Diāna dzimusi un augusi Valmierā, tomēr pēc ģimnāzijas absolvēšanas devusies uz lielo Rīgu, kur ieguvusi maģistra grādu sociālajās zinātnēs. Tā kā Diāna nekad nav pratusi sēdēt rokas klēpī salikusi, arī studiju gados viņa paralēli mācībām strādājusi.
Laimīgā kārtā pieteikusies meitiņa Amēlija. Bet, godīgi sakot, arī tas nespēja pievaldīt Diānas apgriezienus, jo arī tad viņa meklēja dažādus veidus, kā būt kustībā. "Viss sākās ar Amēlijas pusdienu burciņām, tās bija tik mazas un fifīgas. Krāju, bija žēl izmest! Tad tām radās pielietojums – apdarināju tās ar mežģīņu lentēm. Radās mīlīgi mājas dekori – svečturīši. Un tad idejas nāca viena pēc otras – izdomāju apcakot arī zeķes, getras, tad lietussargus, somas, cimdiņus, taisīju matu lentes, auskariņus ar filcu… Kamēr Amēlija čučēja, ļāvos radošajām izpausmēm," par pašiem pirmsākumiem stāsta Diāna.
Pēc kāda laika darbīgo sievieti urdījis nemiers – uznākusi lielā vēlme atgriezties pie kāda skolas laika hobija jeb šūšanas. Kā stāsta Diāna, jau skolas laikā viņa sev darinājusi drēbes, jo mājās bijusi šujmašīna, bet mammai bibliotēkā bijuši pieejami žurnāli "Burda". Gremdējoties vēl senākās atmiņās, viņa stāsta, ka, pavisam maza būdama, jau skatījusies, kā mamma šuj, bet, kamēr pašai vēl kājas nav sniegušās līdz kājminamās šujmašīnas pedāļiem, lieti noderējusi "mazā bērnu šujmašīnīte", kā pati to mīlīgi sauc.
Diāna nolēmusi, ka vērts atkal pamēģināt šūt, bet, lai pārliecinātos, ka amats vēl rokā un galarezultāts priecē, sieviete aizņēmusies šujmašīnu no draudzenes. Sapratusi, ka šī nodarbe viņu aizrauj, viņa sakrājusi naudiņu savai pirmajai nopietnajai šujmašīnai un ķērusies pie lietas. Apģērbi sev un meitiņai tapuši viens pēc otra, bet ar saviem darinājumiem gribējies ar kādu padalīties, tāpēc attēlus ar sevis darinātajiem apģērbiem viņa publicējusi sociālajos tīklos. Cilvēki nebija vienaldzīgi, un jau drīz vien izskanēja pirmie lūgumi, lai kaut ko uzšūtu arī citiem.
"Pieprasījums auga, nestāvēju uz vietas. Viss kaut kā organiski sāka izvērsties. Radās jaunas idejas, ko sev gribētu uzšūt, to publicēju, cilvēkiem iepatikās rezultāts, un radās jauni pasūtījumi," stāsta Diāna. Līdz ar pieprasījumu audzis arī piedāvājums, bet, lai to īstenotu, Diāna arī ieguldījusi attīstībā, iegādājoties jaunus un specifiskus šūšanas piederumus un tehnikas. Turklāt mainījusies arī pati darba vieta – no sākuma par savu darbnīciņu viņa saukusi 1,5 x 1,8 metru istabiņu, bet tagad viņai ir pašai sava darbnīca, kuru pati izremontējusi un iekārtojusi. "Cenšos attīstīties, nestāvēt uz vietas un izkopt kvalitāti – jāatzīst, tagad pat mazliet kauns par pirmajiem darinājumiem, jo nebija to daudzo šujmašīnu, kas rada pievilcīgu arī apģērba kreiso pusi. Secinu, izaugsme ir, tas pašu priecē visvairāk," viņa stāsta.
Diāna galvenokārt šuj kleitas, svārkus, kostīmus, mežģīņu aproces un reizi pa reizei arī kaut ko bērniem. Viņas darinājumus noteikti raksturo mežģīnes, kuras, kā uzskata Diāna, piešķir sievišķīguma dzirksti. "Man vispār patīk diezgan lakonisks apģērbs, ar rakstiem un daudzām krāsām vienā apģērbā neaizraujos, piekrītu teicienam "Less is more", bet mežģīnēm turēties pretī man nesanāk," teic šuvēja. Ar gadiem Diānai pie sirds sākušas iet arvien klasiskākas lietas, augušas arī pašas prasības pēc kvalitātes. "Labāk viens kašmira džemperis, nevis pieci dažādi ar sliktu sastāvu," savā pārliecībā dalās Diāna, kura atzīstas, ka pati ir kleitu un svārku varā.
Zināšanas pašmācības ceļā un radu raksti, kuros ir vieni šuvēji
Diāna nav gājusi īpašās šūšanas skolās. Visas zināšanas gūtas pašmācības ceļā, gan no skolas laikiem, gan ņemti vērā atmiņā noguldītie mammas padomi. Bet uz grūtiem jautājumiem atbildes vienmēr varot rast internetā vai grāmatās, stāsta Diāna. "Es neesmu kursiem radīta, jo nevaru šūt, ja nav iedvesmas, bet kursos ir jābūt konkrētā dienā un laikā. Tas man neder, jo, ja nav tās sajūtas, ka gribas šūt, tad viss ķeras, plīst, jāārda, jāpāršuj… Uzšūtajā lietā tad nav pareizās enerģijas, un tad to lietu pat negribas nēsāt, jo nav nākusi viegli. Tāpēc es vienmēr cenšos šūt pasūtījumus pēc iedvesmas." Reizēm gan esot tā – kāda meitene gaida savu pasūtīto melno kleitiņu, bet viņai nav dukas konkrētajā dienā pieķerties tieši tai krāsai, tam fasonam vai tai kleitai. Tā vietā viņa var uzšūt kaut ko citu, bet, ja nav pareizās sajūtas, tad labāk nešūt, jo tā sajūta arī pēc tam, uzvelkot kleitu, ir jūtama, uzskata Diāna. "Bet gadās, ka tā melnā kleita pret rītu arī uzšujas, jo šujot man pazūd laiks. Varu aizšūties līdz 7 rītā. Traki, vai ne?"
Jāpiebilst, ka viņa savā uzņēmumā ir cilvēks-orķestris. "Es daru visu pati. Pieņemu pasūtījumus, meklēju audumus, domāju modeļus, piegriežu, šuju, pati arī nododu un sūtu pasūtījumus, cenšoties tos iesaiņot kā dāvanas – tāda maza nianse, kas, manuprāt, ir ļoti svarīga. Tas viss paņem daudz laika, bet tā ir tā mana pievienotā vērtība! Ir cilvēki, kas to novērtē! Kad klientes pēc tam saka, ka ir saņēmušas neskaitāmus komplimentus, tas ir vēl lielāks kompliments man. Un tā ir tā atgriezeniskā saite, ko es pēc tam saņemu kā milzīgu gandarījumu par paveikto, jo tas viss ir nācis tikai caur manām rokām."
Radošā personība aizrautīgi stāsta: "Es gribu ticēt, ka šūšana ir manās asinīs, jo šūt prot gan mana mamma, gan viņas māsas pelnīja un pelna naudu ar šūšanu, gan vecmāmiņa (mammas mamma), gan mans vecvectēvs no mammas puses esot bijis pirmais šuvējs ciemā. Pat mans tētis prot šūt – ne tādas kļošenes vien ir jaunībā uzšuvis!"
Paturpinot tēmu par lietām, kas aizrauj Diānu, viņa teic, ka paralēli šūšanai viņu ļoti aizrauj arī interjera iekārtošana. Viņa pērk grāmatas, skatās raidījumus, apspriež būtiskāko ar draudzeni un visādi citādi cenšas "izurbties" cauri arī šai jomai. Gluži tāpat viņa fotografē, dodas vienatnē uz kino, kas ir viņas "uzlādēšanās pasākums", un dažādiem saviesīgiem pasākumiem, kā arī labprāt izbrauc ceļojumos.
Laiks ģimenei
Nav nekāds brīnums, ka Diānas biznesiņa nosaukums dots par godu meitiņai Amēlijai. Un kā nu ne – viņas ienākšana Diānas dzīvē pilnībā mainīja viņas ikdienu. "Milzīgs paldies viņai par to, un milzīgs paldies arī manam vīram par atbalstu. Bez viņa es nevarētu izdarīt tik daudz," pateicības vārdus ģimenei velta aktīvā sieviete. "Mans vīrs ir visīstākais supertētis. Es par to ļoti priecājos, jo meitām ir jābūt labām attiecībām ar tēvu, lai nākotnē veidotos labas attiecības ar savu vīrieti."
Protams, uz visiem 100 procentiem atdoties gan biznesiņam, gan ģimenei nav iespējams. Daudz, kā teic Diāna, ietekmē arī tas, ka viņa pēc dabas ir pūce – tātad produktīvākais laiks darbam viņai ir tieši ap vakarpusi, tāpēc ļoti svarīga nianse šajā situācijā – partnerība un pienākumu sadale mājās.
Diāna stāsta, ka nav gluži tā, ka laiku ar ģimeni pavadīt nesanāk, turklāt, ja kādreiz viņa ir aizstrādājusies, šo it kā zaudēto laiku viņa cenšas kā kompensēt. "Ar Amēliju taisījām arī meiteņu dienas – paņēmām abas brīvdienu un devāmies staigāties pa pilsētu vai aizgājām uz kino, vai uz kafejnīcu apēst kruasānus. Viņai ļoti patīk staigāt pa kafejnīcām, tā ir mūsu lietiņa. Mēs ar Amēliju mēdzam arī divatā aizbraukt uz siltām zemēm pasildīties – mammas un meitas brīvdienas." Vēl viens ģimenes sieviešu īpašais rituāls – vannošanās. Kad mazā dodas putu vannā, zīmīgi tiek uzlikts skaņu celiņš no filmas "Amelia" un aizdegtas svecītes, kas šo procesu padara divtik patīkamu. Bet pēc vannas seko spa procedūras – relaksējošu skaņu pavadībā Amēlija tiek izmasēta ar kokosa eļļu. "Viņai šis mūsu rituāls ir dikti īpašs," teic Diāna.
Ja vīrs vedot mazo Amēliju uz sporta laukumu, spēlējas un lasa grāmatas, tad Diāna kopā būšanas mirkļus izmanto, lai nodotu kādas vērtīgas zināšanas savai atvasītei. Kopā apguvušas gan prasmi braukt ar divriteni, gan peldēt ar pūslīšiem, kā arī kaut ko pavisam sievišķīgu – saskaņot apģērbā krāsas. "Es cenšos viņai iemācīt tādas meiteņu lietas. Pucēties kleitās, ēst un dzert no skaistiem traukiem, jo katrai dienai jābūt kā mazai svētku dienai!"
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
