'Es reālistiskāk pēc invalīda izskatos.' Aleksandrs par filmēšanos, sportu un dzīvi bez kājām  (5)

Aleksandrs norāda, ka cilvēki uz viņu mēdz atskatīties – vieni puisī noraugās ar žēlumu, bet citi priecājas par viņa apņēmību un spēju nepadoties. Jaunietis norāda, ka viņam nepatīk, ja uz viņu skatās ar skumjām. Aleksandrs ir patstāvīgs un enerģisks, viņš bez citu palīdzības spēj iekāpt ne vien Rīgas sabiedriskajā transportā, bet arī vilcienā. Par kāju zaudējumu viņš pat mēdz jokot. Aleksandrs smaidot pastāstīja, ka vecmāmiņa reiz teikusi – regulāri uzziests krējums uz kājām palīdzēs tām ataugt. Tāpat viņu no sirds esot sasmīdinājis joks par kādu vīrieti, kurš sūdzējies par atjaunojoša roku krēma darbību, jo neesošai plaukstai tas nav palīdzējis ataugt.

Par to, kā viņš zaudēja kājas, saviem hobijiem, ikdienas nodarbēm un iepazīšanos ar filmas "Sarauj, Just!" režisoru Pāvelu Gumennikovu sarunā stāsta Aleksandrs.

Vairāk par filmu iespējams lasīt intervijā ar Gumennikovu, kas atrodama šeit.

Zēns kopā ar draugiem plānoja šķērsot vilciena sliedes, bet tuvojās kravas vilciens. Viņi nolēma pagaidīt, vilciens bija ļoti garš. "Mani draugi, kaimiņu puikas, sāka stāstīt par to, ka lielie puiši varot pieķerties pie vilciena un braukt. Es teicu, ka es arī varu, man neticēja, un es gribēju pierādīt." Aleksandrs stāsta, ka laikam vienkārši vēlējies izskatīties labāks nekā citi. Turoties pie vilciena, viņš esot nobraucis vien dažus metrus – ne vairāk par 20.

"Man nebija, pret ko kājas atbalstīt, un es mēģināju tā kā pievilkties augstāk. Trāpīju pret riteņiem ar kājām. Mani tā ievilka iekšā," atceras Aleksandrs. Lai arī kājas zaudēja, būdams vēl pavisam mazs, viņš to uztvēra diezgan mierīgi. "Tajā brīdī, man liekas, nebija tik traģiski, vismaz ne man. Vecākiem, radiem, visiem pārējiem – man šķiet, ka tas bija ļoti traģiski. Protams, ka tev nebūs patīkami, ja kāds radinieks paliks bez kājām." Tomēr ar laiku pieraduši gan viņa radinieki, gan viņš pats.

"Viss tas pats, vēlmes kā parastam bērnam, vienīgi – nebija kāju," savu bērnību raksturo jaunietis, "nevarēju kā citi iet bumbu spārdīt vai braukt ar riteni, vai ar skrituļslidām, vai ar skrituļdēli." Tiesa, tagad viņš uz skrituļdēļa jūtas pat ļoti ērti un pat ir izmēģinājis skrituļslidas – tās viņš uzvilka rokās un kustējās uz priekšu, atsperoties ar kāju.

Aleksandrs ar ratiņkrēslu var pārvietoties pa smiltīm, akmeņiem un pat sniegu, kas ir īpaši grūti. Reiz viņš 200 metrus pa sniegu braucis veselas 20 minūtes. "Tad priekšdaļa jāceļ gaisā un jābrauc visu laiku uz aizmugurējām riepām," par braukšanu ziemā stāsta Aleksandrs.

"Es pat vilcienā iekāpju viens pats." Aleksandrs stāsta, ka vispirms iekāpj pats, tad, turoties pie roktura, pastiepjas un ievelk vilcienā ratiņkrēslu. Arī pilsētas sabiedriskajā transportā viņš spēj iekļūt pats. Reizēm viņš tajā vienkārši ielecot, bet tā parasti gan sanākot nobiedēt citus pasažierus. Aleksandrs prot arī dažādus trikus, kas patiesi ir apbrīnas vērti. "Varu pat uz vienas riepas nostāvēt," viņš nosaka.

"Kad man ir brīvs laiks, es braukājos ar "longbordu"," saka Aleksandrs, paskaidrojot, ka tas ir skrituļdēļa veids, kas ir garāks un ar platākām riepām nekā parastais skrituļdēlis. Arī viņa draugam tāds esot, un viņi labprāt dodas kopīgos izbraucienos. "Es ar to pārvietojos diezgan bieži, kad ir labs laiks," stāsta Aleksandrs, "braucam gandrīz vienādā ātrumā, bet izskatās diezgan "inčīgi" – viens uz kājām, otrs – vienkārši šķiet, ka ķermenis ripo."

Ja citiem svarīgi ir labi apavi, tad Aleksandram nepieciešami labi cimdi. Tie nedrīkst ātri dilt, un ziemā tiem ir jābūt mitrumizturīgiem. Tāpat tie nedrīkst slīdēt.

"Man bija tā. Piemēram, trešdiena… Man stundas beidzas četros, 4.30 sākas basketbols, basketbols beidzas pussešos, es uzreiz eju ātri ēst, paēdu, eju uz vilcienu, braucu uz treniņu sēdvolejbolā," atceras Aleksandrs. Treniņi sēdvolejbolā beigušies ļoti vēlu, līdz ar to laika mācībām atlicis pavisam maz. Tad jaunietis saslima. Pēc atveseļošanās iekavēto atgūt nav izdevies. Nākamajā gadā Aleksandrs uzsāka mācības Rīgā, bet nedaudz vēlāk atskārta, ka dzīve galvaspilsētā viņam nav pa kabatai.

Tagad jaunietis dzīvo Jelgavā pie mammas un tur arī mācās. Par izredzēm šajā mācību gadā pabeigt 10. klasi jaunietis ir skeptisks, jo daudz laika aizņem gan sportiskās aktivitātes, gan filmēšanās vēl vienā filmā, gan pasākumi, kas saistīti ar "Sarauj, Just!" iznākšanu. Aleksandrs nosmej, ka nevarēs mācīties, kamēr piedalīsies dažādos projektos. Viņš daudz nebēdā, jo ir pārliecināts, ka mācīties var jebkurā vecumā.

Aleksandrs jau trīs gadus spēlē sēdvolejbolu, tagad ir arī viens no Latvijas izlases spēlētājiem. Kā tas sākās? Reiz kādā veikalā viņu pamanīja Latvijas Invalīdu sēdvolejbola pārstāvis un piedāvāja izmēģināt savus spēkus. "Protams, es sākumā gribēju tikai paskatīties, tikai paskatīties," nosmej Aleksandrs.

Redzot citus cilvēkus ar līdzīgām vajadzībām kā viņam, Aleksandrs sācis prātot par savu nākotni. "Es sapratu, ka viņi arī taču dzīvo tālāk, un tā bija motivācija man, un es domāju, ka citiem tā arī noderētu." Viņš stāsta: "Man tajā brīdī bija 16 gadu, un es nezināju, ko es vispār no dzīves gribu. Pēc treniņa es sāku tā kā aizdomāties – citi dzīvo, es taču arī varu."

Aleksandrs sācis runāt ar Gumennikovu, un treneris ieteicis parādīt, kā viņš izpilda atspiedienus. "Es ļoti labi pumpējos, pat pilnīgi ar plaukšķi. Man viss ķermenis ir gaisā," stāsta jaunietis. Filmas ideja radusies no kāda notikuma Aleksandra dzīvē – viņš uz ielas runājis ar kādu paziņu, kam garāmgājējs mēģinājis nozagt somiņu. "Mēs sākām dzīties pakaļ. Viņš skrēja ļoti muļķīgi, laikam bija piedzēries. Viņš skrēja ļoti muļķīgi, bet diezgan ātri."

Meitene, kam somiņu atņēma, nevarēja ātri paskriet, jo kājās bija augstpapēžu kurpes. "Es viņu apdzinu," stāsta Aleksandrs. Zaglis bijis ļoti pārsteigts, pamanot, ka Aleksandrs viņu panācis. "Tad es viņu parāvu aiz rokas, un viņš nokrita. Es viņam teicu, lai atdod somu." Garāmgājēji bijuši ļoti pārsteigti par to, ka Aleksandrs noķēris ļaundari.

Par to, kāpēc viņš filmā atveido tēlu, kas balstīts viņa paša dzīvesstāstā, Aleksandrs teic: "Izlēma, ka tad, ja es filmēšos, tad izskatīsies īstāk, nu, kā invalīds. Es reālistiskāk pēc invalīda izskatos." Par gala rezultātu Aleksandrs ir ļoti priecīgs, un viņš cer, ka daudzi cilvēki šo filmu redzēs un tā viņus iedvesmos: "Tas ir domāts, lai cilvēki, kas skatās šo filmu, lai viņi nepadodas nevienā situācijā, kurā viņi ir iekļuvuši, jo viss ir tavos spēkos. Tas viss ir atkarīgs no tevis, kā tu iesi pretī saviem mērķiem un vai tu iesi, vai, ja tev nesanāk, tu vari rāpot."