Nevajag ielaisties darījumos ar azartspēlmaņiem. Andra atzīšanās atkarībā un tās uzveikšana  (6)

Viens no cilvēkiem, kas arī reiz bija nonācis azartspēļu atkarības varā, ir Andris Siliņš. Viņš ir viens no nedaudzajiem spēlmaņiem, kas nebaidās runāt par šo problēmu, atklājot seju. "Es esmu ļoti vienkāršs cilvēks. Tāds kā visi. Tā atšķirība starp mani un jebkuru citu cilvēku… Tā būtiskākā atšķirība ir tā, ka es esmu bijis atkarīgs no azartspēlēm – ļoti ilgu laiku," par sevi stāsta Andris.

Tagad no atkarības jeb, kā saka pats Andris – apmātības –, viņš ir atbrīvojies un savu stāstu ir izstāstījis arī grāmatā "Es esmu azartspēlmanis". Sarunājoties ar Andri, mani nepamet sajūta, ka ir lietas, kas paliek līdz galam nepateiktas, un viņš vairākas reizes atkārto, ka ne man, ne kādam citam nevajadzētu mēģināt līdz galam saprast azartspēlmani, jo tas, kas noticis viņa iekšējā pasaulē, esot pārāk baisi.

Spēlmaņa dzīve nozīmējot nepārtrauktu stresu parādu dēļ, manipulēšanu, melošanu, zagšanu, un šī atkarība ļoti bieži iet roku rokā ar alkoholismu. "Tas, kas iekšā notiek – nu var to saukt smadzenēs vai dvēselē –, ir haoss. Ir pilnīgs haoss," atklāj Andris, piebilstot, "spēlmaņi ir ļoti labi manipulatori, un viņi ļoti labi māk slēpt savas emocijas un to, kas viņiem notiek iekšēji, bet iekšā ir ārprāts. Ir ļoti, ļoti grūta dzīve, ārkārtīgi grūta dzīve."

Pāris gadus vēlāk, mācoties ceturtajā klasē, viņš sāka regulāri lietot alkoholu. Tajā laikā viņš pirmo reizi dzīvē iemeta monētas spēļu automātā. Situācija azartspēļu nozarē tad bija citādāka nekā pašlaik: spēļu zāles, kādas tās ir šodien, nepastāvēja un bērns bez problēmām varēja uzspēlēt. Atkarība izveidojās ļoti ātri.

Galvenā problēma ar azartspēlēm, ir tā, ka tās prasa lielus finanšu līdzekļus. "Viņa (sajūta, ko gūst spēles laikā) kļūst arvien dārgāka un dārgāka. Vajag ilgāk, vajag vairāk un vajag dziļākas emocijas." Andris norāda, ka alkohols alkoholiķiem un azartspēles spēlmaņiem sniedz līdzīgas sajūtas: "Es to zinu, jo es arī dzēru un ļoti daudz dzēru. Kaut ko tur var dabūt tajā visā."

Jautāts kā, attīstījās viņa dzīve, tik agrā vecumā saskaroties ar atkarību no azartspēlēm un alkohola, Andris atteic: "Diezgan nožēlojami".

Vai pieaugušie un citi līdzcilvēki nemanīja mazā Andra apmātību ar spēlēm un alkoholu? "Spēlmanis spēlmani atpazīs, bet relatīvi viegli noslēpt no apkārtējiem tāpēc, ka to nevar tā fiziski redzēt," stāsta Andris, "Apkārtējie cilvēki – draugi, radi, paziņas – viņi līdz pēdējam mirklim nezināja. Viņi uzzināja tad, kad es pateicu." Viņš atklāj, ka lietas, kas var nodot spēlmani, ir "blakusefekti" un problēmas ar naudu. Ar tām saskārās arī viņš. Andris atklāj, ka ir pat zadzis, lai apmierinātu savu vajadzību spēlēt.

"Viņam nepārtraukti gadās ķibeles visādas. Dzīve – tā ir vienkārši vienu nelaimju virtene. Pozitīvisma nekāda. Viņš pazaudēja naudu, kaut kas viņam notiek, kāds viņam kaut ko atņem – tas ir tas, ko viņš stāsta," pat to, kā atpazīt spēlmani teic Andris. Nervozitāte un aizkaitināmība – arī tas var liecināt par problēmām. Spēlmanis lūgs naudu dažādiem projektiem, kas nekad netiks realizēti, viņam nekad nebūs naudas. "Tiklīdz ir nauda, tā ir tikai viens mērķis – spēļu zāle. Tur var dabūt kaut ko tādu, ko citur dzīvē nevar."

Kā labāko rīcību gadījumos, ja kāds tuvinieks ir atkarīgs no azartspēlēm, Andris min novēršanos – pateikt, kur meklēt palīdzību, bet nedarīt neko, kas varētu barot spēlmaņa atkarību, nekādā gadījumā nevajadzētu sniegt materiālu palīdzību. "Nevajag ielaisties nekādos darījumos ar azartspēlmaņiem. Pirmkārt, jūs zaudēsiet tāpēc, ka viņš ir visu mūžu trenējies manipulēt ar cilvēkiem. Viņš ir profesionālis. Jums nav variantu, viņi psihologus tin ap pirkstu. Nevajag ar viņiem spēlēt, jo viņi grib spēlēties ar jums. Tas ir tas, ko viņiem vajag," skaidro Andris. Viņš arī norāda, ka azartspēlmanim nav vajadzīga sieva, kas viņa dēļ visu laiku upurējas. Tas nepalīdz.

"Tu patiešām tik ļoti gribi ielīst manā ādā iekšā… Ja tu to patiešām varētu, tu no šausmām nomirtu," kādā brīdī man saka Andris. Viņš norāda, ka vēlme spēlēt ir apmātība, kas cilvēkus padara līdzīgus zombijiem, kādus tos attēlo filmās. Svarīgs ir tikai viens – spēle. "Es jau nevarēju neko izdarīt. Fiziski es nevarēju to apstādināt."

Daudzi viņa mēģinājumi cīnīties ar šo apmātību beidzās ar neveiksmi. "Es biju azartspēlmanis, bet es nebiju idiots." Viņš ļoti labi sapratis, ko tas viņam nodara. Zinājis, ka vajag apstāties, bet nespēja. "Ja tu varētu sajust to milzīgo piepūli un spēku, ko esmu ielicis, lai es varētu pārtraukt to visu, tad tu saprastu, ka es vairāk nevarēju. To nav iespējams tā pārtraukt – vienkārši ar gribasspēku."

Ņemot vērā, ka azartspēļu atkarība ir ļoti dārga, spēlmanis ir spiests zagt un aizņemties. Sekas šādai rīcībai var būt draudi ne tikai spēlmaņa, bet arī viņa ģimenes locekļu veselībai un dzīvībai. "Un, ja viņš to saprot, tad viņam bieži vien labākā iespēja ir izdarīt pašnāvību," stāsta Andris, "ja nebūtu šī apstākļa, tad viss varbūt nebūtu tik slikti."

Arī Andris ir piedzīvojis mirkli, kad šķiet – vienīgā iespēja ir savas dzīvības atņemšana. Pašnāvība neizdevās. Tas bija brīdis, kad viss sāka mainīties. Draudzene iedeva kontaktus, lai viņš vērstos pēc palīdzības. Viņš norāda, ka pirmais solis pēc, tam kad spēlmanis ir sapratis – citas izejas nav – ir meklēt anonīmo spēlmaņu atbalsta grupu. "Tas bija tas, kas man palīdzēja," saka Andris. Viņš arī norāda – ja spēlmanis vēlas no atkarības atbrīvoties, ir jāseko rehabilitācijas programmai un visiem noteikumiem. Tas nav viegli, bet tā ir vienīgā iespēja.

Uzveikt atkarību ir iespējams tikai tad, kad cilvēks ir piedzīvojis ļoti daudz negatīvu brīžu un ir gatavs padoties. Lai atbrīvotos no atkarības, ir jāspēj atzīt un pieņemt, ka tā ir stiprāka par cilvēku, ka viņš to nespēj kontrolēt. Ķirsons uzsver, ka tad, ja cilvēks vēlas atbrīvoties no atkarības, viņam ir jānotic ārstēšanās metodei un visu laiku jāizdara izvēle nespēlēt. Tas, ka cilvēks ir atbrīvojies no atkarības, nenozīmē, ka tas patiešām ir uz visu mūžu. Katru dienu viņam ir iespēja izvēlēties – to darīt vai nē. Ja diena ir pavadīta bez spēlēšanas, vakarā viņam ir jābūt pateicīgam par to, ka ir izdarītas pareizās izvēles.

Runājot par līdzcilvēkiem, Ķirsons norāda, ka labākā palīdzība ir "sīkstā" mīlestība, nevis žēlošana un atbalsta sniegšana. Ir jāļauj cilvēkam apzināties viņa rīcības sekas – tā ir iespējams palīdzēt saprast apmātības spēku un spert pirmos soļus pretī atlabšanai.