, kam sekoja balets, laikmetīgā deja, hiphops, improvizācija un džeza deja. Ilgus gadus viņa dejojusi deju grupas "Dzirnas" pamatsastāvā , bet skatuviskā pieredze iegūta lieluzvedumos "Spēlēju dancoju", "Viena asins tev un man". Nozīmīgākās dejas izrādes, kurās Kristiāna piedalījusies, ir "Karalis", "Viņi dejoja vienu vasaru", "No gaismas līdz gaismai", "Adata" u.c. Vēlāk skatuves pieredze turpinājusies dejas izrādēs Salaspils deju grupas "Buras" pamatsastāvā. Dažādība dejas apgūšanā palīdzējusi izdarīt izvēli par labu laikmetīgās dejas studijām Latvijas Kultūras akadēmijā. Viņa sapratusi, ka deja saista daudz vairāk nekā tikai nopietnā hobijlīmenī.
Studējusi deju un ritmikas pedagoģiju, laikmetīgās dejas horeogrāfiju, klasisko deju un anatomiju vairākās Rīgas augstskolās, tieši divus gadus ilgā pauze no mācībām pavērusi jaunas iespējas un apvāršņus. 2009. gadā Kristiāna sāka vadīt pirmās laikmetīgās džeza dejas nodarbības. "Es pamazām sapratu, ka tas kļūst par manu aicinājumu," noteic Kristiāna, kura, starp citu, tolaik uzsāka un vēlāk arī pabeidza antropoloģijas studijas.
"Pašos pamatos man vienkārši patīk dejot, kustēties. Es labi jūtos, ja esmu kaut ko fiziski darījusi. Es sākumā nezināju, ka tā būs laikmetīgā džeza deja, kas iepatiksies un rezonēs manī. Pirmā tikšanās ar šo dejas stilu notika Francijā, Nicā, 2005. gadā. Pēc gada devos dejot turp atkārtoti, uz ilgāku laiku. Tobrīd šis jauniepazītais stils uzrunāja – un tā tas arī palēnām aizsākās. Zini, ja kādreiz ir tā sajūta, ka iekšā dikti kņud, tad nevajag viņu laist vaļā un tajā virzienā vajag pastūrēt. Tas, kas kopīgs aizrautībai, adrenalīnam un bailēm, – tā ir viena un tā pati fizioloģiskā izpausme. Sajūtu līmenī aizrautība palīdz mērķtiecīgi tiekties, bet bailes reizēm aptur. Man liekas, ka ir forši noķert to sajūtu, ka kņud, un tad saprast darot. Es nezinu, kas būtu iznācis, ja es nebūtu ļāvusies. Protams, ģimenes atbalstam bija liela nozīme."
Horeogrāfe atklāj, ka darbs nesākas un nebeidzas ar ieiešanu vai iziešanu no deju zāles. Idejas tiek meklētas ik uz soļa, pat visvienkāršākajās lietās un situācijās.
Pasniedzējas meistarklasēs sastopami dažāda vecuma interesenti ar atšķirīgām prasmēm dejā – kāds visu sāk no nulles, cits jau iemanījies un paspējis iepazīt deju pasauli. "Skaidrs, ka ķermenis 18 gadu vecumā var izdarīt citas lietas nekā 45 gadu vecumā. Bet, kas interesanti, tieši tādā vecuma amplitūdā ir mani dejotāji, un es neatsaku tiem, kuri vēlas attīstīties, izzināt. Svētīgi, ja mēs varam dejot kopā un katrs paņemt tās lietas, kuras varbūt ikdienā mēs neievērojam. Patīkami savstarpēji dalīties ar piedzīvoto deju zālē. Es jūtu mūs kā foršu un vienotu organismu!"
Runājot par deju kopumā, daudzpusīgā un radošā Kristiāna, kura šobrīd performējot vien savās meistarklasēs, teic tā: "Deja ir mans dzīvesveids. Tā ir kustība, ķermenis, skaistums. Process. Domāju, ka deja ir kaut kas neviennozīmīgs, katram savs un individuāls notikums. Es savā dzīvē neesmu citu darbu darījusi. Vienmēr tā ir bijusi deja. Un man ļoti patīk darbs ar cilvēkiem. Lai gan es nezinu, vai to vispār līdz galam var nosaukt par darbu vai hobiju – tas sākas no sirds līmeņa."
Bet cik ilgi sevi iespējams saredzēt šajā aktīvajā pasaulē? "Dejot var visu mūžu," tā Kristiāna, piebilstot, ka viņa bez tā nevar sevi iedomāties. "Es ceru, ka vecumdienās būšu kustīga – tas gan!"
Jāuzsver, ka deja un iesaistīšanās dažādos ar šo jomu saistītos projektos nav vienīgā Kristiānas kaislība. Gluži tāpat viņai tīk sevi pierādīt arī kulinārijā. Lai arī nedaudz, bet jau mazotnē Kristiāna asistējusi savām vecmāmiņām virtuvē, tomēr vēl nav apjautusi šī procesa turpmāko nozīmīgumu.
"Es atkal jutu to urdošo sajūtu un viņai ļāvos. Nesabījos un gāju līdzi. Sapratu, ka man patīk," par savām emocijām stāsta Kristiāna. Viņai labi padodas gatavot kūkas, tomēr patīk izbaudīt arī citus kulināros piedzīvojumus, gatavojot sev un draugiem, pieņemot izaicinājumu konkursos.
Vaicāta, vai kūku cepšanu neplāno pārvērst biznesā, viņa teic, ka, protams, viss ir iespējams un viņa ir atvērta piedāvājumiem, tomēr ilgtermiņā strādāt pie kāda vai piegādāt savu produkciju viņa gan nevēlētos. "Teikšu godīgi, es nezinu, vai gribu būt piesaistīta vienam projektam, konkrētai vietai. Es gribu izvēlēties starp dažādām iespējām, ko dzīve sniedz. Šovasar uzcepu draugiem pirmo kāzu kūku. Viņi mani uzrunāja, un es piekritu šim piedāvājumam. Tā bija abpusēja izvēle."
Kristiāna skaidro, ka, līdzīgi kā dejošana, arī kulinārija ir process – tā ir liela gatavošanās un plānošana. "Viss, kas mani interesē, mani burtiski ievelk. Varu lasīt kaut četras grāmatas un būt n-tajos kursos, lai uzzinātu, kā lietot ķiplokus – ko vēl ar tiem var izdarīt. Varbūt kādam tas ir dīvaini – horeogrāfe, kura cep kūkas, jo dejā svarīgi uzturēt sevi formā. Bet šīs šķietami nesavienojamās šķautnes ir mana būtība un pārliecība," smejas Kristiāna.
Ar saviem kulinārajiem eksperimentiem viņa dalās rakstot blogā, ko aizsākusi pirms desmit gadiem. Lai arī sākotnēji rakstījusi par dejas tēmām, laika gaitā intereses paplašinājušās. Šobrīd blogā var iepazīties ar pašas radītām un izmēģinātām receptēm un Rīgas restorānu ēdienu apskatiem.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
