Radīt – vitāla nepieciešamība. Danas stāsts par jaunu apvāršņu izpēti, kas pārtop 'biznesiņos'

"Veiksmes stāsti vienmēr ir mērāmi attiecībā pret kaut ko. Šis nebūs tas gadījums, kas atbilstu klasiskajam, sabiedrības pieņemtajam veiksmes stāstam ar "viss aizgāja rūkdams". Šis ir veiksmes stāsts attiecībā pašai pret sevi. Sevis atklāšana un pieņemšana." Kā teic pati, neskatoties uz "sauso ekonomista būtību", par ko reiz mācījusies, viņa ir atklājusi, ka radīt viņai ir svarīgi un vitāli nepieciešami.

Dana allaž esot ķibinājusies, adījusi, izšuvusi un aizrāvusies ar procesiem, kas viņai nav bijuši līdz vīlītei izprotami, – akvārijiem, bitēm un citām lietām, kas, līdzko apgūtas, mudina meklēt ko jaunu. Vienlaikus, kā teic pati, viņa ir ļoti ambicioza. "Ja sabiedrībā valda uzskats, ka pašam savs uzņēmums ir "vau", tad man to noteikti vajag, jo es pakļāvos šiem stereotipiem un manām ambīcijām tā bija ideāla barības viela."

"Kad dzīves periodā ambīcijas valdīja pār manu dzīvi, notika klasiskais dzīves pavērsiens – atteikšanās no algota darba un pievēršanās pašai sev. Tad arī radās pirmā nojauta un attāls apstiprinājums tam, ka esmu radoša personība. Radīt var divējādi – kādam citam, kura novērtējumu, iespējams, nekad nesagaidīsi, vai pati sev, kas ir lielākā izaugsmes iespēja attiecībā pašam pret sevi. Te vairs nav runa par super-duper karjeru, bankas kontu un citām "fīčām". Tās, protams, ir svarīgas un fantastiskas lietas, ja tas tev personīgi palīdz attīstīties."

2012. gadā dibinot uzņēmumu, Danai bija doma par šūšanu, pie kā arī ilgu laiku pieturējusies un darījusi visu iespējamo, lai īstenotu savu ideju. Bet lēnām, apzināti vai neapzināti, ieplūda jaunas vēsmas. "Kaut kas ietekmēja no ārpuses, kaut ko pamanīju, kaut ko pamēģināju… Un atkal – ziņkārības vadīta!"

Sākotnēji nodomājusi, ka ar šo produkciju varētu "spiest uz eksportu", tādēļ viņa izvēlējās nosaukumu, kas būtu saprotams arī ārpus Latvijas, – "WooMea" (saīsinājumā no "Wood and Meadow" – "Mežs un pļava"). "Tikai ar laiku saproti, ka, lai spertu soli eksportā, jāapbružājas pa vietējo tirgu, jāiepazīst pārdevēji un veikali. Maziņš eksportiņš tomēr ir, bet ļoti briestu zīmola nomaiņai un iekāpšanai nedaudz citā plauktiņā."

Ja kādreiz Danai patikušas klasiskas cilindra formas sveces, kuras dekorētas ar ziediem un smaržinātas ar smaržeļļām, tad tagad, atkal ziņkārības vadīta, viņa sākusi veidot savas formas un atliet tās silikonā. Kopumā Dana savām rokām sveces darina no rapša un sojas vaska, kā arī izmanto medus šūnas no pašas bitēm. Turklāt liela daļa zaļumu un citu dabas smukumu nākot no pašu meža un dārza.

"Vēlējos pilna gada nodarbinātību, un šūšana jau bija noiets etaps. Pirms kāda laika iepazinos ar polimērmāla rotām. Toreiz, taustot un pētot materiālu, tas man atgādināja pastilas, kaut ko vieglu un gaisīgu. Un, kad mana mūza bija nobriedinājusi ideju, izlidojusies un nolaidusies pie manis uz pleca, bija diezgan skaidrs, ka mans jaunais zīmoliņš būs kaut kas gaisīgs un viegls. Un tā "Zefīru" nosaukums pats atnāca. Jā, arī šajā gadījumā cerēju uz eksportu un atkal nosaukums kaut kā angliskojās, kļuva par "Zefiri Creations", bet šoreiz nejūtu problēmas no sabiedrības puses, jo lielākā mērķauditorijas daļa viegli uztver un nolasa to," stāsta Dana, piebilstot – šī ideja radusies divus gadus vēlāk.

Strādājot ar šo zīmolu, radošā personība piesaistījusi arī māsu. Tā kādus četrus mēnešus abas "spēlējušās" ar materiālu, līdz pirmā produkcija jau nokļuvusi līdz veikalam. "Protams, pirmie tirdziņi, lai nolasītu sabiedrības emocijas, pirmās kļūdas un brāķi, bet palēnām, palēnām," tā Dana, piebilstot, ka šis piegājiens biznesā esot bijis jau nedaudz vieglāks, jo daudz kam bija nācies iziet cauri jau iepriekš.

Viņa stāsta, ka liela loma, protams, viņas dzīvē un attīstībā ir vīram un bērniem, bez kuru atbalsta viss paveiktais vispār nebūtu iedomājams. "Katrs "vai, cik skaisti" un "dari to" ir morāli stiprinošs un atbalstošs. Ik pa laikam viņi piedāvā atvērt arī kādu ēdinātavu, jo ir arī "baigi garšīgi"," smejoties par ģimenes reakciju arī uz kulināro prasmi, stāsta Dana.

Sieviete ar uzņēmējas garu skaidro, ka viņa īpaši neieklausījās apkārtējo viedoklī par uzņēmējdarbības uzsākšanu, tādēļ arī pirms savu biznesiņu veidošanas vienīgā un svarīgā saruna ir bijusi ar vīru – par to, vai ar jaunajiem pienākumiem un atbildībām abi spēs sakārtot savas lietas. "Kolīdz man ir tāds atbalsts, pārējo viedokli nemaz neiedomājos pajautāt."

Runājot par darba laiku, sieviete atzīst, ka tas ir nenormēts, tomēr novembris un decembris ir mēneši, kuros darba diena ilgstot citreiz pat 16 stundas un vairāk. "Celies un krīti," vien piebilst Dana. Tomēr gada sākums atkal esot mierīgāks, pēc kura jau atkal var mesties jaunos projektos. Dana neslēpj, ka viņai padomā ir vēl divi projektiņi, ko labprāt gribētu realizēt, tomēr diennaktī ir tikai 24 stundas – par maz, lai pagūtu visu.

Vai, neskatoties uz ierobežoto stundu skaitu un samērā mazo tirgu, Latvijā ir viegli kļūt pamanītam? "Jā, noteikti. Pirmkārt, galvenais ir gribēt būt pamanītam, otrkārt, vajadzīgs saistošs un atbilstošs saturs un gudra līdzekļu lietā likšana – tostarp komunikācijas spējas, vizuālais tēls, vieta un vēl, un vēl. Vienā vārdā sakot, jārīkojas viedi un jādomā trīs soļi uz priekšu."