Jūlija Giforda: 18. novembrī ir jāizjūt pateicība par to, ka tagad mums ir brīvība
Kanādas latviete Jūlija Giforda par savām mājām Latviju sauc jau 11 gadus. Lai arī kādam tas var šķist samērā maz, viņa šajos gados paspējusi iegūt un citiem sniegt neizmērojamu patriotisko lādiņu – pavadīti vairāki gadi tautisko deju soļu ritmos, spēlēta kokle un radīts patriotisks zīmols. Vērts piebilst arī to, ka iegūta Latvijas pilsonība.
"18. novembris man saistās ar brīvību. Kāpēc es vispār dzimu Kanādā? Tāpēc, ka tā tas nebija paredzēts. Tāpēc, ka mani vecvecāki bēga un tāpēc arī mana mamma neatgriezās, jo viņa arī dzima bēgļu gaitās. Latvieši visi ir cietuši šī fakta dēļ – nevienam nav bijis viegli. Tieši tāpēc 18. novembrī ir jāizjūt pateicība par to, ka tagad mums ir brīvība. Man kādreiz bija tāda jaka, kurai klāt bija piesprausts gan maziņš Latvijas karodziņš, gan auseklītis. Es to nēsāju, kad vien gribēju – rudenī, ziemā, pavasarī... Latvijā, diemžēl, parasti šos karodziņus pie mēteļiem piesprauž tikai to vienu nedēļu. Tad ir jājautā, kāda veidā mēs izjūtam patriotismu. Vai mēs esam patriotiski tikai vienu nedēļu un pēc tam par to piemirstam, vai varbūt mums pat to ārēji nevajag izrādīt un tas katram ir iekšā sevī..."
Bet kādi ir latvieši? "Man liekas, ka latviešiem ir tāda īpatnība, ka ir bail sevi pozicionēt pozitīvā gaismā. Ir bail sevi reklamēt – neuzticas vai nav pārliecināti. Varbūt domā, ka pārmetīs – ka latviešiem nepatīk, ka citi latvieši priecājas."