Kopā ar meitu plānoja pašnāvību. Skaudrs stāsts par bailēm, vardarbību un rūpīgi izplānotu bēgšanu  (41)

Kāds spēriens ar kāju vai blieziens pa seju bija viņas ikdiena. Tā bija tik ierasta lieta kā tasīte kafijas no rīta. Viņa jau sen vēlējās izstāstīt savu stāstu un bija to jau uzrakstījusi, lai palīdzētu sievietēm, kas nonākušas līdzīgās situācijās, saprast, ka viņas nav vienīgās, kas nespēj pārraut vardarbības un baiļu apli. Tāpat viņas stāsts palīdz saprast, ka šādos brīžos bez rūpīgas plānošanas neiztikt, jo izrauties no šausmām ir grūti, bet noticēt solījumiem par labāku dzīvi un pārestības izbeigšanu ir patiešām viegli.

Nesen šī sieviete man atsūtīja dokumentu ar nosaukumu "Elle", kur aprakstīta viņas skaudrā pieredze. Lai pasargātu viņu, kā arī viņas tuviniekus, personu vārdi stāstā ir mainīti.

"Pirmais uzbrukums notika rudens otrajā pusē, tas bija neizskaidrojams un nesaprotams." Viņa kopā ar draugiem un savu meitu Keitiju mizoja kartupeļus virtuvē. "Pēkšņi virtuvē ieskrēja Māris un, ne vārda nesakot, divas reizes ar dūri man blieza tieši sejā. Pirmo reizi mūžā saņēmu tādus sitienus, tik pilnus naida, agresijas, tik spēcīgus, neapvaldītus." Viņa skrēja uz mašīnu, uzsaucot Keitijai, lai seko. "Viņš mani pie mašīnas noķēra, izvilka no tās, sita vēlreiz, pa galvu, es laikam atslēdzos vai daļēji atslēdzos, jutu, ka guļu zemē, ka viņa kājas spārda manu seju, manu galvu. Keitija ieskrēja mājā."

Palīgā izsteidzās draugi, ar kuriem viņa kopā bija mizojusi kartupeļus. Viens no viņiem sievieti ienesa mājā. Kad Māris "atslēdzās laimīga dzērāja miegā", viņi visi devās uz tuvējo pilsētu, kur palika pie drauga. "Nākamajā dienā, protams, SMS, asaras, piedošanas, lūgšanās... Es atgriezos." Pēc mēneša sekoja nākamais uzbrukums. Tas notika lielpilsētas dzīvoklī. "Viņš niknumā izšāva uz mani ar gāzes pistoli, kas bija pārtaisīta šaušanai arī ar kaujas patronām. Teica, ka netīšām izšāvusi."

Decembrī, kad viņa atteicās doties iedzer kopā ar kādu bijušo cietumnieku un Māra bijušo mīļāko, sekoja uzbrukums ar cirvi, kā arī vardarbība pret Keitiju. Meita bija centusies aizstāvēt mammu. "Viņš nozaga manu mašīnu un aizbrauca viens uz turieni, bet es aizgāju turp kājām pēc mašīnas. Pa logu redzēju visu, kas notika. Klauvēju, viņi ņirgājās un mani neielaida, bet mašīnas atslēga bija pie Māra. Kad ar lielām viltībām man izdevās ap vieniem naktī mašīnu atgūt, aizbēgām uz lielpilsētu. Tas bija neilgi pirms Ziemassvētkiem. Visi svētki pagāja šajā nepatikšanu zīmē. Protams, līdz Jaunajam gadam atkal viss bija piedots, cerībā, ka kaut kas varētu mainīties."

Vēlāk sekoja regulāra iekaustīšana reizi pāris nedēļās. "Sāku dzīvot bailēs. Bailēs par to, ko runāju, ko pasaku, ko izdaru. Jebkas varēja kalpot par iemeslu pēkšņai agresijas lēkmei. Bet nekad nevarēja paredzēt, pat visrūpīgāk piedomājot, pat ļoti saudzīgi un uzmanīgi izsakoties, kas iesvels Mārī nekontrolējamo niknumu."

Kad atguva samaņu, Helēna izdzirdēja bērna raudāšanu no istabas. Māris virtuvē dzēra alu. "Mana mazā meitene sēdēja uz dīvāna, saķērusi galvu, raudāja. Pie kājām viņai bija paliela asiņu peļķe. Māris man uzsauca, lai es pat nedomāju iet pie meitas, jo viņa tikai izliekoties, mēģinot pievērst sev uzmanību. Es apskāvu Keitiju un redzēju, ka viņai asinis tek no deguna un arī no galvas tek. Pašķīru garos matus un pakausī ieraudzīju lielu brūci. Bija skaidrs, ka bez šūšanas tur neiztikt.

Pa ceļam mani pārņēma paniskas bailes par mūsu abu dzīvību un veselību – ja pateiksim patiesību, kas īsti ir bijis par iemeslu šādām traumām. Ļoti baidījos. Ja jau viņš tagad ko tādu Keitijai nodarīja, tālākās sekas varēja būt neprognozējamas. Ak, muļķe! Vajadzēja toreiz beidzot saprast, ka tas ir upura sindroms! Slimnīcā Keitijai uzlika piecas šuves galvai un konstatēja deguna lūzumu, kam nepieciešama operācija. Tāpēc palūdzu, lai mūs izraksta, un vedu viņu uz slimnīcu lielpilsētā.

Helēna norāda, ka to draugu, kas nenovērsās, vārdus Māris lika izdzēst no kontaktu saraksta, šie cilvēki bija drauds. "Katra SMS, kas man pienāca, tika kontrolēta, pārlasīta, iztaujāta, meklēti zemteksti, katra sarakste sociālajos tīklos kontrolēta." Visus sievietes līdzekļus nācās atdot, lai apmaksātu Māra parādu veikalā, kā iemesls bija alkohols un cigaretes. Arī mašīnas viņai vairs nebija.

Pēc tam atkal bija uzbrukumi – ar verdošu ūdeni, ar skābi, mēģinājumi sakropļot. Bija brīdis, kad sapratu – viss, nav vairs spēka, neredzu izeju, apburtais bezizejas loks. Sapratu, ka viņam miera nebūs, kamēr vien elpošu. Sapratu arī, ka meitiņa paliks viena, tāpēc man bija jādod viņai norādījumi, kā tālāk, ko pēc tam.

"Iknedēļas agresijas jau kļuva par normu, un es iemācījos samērā veiksmīgi aizbēgt, noslēpties, sagaidīt agresijas vilni norimstam. Vienu reizi pieķēru viņu paša telefonā pa iepazīšanās lapu ložņājam, par ko dabūju dūri sejā. Pāris sitieni ar kāju – ikdiena. Ņirgāšanās, kad liek izģērbties pilnīgi kailai, atņemot telefonu, pat apakšbikses, iztriecot ārā no mājas... Bet mēs kalām plānu. Klusi, pacietīgi."

"Tante ieslēdza gaismu brīdī, kad jau gandrīz biju pilnīgi atslēgusies. Tās bija maija beigas vai jūnija sākums. Precīzi vairs neatceros. Pēc pāris dienām atkal kārtējā agresijas lēkme mājās, kuras rezultātā bez jebkā, tikai tajā, kas mugurā, lēkšojām abas pāri laukam, bēgot no asiņainas izrēķināšanās. Ak jā, telefonu paķēru gan. Sazvanīju Mārtiņu, kurš tieši tobrīd ar moci bija laukos. Viņš mūs aizveda uz vienu nomaļu māju, kur vajadzēja viņu pagaidīt, kamēr nokārtos savas lietas. Bet Māris zināja, juta, vai arī mājas saimnieks bija mūs nodevis.

"Tas tiešām bija tikai melīgs Māra plāns, kā dabūt mūs tuvumā. Jau ienākot mājā, atkal sākās sišana. Keitiju viņš izsūtīja ārā, uz soliņa, lai netraucē mani sist. Mazais zaķis, basām kājām lēkšojot pa tikko nopļautu pļavu, aizsteidzās uz kaimiņu māju, lai sauktu palīgā. Kaimiņš piebrauca ar mašīnu, Māris slīga apmierinātā dzērāja miegā, es paķēru somiņu, pirms tam iemetot tajā pasi un zāles, un mēs tikām aizvestas pie kaimiņiem.

Sazvanīju savu mammu. Vairs nezināju, kam lūgt palīdzību un kā vispār paskaidrot situāciju. Mamma atbrauca no lielpilsētas mums pakaļ nākamajā rītā un aizveda uz atkarīgo rehabilitācijas centru, kura iemītnieki pa vasaru bija citur, tāpēc varējām tur kādu brīdi uzturēties. Galvā bija pilnīga putra. Diemžēl mana mamma darīja man zināmu, ka mana tēta mājās mums nav iespējas padzīvot pat ne tik ilgi, kamēr atrodu darbu, dzīvesvietu. Rehabilitācijas centrā arī mums palūdza aiziet."

Sapratu, ka bēgšanas plāns ir jāizstrādā. Pamatīgi, pacietīgi, jānovērš visi vājie punkti, lai neesam atkal ķīlnieku lomā, lai nav atkal jāatgriežas. Pirmais, kas man bija jāizdara, jānodrošinās ar manām zālēm, dokumentiem, meitai nepieciešamākajām skolas un sadzīves lietām. Tas viss gatavībā stāvēja noslēpts somās, kuras savukārt bija noslēptas. Nākamais, man bija jāizdomā finansiālā bāze. Te nu bija problēma, jo visas manas finanses tika kontrolētas, katra sarakste, katrs zvans, ziņa, viss. Es nedrīkstēju ņemt telefonu līdzi, dodoties uz tualeti. Kurā brīdī cik daudz naudas man ieskaitīja – viss bija zināms.

Turklāt Māris bija nolēmis, ka, lai es pavisam droši vairs nekur neliktos, mums jāapprecas. Pirmajā reizē, kad viņš mani aizvilka uz dzimtsarakstu nodaļu, tajā dienā bija kaut kādi pasākumi, tāpēc mani izglāba zīme "Slēgts". Patiesībā aizbēgt mums izdevās, tikai vienu dienu pirms bija jāiesniedz dokumenti, lai apprecētos."

“Tāpat nav nekāda pamata uzskatīt, ka ir kāds noteikts sievietes psiholoģiskais portrets, kurām biežāk ir tendence kļūt par vardarbības upuriem. Gan teorija, gan prakse liecina, ka vardarbībai var tikt pakļauta jebkura sieviete, un sist ir tikai varmākas atbildība, vienmēr. Vardarbības cēlonis nav cietušā vaina, bet gan varmākas nespēja un nevēlēšanās kontrolēt impulsus,” skaidro Ozoliņa.

Lai arī reizēm var šķist, ka, nonākot kādas konkrētas sievietes vietā, tu rīkotos citādi, neļautu sevi aizskart vai aizbēgtu, to izdarīt bieži nemaz nav iespējams. Ozoliņa norāda, ka savā praksē saskārusies ar ļoti daudzām sievietēm, kas iepriekš bijušas pārliecinātas, ka nekad nepieļaus, ka pret viņām paceļ roku. Realitātē to novērst ir daudz sarežģītāk, nekā varētu šķist.

“Nereti nākas saskarties ar viedokli un sabiedrības nosodošo attieksmi, kāpēc šāda sieviete nepamet vardarbīgās attiecības. Aspekti ir dažādi, tomēr visbiežāk sieviete var izjust milzīgas bailes no partnera, it īpaši, ja viņš ir draudējis nogalināt viņu vai viņas bērnus. Ir arī praktiski apsvērumi, kas jāņem vērā, tādi kā finansiāli līdzekļi vai dzīvesvieta,” uzsver speciāliste.

Esot attiecības, kur sieviete cieš no vardarbības, viņa var izjust vainas apziņu, viņas pašvērtējums krītas. Tas vardarbības pārtraukšanu padara vēl sarežģītāku. Tāpat varmākas nereti pielieto metodes, kas to neļauj izdarīt, piemēram, panāk, ka sievietei nav, pie kā vērsties, un ka viņa ir finansiāli atkarīga no vardarbīgā partnera.