Kad pazūd dzīves garša. Lienes Uresinas stāsts par pēdējo pilienu un kardinālām pārmaiņām

Mācoties jurisprudenci, Liene ieraudzījusi kādu psiholoģijas grāmatu, kura šķetināja laimīga cilvēka motīvus. "Mani tas nenormāli aizrāva! Es nepārspīlēju – man bija ļoti interesanti. Mani tas tā ierāva, ka, katru dienu braucot ar trolejbusu, es lasīju. No laika gala man ir bijis tā, ka man patīk palīdzēt cilvēkiem," stāsta Liene, gremdējoties atmiņās. Jau tad, kad bijusi pavisam maza un audzinātāja bērnudārzā vaicājusi par nākotnes sapņu profesiju, viņa atbildējusi, ka labprāt strādātu par mediķi, ar ko savā ziņā Liene saista arī tagadējo profesiju. "Kā es to sasaistu ar šodienu? Savā ziņā arī šodien es ārstēju cilvēkus – tikai viņu domāšanu, prātu. Tas viņiem palīdz nodrošināt labāku dzīves kvalitāti."

Runājot par dzīvi, tostarp studiju posmu, Liene atzīstas – viņa bijusi īsta perfekcioniste. Viņai allaž gribējies visu paveikt pēc labākās sirdsapziņas un būt pirmajai. Tas savā ziņā atspoguļojas arī faktā, ka Liene savulaik profesionāli nodarbojusies ar sporta dejām un bijusi pieckārtēja Latvijas novadu čempione. Turklāt būt kustībā – tas bijis pašsaprotami ne tikai deju laukumā. "Dīkdienība nekad nav mani raksturojusi. Vienmēr esmu bijusi nodarbināta. Zini, kā ir? Man patīk šis virziens – rīt būt labākai nekā vakar."

Bet ko darīt Latvijā? Viņš jau tad bija pietiekami liels uzņēmējs, lai darītu kaut ko savu. Ko darīsim? Taisīsim kebabu," tā Liene, piebilstot, ka pirmais "Turkebab" restorāns tika atvērts 2009. gadā. "Mēs bijām viena no ātrāk augošākajām ķēdēm Eiropā," teic Liene, skaidrojot, ka bizness kūsāt kūsājis. Bet ne jau tāpat vien – Liene ar vīru pie tā smagi esot strādājusi. "Es tur ieliku visu savu sirdi un dvēseli. Es nemāku darīt kaut ko pa pusei. Varbūt pat es uzņēmos par daudz," atskatoties atpakaļ, secina Liene.

Septiņus gadus Liene strādāja daudz un dikti, turklāt darbs tika "nests" arī uz mājām – un kā nu ne, ja ar vīru tas tika kopā veidots. "Vispār nespēju atiet no tā visa."

"Laika gaitā nonācu līdz punktam, kad sapratu – man ir pazudusi dzīves garša. Ne tā, ka man negribas vairs dzīvot, bet tu kā cilvēks vienkārši funkcionē. Sapratu, ka nav vairs tā prieka. Es nesapratu, kāpēc es to daru. No ārpuses skatoties – ir veiksme augstākā mērogā. Nu kas viņai nekaiš? Viss viņai ir – vīrs, māja, restorānu bizness. Bet tā iekšējā piepildījuma nav."

"Mans lūzuma punkts, kad es sapratu, ka kaut kas ir jādara, bija tad, kad es zaudēju bērniņu. Bija problēmas, stress. Zaudēju… Saprotu, ka daudzi pašā sākumā zaudē bērniņu, bet vienalga… Izgāju ārā no slimnīcas, pēc kādām divām nedēļām atkal vēdersāpes. Apendicīts. Tad es sapratu, ka kaut ko es daru ne tā. Tāds arī ir mans vēstījums – sievietēm nav jānonāk līdz tādam stāvoklim, lai kaut ko mainītu. Tas bija mans grūdiena punkts, kad es skaidri pateicu, ka kaut kas nav kārtībā."

"Bija ārprātīgi grūti vīram pateikt, ka es no tā (ģimenes biznesa) atdalīšos. Galu galā – kebabi bija man kā bērni. Loloju, audzināju, ieguldīju visu enerģiju. Atdalīšanās bija grūta. Sākumā viņš nesaprata, kāpēc es to vispār daru. Es teicu – es palieku par mašīnu. Es skaidroju vīram, ka esmu gatava visu pazaudēt. Ja mēs esam jau uzbūvējuši biznesu, mēs jebko uzbūvēsim. Skaidrs – vieglāk vai grūtāk. Es sapratu, ka man dzīves līmenis nav tik svarīgs kā sevis piepildījums.

Man šķiet, ka mūsdienās cilvēki kā roboti strādā. Viņi aizmirst par to, kas viņiem patīk. Un tāpēc jau cilvēki ir tik neapmierināti. Cilvēkiem ir bail kaut ko mainīt, atteikties, veikt krasas pārmaiņas. Tās ir tās bailes, kas mūždien mutuļo. Es briedu, briedu un sapratu, ka esmu gatava mainīt savu dzīvi."
Vēloties kaut ko darīt lietas labā, Liene sākusi pastiprināti lasīt, gājusi uz semināriem. "Es biju un esmu izsalkusi, es gribu uzzināt," savu apetīti pret jaunām zināšanām raksturo Liene. "Es zināju, ka gribu kaut ko savu, bet tikai nezināju, ko. Tā ir ar daudzām sievietēm – viņas nonāk pie atziņas, ka vēlas, lai hobijs būtu arī darbs."

Tā viņa pievērsusies koučingam. Šī joma ir par mērķiem, plānošanu un tiekšanos uz piepildījumu. "Bija vairākas lietas, ko es tiešām gribēju. Justies piepildīta – tā, lai es varu teikt, ka nevis eju uz darbu, bet daru to, kas man patīk. Ka es varu palīdzēt cilvēkiem – dot brīvību. Mainīt pasauli. Klišejiski skan, bet man tas bija ārkārtīgi nozīmīgi. Un – lai es būtu mīloša mamma savai meitai. Tad, kad es strādāju ģimenes uzņēmumā, es nācu mājās un biju nervoza, neapmierināta, neiecietīga. Ko tu iedod tam bērnam? Bērnam vajag, lai mammīte ir mīļa un pacietīga, laimīga. Daudzas sievietes nesaprot, ka bērnam nevajag tās greznās mājas un mantas, viņam vajag, lai mamma ir priecīga."

Liene skaidro, ka Latvijā koučings nav sevišķi populārs, tāpēc nolēmusi spert lielāku soli un īstenot sevi globālā mērogā. Lai to izdarītu un apjaustu, kā šī prakse tiek īstenota pasaulē, viņa noalgoja Tonija Robina (kas ir viens no pasaules līderiem šajā industrijā) komandas biedru. Liene brauca uz semināriem, piedalījās pasākumos kā komandas biedrs, citiem vārdiem sakot, sāka pārstāvēt viņa filozofiju.

"Šobrīd man ir tā – lai kādi izaicinājumi man būtu, es to tā nejūtu. Es ceļos, priecājos," stāsta Liene. Viņa teic, ka bieži vien, ja jāstājas pretī pārbaudījumiem, viņa atceras par savu motivāciju kaut ko vispār darīt un cenšas atbildēt uz jautājumu – kāpēc es to vispār iesāku? "Man viss ir. Ar to es nedomāju materiālā ziņā. Man ir veselība, iespējas." Jāpiebilst, ka pozitīvās pārmaiņas Lienē, kā stāsta pati, redzot arī viņas vīrs, kurš allaž palīdzot un atbalstot viņu.

Pabrokastojusi kopā ar ģimeni un aizvedusi meitu uz bērnudārzu, Liene var ķerties pie dienas otrās daļas. Viņas bizness notiek tiešsaistes vidē, konsultējot sievietes biznesmenes. Galvenokārt viņas klienti ir ārpus Latvijas.

"Mana ikdiena ir balstīta uz to, lai es attīstītos. Es netērēju laiku. Es neskatos televizoru. Ja es lasu, tad es lasu grāmatas par personīgo attīstību. Mans fokuss – kā es varu augt un kā es ar to varu palīdzēt cilvēkiem. Katram cilvēkam ir sava misija. Manējā – dot iespēju cilvēkiem saprast, kādu dzīvi cilvēki grib dzīvot. Cilvēki paši sev rada problēmas. Dievs tevi rada, bet ne jau ar nodomu, lai tu ciestu. Ja kaut kas notiek, tu vari izvēlēties – ciest vai no tā kaut ko iemācīties. Problēmu būtībā nav, ir izaicinājumi. Katra šāda lieta dara mūs stiprākus."

Lai arī dienas vidus cēliens Lienei ir visai darbīgs, vakaros viņai ir svarīgi laiku pavadīt ar ģimeni. "Tas ir mans mērķis. Es nevaru būt visu laiku darbā, pareizi?"

Vaicāta, vai, konsultējot citus, kādreiz arī pašai neuznāk pagurums un nav vajadzīgs kāds, kas varētu atbalstīt, viņa neslēpj, ka tā reizēm ir. Arī Lienei ir savs mentors, divi kouči un vēl partneris. Lai gan kopumā viņa šobrīd esot nostiprinājusi savu domāšanu un varētu iztikt arī bez viņiem, kopā darbojoties, varot tikt daudz ātrāk līdz saviem mērķiem.

"Viņām pazūd dzīvesprieks. Viņas ir veiksmīgas, jo viss notiek, bet tiek pazaudēts prieks. Viņas upurē sevi visiem. Ģimenei, vīram, bērnam, sabiedrībai, darbam. Viņas aizmirst par sevi. Kad tu esi iztukšots, tu vairs neko nevari iedot. Piemēram, kad lido ar lidmašīnu, tad instrukcijā pirms tam parāda, ka šeit ir maskas. Kam pirmajam, ja kaut kas notiek, maska ir jāuzliek? Vispirms sev un tad bērnam! Taču realitātē sievietes liek to skābekļa masku visiem, bet viņai nav gaisa – viņa vairs nevar! Līdz ar to viņai nav spēka nekam. Ne viņa ir mātišķa, ne viņa ir sievišķīga, ne viņa grib priecāties. Viņa nespēj pārslēgties."

Liene stāsta, ka bieži vien cilvēki tiešām nezina, ko grib. Pat lieli uzņēmēji, izdzirdot šo jautājumu, rausta plecus. "Viņi zina tikai kopumā, piemēram, ka grib nopelnīt miljonu. Bet ko tev tas miljons dos? Jā, tev būs skaista māja, brauksi ar lepnu mašīnu… Bet iedomājies – ja tev nebūs ģimenes apkārt, būsi vientuļš, slims? Ir jāsaprot kopīgā bilde. Kā tu gribi justies šajā laikā? Var jau iet ar savu mērķi pāri līķiem, pazaudēt savu cilvēcību, pazaudēt sevi, strādāt dienu un nakti. Kāds kaifs no tā visa? Ir ļoti precīzi jāzina, kā tu gribu justies, kad tu to visu sasniegsi, ar kādiem cilvēkiem būt kopā. Laime nav tur – laime ir šeit un tagad, kamēr tu to dari."

Liene stāsta, ka nav nozīmes, vai bankas kontā ir miljoni vai svilpo vējš, cilvēkam, pirmkārt, ir jābūt vīzijai par to, ko viņš grib no savas dzīves. Lielisks veids, kā to saprast, izkristalizēt un apdomāt – uzrakstīt uz lapas galvenās lietas, ko no turpmākās dzīves ir vēlēšanās sagaidīt: kur dzīvot, kur strādāt, ko izjust. "Es ticu tam – ko tu domā, tas arī notiks. Kad cilvēks sāk domāt un pierakstīt, šādas situācijas parādās. Ja tu domāsi par negatīvo, notiks negatīvas lietas. Cilvēki visu laiku koncentrējas uz to, kā viņiem nav, atrodot neskaitāmus iemeslus, kāpēc būt nelaimīgiem. Ja fokusēsies uz pozitīvo, pozitīvais nāks tavā dzīvē. Tā ir izvēle." Vērtīga prakse, kā stāsta Liene, ir vakarā uzrakstīt 10 lietas, par ko šodien būt pateicīgam. "Katru dienu es domāju par tām lietām, kas man ir." Noteikti interesanti apdomāt vēl kādu lietu – Liene skaidro, ka tu esi to piecu cilvēku kopums, ar kuriem ikdienā pavadi laiku. "Ja tev ir veiksmīgi cilvēki apkārt, tev ir motivācija turēt līdzi!"

"Mans moto ir sekojošs – pārstāj sapņot un sāc darīt! Esi darītājs, kaut ar maziem solīšiem," rezumē Liene.