Kad pazūd dzīves garša. Lienes Uresinas stāsts par pēdējo pilienu un kardinālām pārmaiņām

Mācoties jurisprudenci, Liene ieraudzījusi kādu psiholoģijas grāmatu, kura šķetināja laimīga cilvēka motīvus. "Mani tas nenormāli aizrāva! Es nepārspīlēju – man bija ļoti interesanti. Mani tas tā ierāva, ka, katru dienu braucot ar trolejbusu, es lasīju. No laika gala man ir bijis tā, ka man patīk palīdzēt cilvēkiem," stāsta Liene, gremdējoties atmiņās. Jau tad, kad bijusi pavisam maza un audzinātāja bērnudārzā vaicājusi par nākotnes sapņu profesiju, viņa atbildējusi, ka labprāt strādātu par mediķi, ar ko savā ziņā Liene saista arī tagadējo profesiju. "Kā es to sasaistu ar šodienu? Savā ziņā arī šodien es ārstēju cilvēkus – tikai viņu domāšanu, prātu. Tas viņiem palīdz nodrošināt labāku dzīves kvalitāti."

Runājot par dzīvi, tostarp studiju posmu, Liene atzīstas – viņa bijusi īsta perfekcioniste. Viņai allaž gribējies visu paveikt pēc labākās sirdsapziņas un būt pirmajai. Tas savā ziņā atspoguļojas arī faktā, ka Liene savulaik profesionāli nodarbojusies ar sporta dejām un bijusi pieckārtēja Latvijas novadu čempione. Turklāt būt kustībā – tas bijis pašsaprotami ne tikai deju laukumā. "Dīkdienība nekad nav mani raksturojusi. Vienmēr esmu bijusi nodarbināta. Zini, kā ir? Man patīk šis virziens – rīt būt labākai nekā vakar."