Pavisam neviļus ar Elīnu Kursīti un Rūtu Šmiti satiekos zīmīgā datumā – tieši pirms gada izdota grāmata "Latvijas pierobežas pēdējie mohikāņi". Tagad abas dāmas ir otrās grāmatas tapšanas procesā un paspējušas jau izbraukāt vairāk nekā 50 mazos ciemus, kuros palikuši mazāk nekā 10 iedzīvotāji. Par ceļiem, kas ved uz nekurieni, kolorītām personībām un labo lauku garšu stāsta pašas aktīvistes. Vārdu sakot, bija tā!
Abas allaž aizrāvušās ar ekspedīcijām. Ja, piemēram, Rūtai, kura tagad strādā Imanta Ziedoņa muzejā, agrāk tā vairāk bijusi kā daļa no studiju procesa, tad Elīna līdzi ņemta kā šoferis vai vēlāk – arī fotogrāfs, kas šobrīd ir arī profesija, kurā viņa darbojas. Šī interese organiski attīstījusies un pārvērtusies hobijā, pateicoties kuram apceļotas tuvākas un tālākas vietas, kā arī sastapti dažādi cilvēki.
Tieši tā arī Elīnai dzimusi ideja redzēto iemūžināt un kādreiz izveidot fotoizstādi par cilvēkiem, kuri palikuši vieni paši savā ciemā. Fotogrāfe savu ideju atklājusi draudzenei Elīnai Kolātei, kura atbalstījusi domu un ierosinājusi izveidot grāmatu. Tikušas skaidrībā par ideju, meitenes ķērušās pie lietas. Lai arī par to netika runāts, retu reizi izlaižot Elīnām ekspedīcijās līdzi devās arī Rūta. "Pelēkais kardināls," abas vienbalsīgi iesmejas. Meitenes teic – viņām ir neremdināma interese izzināt.
Visforšākais lauku cilvēkos – viņos nav samākslotības. Nulle! Jā, no sākuma varbūt jūtams atstatums, vēlāk viņi saprot, ka viss ir labi, un atveras.
Izbraukājušas Latvijas tālākos pierobežas nostūrus un apciemojušas jaukākās lauku sētas, abas Elīnas ar Rūtas morālo atbalstu uzrakstījušas, publicējušas un tagad gandrīz jau izpārdevušas pirmo grāmatu. "Mēs redzējām, ka cilvēkus tas ļoti aizrauj," teic Elīna. "Un pašām jau arī bija tāds smeķītis," piebilst Rūta.
Vaicātas, kā viņas nolēma veidot otro grāmatu, Elīna teic: "Zini, kā? Man liekas, ka tur citādi nevarēja būt! Tur ir tik daudz stāstu, un tik daudz no tā vēl varētu vilkt ārā. No otras puses, es vēlētos teikt, ka tā ir arī kaut kāda misijas sajūta!"
Meitenes nolēmušas turpināt iesākto, vien nedaudz pamainījusies kompānija – Elīna Kolāte vairs nav spējusi atrast laiku garajām ekspedīcijām. Sapratušas, ka izveidota veiksmīga sadarbība, Elīna un Rūta izdomājušas šo projektu turpināt divatā.
Galvenais mērķis šajos stāstos ir atrast neparastības – ko tu nekad nevarēsi izdomāt, bet tie ir tādi stāsti, kas var notikt tikai dzīvē, nevis grāmatās.
Domājušas, kāds nu būs šo ekspedīciju galvenais fokuss, abas nolēmušas – tai jābūt Latgalei (apciemoti gandrīz visi Latgales novadi), jo tā, nevar noliegt, izceļas gan ar savu dažādumu, gan krāšņumu.
Kā tiek atrasti ciemi, un kā notiek ekspedīcijas
Te gan jāpiebilst svarīgs fakts – šie cilvēki nav informēti par to, ka pie viņu durvīm tuvāko dienu laikā klauvēs daiļās meitenes. Tikai pēdējā ciemā, kurā viņas bijušas, ļaudis jau gaidījuši – izrādās, paziņas no cita ciema bija noziņojuši. "Pirms tam neviens nebija atklājis un nezināja, ka mēs braucam," tā Rūta. Bet Elīna skaidro – tas tikai tāpēc, ka iepriekšējā ciemā viņas vaicājušas taisnāko ceļu un labie ļaudis, to atklājot, vēl piesolījuši – ja nu iestigs kaut kur, atbrauks ar traktoru palīgā. "Tāpēc, es domāju, viņi arī bija zvanījuši, lai noskaidrotu, vai mēs esam jau aizbraukušas un viss kārtībā. Tur vienmēr palīdzēs – ir tāda drošības sajūta."
Lai nokļūtu lauku sētās, mēroti dažādi, reizēm pat necaurbraucami, ceļi. Pārbrauktas pļavas, braukts arī pāri sniega kupenām. Reiz pat ratā iesprūdis akmens. Te nu gan jāpateicas kādam labam vīrietim, kurš nekurienes vidū iznācis no meža un palīdzējis dāmām tikt galā ar ķibeli.
Liels palīgs lauku sētu meklējumos ir navigācija, jo šādos ciemos reti kad ir uzraksts par apdzīvotas vietas sākumu. Tomēr arī skaidrs, ka tik un tā daudz nākas "taustīties" pašām, jo arī tas, ko rāda kartes, ne vienmēr ir tik skaidrs. Dažkārt pat uzrādoties ceļi, kuri nav vairākus gadu desmitus braukti. Kādu situāciju no pirmajām ekspedīcijām atminas Rūta: "Vistrakākā reize bija tad, kad es pa sniegu vālēju! Bija riktīgi sasnidzis. Navigācija rādīja, ka jābrauc 100–200 metri. Toreiz bija tāds likums – ja abas Elīnas man saka, ka šeit mēs neizbrauksim, tad man noteikti bija jābrauc. Mēs patiesībā slīdējām pa sniega virsmu, līdz vietai, kur ar traktoru ir izdangātas tādas rises, ka bija skaidrs – ja mēs šeit brauksim un iestigsim, te arī paliksim. Tas bija absolūtā nekurienē."
Sirsnīgā uzņemšana un ciemi kā dāvanas
Kad atrasts vēlamais ciems un konkrētā māja, laiks uzmeklēt pašus saimniekus. "Vispirms pieklauvējam pie durvīm. Ja nenāk ārā, tad ejam apkārt mājai un klauvējam pie logiem. Mēģinām parādīties logos. Lai redz, ka kāds ir ieradies. Ja ir suņi, tad jau viņi signalizē," par ierašanos stāsta Rūta. "Nebaidoties vēlreiz apstiprināt stereotipus – jā, cilvēki Latgalē lielākoties ir viesmīlīgi un aicina iekšā. Protams, ir reizes, kad neielaiž, bet parunā gandrīz vienmēr," tā Elīna.
Lai arī neviens suņus virsū nav rīdījis un ar mietu pakaļ nav skrējis, skaidrs, ka ne visas satikšanās un sarunas noritējušas veiksmīgi. "Jā, ir stereotips, ka Latgalē cilvēki ir viesmīlīgi. Bet tajā pašā laikā ir visādi cilvēki – tāpat kā mēs. Es ielaidīšu mājās, tu neielaidīsi – vai otrādi. Vienam māja varbūt ir nekārtībā, otram nav laika. Ir visādi apstākļi, ko var saprast. Ne mēs uzspiežam, ne pārdzīvojam. 15, 20 minūtes, un ejam tālāk," skaidro Rūta, sakot, ka ir bijis arī tā, ka no sākuma nav gribējuši iekšā laist, bet beigās galdā liktas labākās desas.
Kā dāvanas tie ciemi vieni pēc otra nāk. Bieži vien, braucot prom, mums ir sajūta, ka esam ieguvušas labus draugus.
Protams, meitenes apzinās, ka nereti atrauj cilvēkus no govs slaukšanas vai rušināšanās dārziņā, tāpēc viss galvenokārt atkarīgs no cilvēkiem un viņu ieinteresētības. Elīnas un Rūtas pirmā ziņa saimniekiem – nesāpīgi un 15 minūtes. Tiesa, dažkārt sarunas ieilgstot pat trīs stundas, bet tas esot atkarīgs no konkrētā saimnieka. Runājoties ar saviem mohikāņiem, meitenes cenšas sataustīt stāstus par ciemu un viņiem pašiem, un, ja cilvēks ir atvērts sarunām, viņas nevairoties arī no neērtiem jautājumiem, lai izprastu viņu skarbos likteņa pagriezienus un īsto lauku dzīvi. "Dzīve ir tāda, kāda tā ir," piebilst Rūta.
Iepazīstoties ar pēdējiem ciemu iedzīvotājiem, Rūta neslēpj: "Visforšākais lauku cilvēkos – viņos nav samākslotības. Nulle! Jā, no sākuma varbūt jūtams atstatums, vēlāk viņi saprot, ka viss ir labi un atveras."
Ieklausīšanās stāstos, kas var notikt tikai dzīvē
Kā vienu no vissirsnīgākajām satikšanās reizēm meitenes atceras ciemošanos pie Mihaila un viņa sieviņas. Un to iespaido vairākas lietas – gan tas, kā Elīna un Rūta viņus atrada, gan pensionāru savstarpējā mīlestība.
Devušās ar mohikāņiem gluži nesaistītā ekspedīcijā, meklējot Latvijas podniekus. Kāds ieteicis sameklēt konkrētu sētu, kurā kādreiz dzīvojis podnieks. Nonākušas pie konkrētās mājas, abas klauvējušas. Bet neviens nav vēris durvis. Meitenes nav gribējušas padoties, tāpēc vienā no retajām reizēm pavērušas mājas durvis pašas. Nopratušas, ka saimnieki droši vien nedzird, ka ciemiņi atbraukuši, viņas devušās pa priekšnamu, lai pavērtu arī otras durvis. "Es pavēru iekšējās istabas durvis, un bija skaists skats – redzu, kā gados vecs pāris sēž dīvānā pret mani ar muguru, uz pleciem krāsains, silts lakats, ieslēgts televizors uz maksimāli skaļo, cik var. Tas bija tik mīļi un sirsnīgi. Tā, it kā tu aizbrauktu pie savas vecmāmiņas un vectētiņa un ielīstu azotē, tāds sirds siltums laužas ārā," atminas Rūta.
Lai arī viņas neatrada solīto, Mihails tā nošarmēja gan ar saviem jokiem, gan skaisto māju, ka tā bijusi viena no tām reizēm, kad nav gribējies braukt prom.
Arī abu stāsts bijis interesants. Sirsnīgo pensionāru ģimenes dzīves laikā ļoti sadraudzējušās – bijuši viens otram par vedējiem, krustvecākiem bērniem un kaimiņiem, bet pēdējo 10 gadu laikā nomiruši viņu mīļotie cilvēki, tāpēc abi nodomājuši – ko tur daudz, iesim un dzīvosim kopā, stāsta meitenes. Elīna un Rūta skaidro, ka tieši šis pāris attīstījis vēl kādu interesantu ideju – veidot stāstus par pāriem, kuri kopā nodzīvojuši vismaz 60 gadus, lai gan šis, kā beigās izrādījās, nebija tas gadījums.
"Tad, kad mēs sapratām, ka jauno grāmatu veidosim tikai par Latgali, tas bija pirmais ciems, kurā mēs atgriezāmies," atzīst Rūta.
Ir tik daudz interesantu dzīvju, un ne vienmēr Olgas Rajeckas dzīve ir tā interesantākā. Nē, nepārprotiet, Rajecka ir super, man ļoti patīk, bet man liekas, ka nosacīti vienkāršo cilvēku dzīves arī ir pelnījušas kaut kādu platformu, kurā citi par viņiem var uzzināt.
Runājot par stāstiem, Rūta teic: "Galvenais mērķis šajos stāstos ir atrast neparastības – ko tu nekad nevarēsi izdomāt, bet tie ir tādi stāsti, kas var notikt tikai dzīvē, nevis grāmatās."
"Daži piedzīvojumi, ko mēs esam uzklausījušas, ir tādi, ka neticas, ka tā vispār var notikt. Varbūt šķiet, ka tikai Turcijas seriālos tā var notikt, bet tās ir reālas dzīves. Tas ir kārtējais apstiprinājums man, ka šie nosacīti vienkāršie cilvēki ir tikpat interesanti un interesantāki nekā tie, par kuriem mēs varam lasīt ikdienā. Ir tik daudz interesantu dzīvju, un ne vienmēr Olgas Rajeckas dzīve ir tā interesantākā. Nē, nepārprotiet, Rajecka ir super, man ļoti patīk, bet man liekas, ka nosacīti vienkāršo cilvēku dzīves arī ir pelnījušas kaut kādu platformu, kurā citi par viņiem var uzzināt," piebalso Elīna.
Atslēgšanās no pilsētas, realitātes garša un nākotnes plāni
Mēs pašas to droši vien neapzināmies, bet tie braucieni ir kā normāla duša, kad nomazgāt to pilsētas trakumu nost un svaigi uzelpot.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit
